Kristus ceļi

Jēzus Kristus, mūsu garīgā dzīve un pasaule:
Jēzus Kristus ceļi, Viņa ieguldījums cilvēka apziņā, kā arī cilvēces un pasaules mainīšanās procesā: neatkarīga informatīva lappuse no jauna skatupunkta par daudzām pieredzes un pētījumu nozarēm.

http://www.ways-of-christ.com/lv

 

Jēzus Kristus ceļi cilvēku apziņā un izmaiņās pasaulē.

Pamatteksta saturs.

Lai aplūkotu pēdējās saites, gaidiet, līdz lapa tiks lejupielādēta pilnībā.
1a daļu: nodaļas par soļiem evaņģēlijos.
1.  IEVADS par šī teksta mērķi un lietošanu līdz ar metodiskajiem norādījumiem, kas svarīgi teksta izpratnei ;
-    Metodiskie norādījumi: Kristīgā meditācija;
-    Teoloģijās.
2.  "Sākumā bija Vārds (grieķiski: logos) ... un Vārds kļuva miesa"
3.  Jēzus no Nācaretes: viņa dzimšana
4.  Vai ir kas svarīgs atrodams Jēzus jaunības gados?
5.  Komentārs saistībā ar strīdu par "diviem puisēniem vārdā Jēzus"
6.  Jāņa Kristītāja veiktā kristīšana Jordānas upē
7.  Klusums tuksnesī
8.  Kārdinājumi
9.  Kāzas Kānā
10.(Uzskati par seksualitāti, līdzjūtību, iejūtību un mīlestību).
11."Svētās dusmas" (un viedokļi par emocijām).
12.Kalna sprediķis (Mateja evaņģ. 5-7; un uzskati par prātu)
13.Kristus apskaidrošanās Tabora kalnā (Mateja evaņģ. 17)
14."Brīnumdarbu" jautājums
15.Lācara augšāmcelšana no mirušajiem

1b daļu: nodaļas par soļiem evaņģēlijos.
16."Avis"
17.Kristus "Kāju mazgāšana"; un Marija no Betānijas, kas iesvaida Jēzu
18.Pēdējās vakariņas, ienākšana pilsētā, apcietināšana un pēršana ar pātagām
19.Ērkšķu kronis un pēdējās runas
20.Krustā sišana un apglabāšana.
21.Tukšā kapa jautājums, "nonākšana ellē", "nokļūšana paradīzē".
22.Augšāmcelšanās
23.Kristus Debesbraukšana
24.Vasarsvētki (ebreju Vasarsvētki)
25.
Jēzus tēls

2. daļa: nodaļas par Atklāsmi.
26. Jāņa Atklāsmes grāmata
27. Kā izturēties pret pravietojumiem
28. Par Jāņa Atklāsmes grāmatas saturu: 7 baznīcas – ar nodaļu par mūsdienu baznīcām.
-     Atklāsmes un baznīcas.
29. Septiņi zīmogi
30. Septiņas bazūnes
31. "Septiņi pērkoni" un divi pravieši
32. Sieviete un pūķis
33. Jūras "zvērs ar septiņām galvām"
34. "Zvers ar diviem ragiem" no zemes dzilem.
35. "Septiņas pēdējās mocības" un "Babilonas" gals; ...Kristus Otro atnākšanu
36. "1000 (īsti) miera gadi"
37. "Jaunās debesis", "jaunā zeme" un "jaunā Jeruzaleme"

38. Uz abu daļu pēdējo nodaļu - Kristīgā attieksme
39. Ar tabulu "Kristīgā attieksme" - "Pasaulē, nevis no pasaules", "trešais ceļš"

3. daļa: Tēmas, jautājumi par dzīvi:
9.  Lūgšana par mieru.
2.  Ētisko vērtību pamati.
5.  Mūsdienu komerciālo "Jēzus izpausmes stāstu" labojums.
6.  Dabaszinātnes un ticība Dievam.
--   Apziņa, smadzeņu pētīšana un brīva griba.
7.  Jēzus Kristus un cilvēku uzturs.
8.  Jēzus Kristus un dziedniecība - arī mūsdienās
9b.Svētības.
9c.Želošanās kā iespējama kristiešu dzīves daļa.
9d.
Kristiešu ceļš - ikdienišķās dzīves pieņemšana.
10.Kristiešu uzskati par ekonomiku un sociālajiem jautājumiem.
11.Kristiešu uzskati par sabiedrību un politiku.
12.Reliģija un filozofija: komentārs par Haberama runu.
15.Kristiešu uzskati par ekoloģijas jautājumiem.
16.Cilvēku dzīve pirms dzimšanas.
17.Jaunas mājaslapas angļu un vācu valodā.

4. daļa: Vecā Derība un ieguldījums dialogā ar citām reliģijām
1.  Vecā Derība, ebreju reliģija un Jēzus Kristus
1b.Zaratustras reliģija (parsisms)
3.  Jēzus Kristus un islāms
4.  Budisms
4b.Hinduisms
13.Daoisms un Konfūcisms
14.Dabas reliģijas

-   
Reliģija kā atkalapvienošanās ar Dievu

Mājaslapa ar atsauci uz drukāšanai paredzēto daļu pilnu versiju.

Palīgs patstāvīgajā kontrolē strādājot ar galvenajiem Kristus ceļu tekstiem

Autortiesības (“Kristus ceļu” izdevniecības ziņas), e-pasts.

 

1a daļu: nodaļas par soļiem evaņģēlijos.

IEVADS par šī teksta mērķi un lietošanu.

Jau 2000 gadu – ieskaitot iepriekšējos pravietojumus, dažus gadu tūkstošus ilgāk - cilvēki atkal un atkal cenšas nodibināt tiešus sakarus ar Jēzu Kristu. Neskatoties uz viņu atšķirīgajiem raksturiem, piederību dažādām reliģijām, filozofisko un zinātnisko pārliecību, neatkarīgi viens no otra, par vienu viņi tomēr ir vienisprātis. Viņi uzskata arī, ka citiem ir iespējams sagatavoties līdzīgiem pārdzīvojumiem. Pateicoties Jēzum Kristum, cilvēkiem un pasaulei ir radušās jaunas iespējas, kas sniedzas tālu pāri vēstures un kultūras robežām. Šeit šie izaugsmes soļi ir atklāti jaunā veidā. Ejot pa ceļiem, kurus reiz staigājis Jēzus, var izprast to nozīmi dažādās dzīves jomās.

12. gadsimtā abats Joahims del Fiorē pareģoja “Svētā Gara valstības” iestāšanos, kur cilvēku attiecībām ar Dievu, neatkarīgi no iestādēm, būtu jābūt kopējām un vispārējām. Mūsdienās pasaulē kļūst arvien vairāk kustību, kas ne tikai meklē Kristus atspoguļojumu cilvēkā, bet arvien apzinātāk uzskata indivīdu par “Kristus ķermeņa” šūnu.
Šajā kontekstā gaidīto “Kristus otro atnākšanu” un mūsu “apokaliptisko” laiku nevar uztvert kā vienkāršu reinkarnāciju, bet gan kā notikumu daudz plašākā mērogā. Neskatoties uz to, cilvēkiem vajadzētu vismaz nojaust par līdzībām attīstībā pirms 2000 gadiem un pašreizējajiem notikumiem – kas nedrīkst novest līdz katastrofai.
Šajā darbā tiek mēģināts atbildēt uz jautājumu par to, kādas īpašas jaunas attīstības iespējas dažādās dzīves jomās ir parādījušās kopš Kristus dzīves laika pirms 2000 gadiem. Šis darbs ir izveidots kā impulss.

It īpaši mūsdienās,
- kad Jēzus Kristus vārds tiek pieminēts daudzās un dažādās teoloģijās (skat. papildu logu) un dogmās, kā arī valodniecībā, vēsturē, arheoloģijā un paleogrāfijā, sociālajā reliģijā, psihoanalīzē, arī politikā un dabaszinātnēs,
- kad, līdzīgi kā agrīnās kristietības laikā, iepriekšējā materiālistiskā vietā sabiedrībā izveidojās daudzslāņaina garīgā vide – tas radīja gan tiltus, gan barjeras viņu starpā.
- kad rodas visneskaidrākās situācijas, piemēram, viltus Jēzus Kristus un kad Jēzus Kristus vārdā tiek darītas apšaubāmas lietas vai pat īsts ļaunums.
- varētu būtu interesanti izpētīt, kāds varētu būt patiesais Kristus devums pasaulei.

Šis projekts sākas ar dažiem mūsu iekšējiem pārdzīvojumiem un citiem mistiskiem avotiem utt. Izmantotie viedokļi nav tikai teoloģiski, bet gan starpdisciplināri – balstīti uz dažādām zinātnes un pieredzes jomām. No šī garīguma viedokļa netiek mēģināts ar kādas nepareizi saprastas iekšējās pasaules palīdzību novirzīt cilvēkus no sociālās un politiskās apziņas. Protams, 19. gadsimta dabaszinātņu dogmas nevar pieņemt par pamatu, tāpat Austrumu uzskatus par to, ka pasaulē nav nekā jauna, par ko jau nebūtu rakstīts senajās indiešu vēdās un ka Jēzus nav nekas vairāk kā otršķirīgs šo vēdu skolotājs. Šīs atziņas neizriet no tekstā salīdzinājumam minētajām grāmatām vai arī no minētā citu grāmatu saraksta teoloģiski ieinteresētiem cilvēkiem; “Kristus ceļu” lasīšanai nav nepieciešams zināt šīs grāmatas vai iepriekšējas teoloģiskās zināšanas. Nekas no šeit rakstītā nebūtu jāuztver kā dogma vai kā kādas reliģiskas organizācijas viedoklis. Tāpat nekas no šeit rakstītā nav vērsts pret nevienu baznīcu, reliģisko vai garīgo grupu vai pret apustuļu ticības simbolu. Cilvēki, kuri sevi uzskata par cita reliģiskā vai ideoloģiskā novirziena piekritējiem, bet kurus patiesi interesē jauni kristīgās pieejas aspekti (ne ikdienišķi, ne virspusēji), arī var atrast šeit noderīgu informāciju. Šajā mājaslapā arī norādīta saikne starp kristietības ceļu un citiem atklāsmes ceļiem. Gluži kā Jāņa evaņģēlijā kristietības būtība tā laika patiesības meklētājiem tika izskaidrota viņiem saprotamā valodā, šis darbs dod iespēju paraudzīties uz kristietību no dažādiem skatupunktiem. Šis darbs ir sarakstīts brīvā stilā. Izpēte un atklājumi atšķiras no misionāru darba. Neskatoties uz to, kristieši ,kuri izvēlas vienkāršu ticības veidu, īpaši neiedziļinoties sarežģītajos pamatjautājumos, no šī teksta varētu mācīties, piemēram, kā sazināties ar citu ticību pārstāvjiem bez nemitīgām nesaskaņām.

Tekstam vajadzētu runāt pašam par sevi.

"Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā” (Jāņa evaņģ. 16:12-13). Tieši Svētais Gars ir kalpojis par “Kristus ceļu” iedvesmu.

Atpakaļ (nospiežot šīs pogas, jūs varat atgriezties uz "saturu" mājaslapas sākumā).

 

Papildu lapa ar metodiskajiem padomiem***: Kristīgā meditācija.

Viens veids ir meditācija par evaņģēlijiem:

Mūsu teksti ir sarakstīti cita starpā meditatīvu Bībeles tekstu studiju rezultātā. Tādēļ tie – papildus to tīri informatīvajam raksturam – ir rakstīti ir īpaši kā izejas punkts evaņģēlija nodaļu mediatīvajām studijām.

37 pamatteksta nodaļās aplūkoti dažādi soļi evaņģēlijos un Atklāsmes grāmatā. Var lasīt atsevišķas nodaļas vai tomēr labāk plašāka ieskata gūšanai skatīt nodaļas šajā secībā.
Bībeles studijas, piemēram, lasīšana un tekstu un to nozīmju pētīšana, ir tikai viena metode. Evaņģēliju un "Kristus ceļi" pamattekstu studēšanas laikā un var rasties dziļāka izpratne par Dievu.
Ikviens, kuru dziļāk interesē holistiskā pieeja, ieskaitot mūsu dvēseles daļas, kam nav piešķirta pietiekami liela vērība, var izlasīt un meditācijai izmantot Jāņa evaņģēlijusavukārt pēc tam izstudēt "Kristus ceļi" pamatteksta nodaļu.
Šī mājaslapa ir teksts ar turpinājumiem. Tās nodaļām var piekļūt, arī izmantojot saturu. Lai to izpētītu, varētu būt noderīgi izdrukāt tekstu.*.
(Jānis un viņa mācekļi galvenokārt pētīja dziļāku notikušā garīgo nozīmi). Meditācijas nolūkos ir vairākas iespējas. Vispirms, ir pamatprasības, kas nepieciešamas jebkāda veida meditācijai. Uzmanībai vajadzētu būt brīvai no traucējošiem garastāvokļiem un problēmām, apzinoties tos vai runājot par tiem ar citiem, lai nodrošinātu pietiekamu garīgo atvērtību. Jūs nedrīkstat būt noguris, izsalcis vai akūtu alkohola, tabakas utt. lietošanas seku iespaidā. Tuvumā nevajadzētu būt arī telefonam, kas varētu traucēt meditācijas laikā. Jums izvēlētajā vietā jājūtas labi, tai nevajadzētu būt tuvu elektriskajām ierīcēm, kas varētu radīt "elektronisko stresu". Pieredzējuši cilvēki var koncentrēties arī tirgus laukumā, bet iesācējiem parasti noder šie pamācību veidi. Kādreiz evaņģēliju meditācija tika praktizēta, runājot Bībeles tekstu lēni un ar aizvērtām acīm (piemēram, rožkrustieši jeb rozenkreiceri**). Tekstu iemācījās no galvas, tāpēc uzmanība netika koncentrēta uz vārdiem, bet gan uz saturu. Bija arī ritmiska žestu variācija. Jūs arī varat izlasīt tekstu, un tad ar aizvērtām acīm ļaut, lai tas uz jums iedarbojas. Šis ir veids bez aktīvas domāšanas, jo patiesā meditācijas apcere sākas pēc tam, kad domas ir izgaisušas. Ja domas joprojām rodas, tās vienkārši vajag “aplūkot”, nevis aktīvi tās turpināt. To var arī piemērot, kad rodas tādas domas, kam acīmredzami nav nekāda sakara ar meditāciju (ja domas attiecas uz plāniem, pierakstiet tās, lai efektīvi tās atliktu uz vēlāku laiku, lai jūs varētu būt atvērts meditācijai. Svarīgus notikumus meditācijas laikā vajadzētu pēc tam vēl pierakstīt, lai vēlāk varētu labāk izsekot savai attīstībai. Meditatīvā apcere var radīt “dziļākus” meditācijas un apceres stāvokļus, bet ne noteikti.
Noderīgi būtu turēt blakus arī piezīmju blociņu, lai, beidzot meditāciju, varētu pierakstīt atslēgas vārdus. Tas palīdz atcerēties sapņus un sekot to attīstībai. Ja sapnī redzētie simboli dienas laikā tiek uzzīmēti, tas palīdz jums kļūt atvērtiem sapņos atspoguļotās realitātes līmeņiem. Tad kļūst skaidrs, ka ne visi sapņi ir dienas laikā piedzīvotā “pārstrāde” un ka notiek kaut kas tāds, kas ir tik svarīgs kā pati diena.
Tie nav okulti rituāli, bet vienkārši dod psihei pietiekami daudz laika kļūt atvērtai saturam vai Dievam, nevis tikai saturam, kas pieejams saprātam - tas nav slikti, bet ne pietiekami garīgu lietu saprašanai. Pamazām tas var skart un pārveidot visus mūsu būtības "slāņus", ieskaitot gribu un pat ķermeni. Tikai tad, kad, piemēram, meditācijas laikā, sapņos parādās jauni ieskati un ar tiem saistīti simboliskie tēli vai cita dzīves parādība, vispārējais saturs ir “ieradies” iekšēji, vismaz mājiena veidā. Varētu būt nepieciešams nodaļu izskatīt un pārdomāt, piemēram, nedēļu vai pat mēnesi. Tad varat turpināt, it īpaši, ja jūtat, ka to vēlaties. Nav nepieciešams pirms turpināt pielāgot nodaļu jūsu ikdienas dzīvei. “Soļi” vairs netiek atdalīti viens no otra. Dievs ļauj kādam gūt pieredzi, kad viņš (Dievs) to vēlas. Meditācija var mūs tikai sagatavot iekšējai “lielajai kustībai", bet tā nevar likt tai notikt. Neskatoties uz to, neviena teoloģija pati nevar nomainīt šādas papildu iekšējās metodes – kas tiešām var novest pie tā, kā rīkojās Kristus, tikai teorijas vietā .
. Tomēr bez meditācijas ir tikpat daudz metožu, cik cilvēku, un visas tās ved uz vienu mērķi.

Citi meditācijas veidi kristietības kontekstā:

Baznīcas joprojām reti piedāvā īpaši kristiešiem raksturīgus meditācijas veidus kā minēts augstāk. Tās drīzāk savos semināros piedāvā vienkāršākus meditācijas veidus. Cilvēki vēlas gūt garīgos pārdzīvojumus. Tā ir pamatota interese. Tomēr baznīcas ir zaudējušas daudz no savām garīgajām – un tādēļ arī meditatīvajām – tradīcijām un tāpēc tās meklē iespējas tās atjaunot. Tās sāk piekopt budistu meditācijas veidus, piemēram “Zen” - vienkāršs vingrinājums klusumā bez budistu vai hindu konteksta un ar kristīgu vai neitrālu ievadu. Tās arī meditē, izmantojot kristietības tēlus (Attēli - meditācijai). vai arī lasa īsu izvilkumu no Bībeles vai kristiešu mistikas un tad meditācijai izmanto to. Senas Atosa kalna grieķu pareizticīgo mūku meditācijas metodes ir minētas mūsu pamatteksta nodaļā "Klusums tuksnesī". Viņi elpas ritmā atkārto “kyrie eleison" ("Dievs, esi žēlīgs") Dziesmas un himnas arī var būt meditatīva rakstura. Veicot meditāciju senās baznīcās (ēkās), varētu būt iespējams izmanot arī pavairotos attēlus un gleznas. Vienkāršākais veids dažreiz baznīcām varētu būt pats efektīvākais, piemēram, bieži klusuma brīži; pirms lūgšanas, lūgšanu laikā, pēc lūgšanas - gaidot, lai sajustu kāda veida "atbildi" - un mācītāja sprediķa laikā. Bez šādām meditācijas metodēm, lai sagatavotos Dievam, visam mūsu dzīvē var būt meditatīvs raksturs – lai gan mūsu steidzīgajā laikā tas ir sarežģīti. Jebkurā gadījumā būtu absurdi un kā apliecinājums nezināšanai saukt visu meditācijas veidus kā “nekristiešu”(to varētu radīt nekristiešu grupu meditāciju iespaids, jo šīs grupas ir plašāk pazīstamas nekā kristiešu grupas).

Pat tie, kuri iekšējo pārdzīvojumu meklējumos ir izvēlējušies nejēdzīgo un bīstamo narkotiku ceļu, tā vietā varētu gūt piepildījumu meditācijā.

*... Koncentrētas drukāto tekstu studijas ļauj izvairīties no sekām, kas saskaņā ar neatkarīgu pētnieku veiktajiem pētījumiem piemīt pārmērīgai interneta lietošanai un tā saucamajam "multitasking" (= vienlaicīga vairāku darbību veikšana). (Piem, pdf datni).

** Piem. kristīgajā Rožu krusta skolā "Universitas Esoterica" Berlīnē (Wolfgang Wegener), kas pastāvēja līdz 1984. gadam.

*** Šo lapu (dziļākas) izpratnes priekšnoteikums ir to pašizpratnes un attiecīgu papildus metožu (skat. augst.) vērā ņemšana. No otras puses šāda tekstu studiju forma ir atzīta arī filozofijā utt. kā vispārēja vadlīnija nopietnam darbam ("principle of charity", Donald Davidson, "On the Very Idea of having a Conceptual Scheme", in "Proceedings and Adresses of the American Philosophical Association", Vol.47, 1973-1974, 19.lpp.)

Atpakaļ

 

Šīs lapas un dažādas teoloģijas skolas.

1. Ikvienam mēģinājumam atklāt daļēji zudušo kristietības garīgo dziļumu, protams, jāsākas ar mācību par paša Jēzus Kristus dzīvi un nozīmīgumu un pirmajiem kristiešiem – ieskaitot viņu “apokaliptiskās" iezīmes, nevis tikai izvēloties to, kas atbilst konkrētajai teoloģijai. Ir svarīgi uztvert agrīnās kristietības dažādību nopietni, gluži kā to darīja evaņģēlisti******, lai parādītu saprotamāku Kristus lomu*.

2. Šo gadsimtu seno baznīcu raksturoja "baznīcas tēvu" plašo traktātu vara. Būdami grieķu valodas pratēji un izglītoti cilvēki, viņi varēja padarīt kristīgās tradīcijas saprotamākas eiropiešiem. Viņi joprojām zināja daudz par senajiem rakstiem, kas mūsdienās ir zuduši. Šajā laikmetā bija arī pretrunas saistībā ar to, kas piederas īstai kristietībai un kas nē. Daudzi no šiem atklājumiem, kas tika vēlāk ignorēti, ir pelnījuši jaunu izvērtējumu– it īpaši salīdzinājumā ar to izcelsmi. Bija arī kristieši, kuri pestīšanu nemeklēja vispirms ar baznīcas starpniecību, bet gan individuāli vēršoties pie Dieva lūgšanās vai meditācijās, piemēram, Ēģiptē, salīdzināt – atklājumi Nag Hammadi. Mūsdienu pareizticīgo baznīcas “mistikas teoloģijā” kaut kas no tā ir labi saglabājies.

3. Viduslaiku sholastika un kanoniskais darbs noveda pie teoloģiskās sinhronizācijas caur argumentu, pretargumentu un secinājumiem – ko varētu dēvēt par filozofiju vai reliģiju. "Baznīcas tēvu” vara joprojām tika pieņemta, bet tikai tiktāl, cik viņu uzskati atbilda šīm idejām. Lai arī tajā laikā sholastika radīja plašu vielu pārdomām, bieži vien vienpusējais absolūtisms un līdz ar to arī īpaša intelektuālā loģika bija satraucoša un tos vajadzētu nodalīt to patiesās reliģijas dimensijām. Tāpēc uzskati tika saglabāti doktorīnu vai dogmu veidā, bet tas arī vilināja cilvēkus uzsākt inkvizīcijas praksi. Mūsdienu garīguma meklētāju un mistiķu radošās spējas liecina, ka dažreiz viena un tā pati intelektuālā metode var novest arī pie dažādiem secinājumiem un ka patiesai garīgajai izaugsmei nepieciešama elastīgāka, saprotamāka un mazāk nocietināta apziņa. Stingrā sholastikas metode joprojām ir nozīmīgs mūsdienu sistemātiskās teoloģijas sākumpunkts, it īpaši katolicismā. Tomēr ir arī noteikta atvērtība citām ekumeniskajām pieejām. (piemēram, Īvs Kongers (Yves Congar). Patiesi, mērķis nevar būt kādas teoloģijas skolas vienpusēja kritika. "Kristus ceļu” pamatteksta veidošanas sākumposmā tika apsvērtas iespējamās struktūras. Atlika tikai 1 iespēja – izmantot tieši no evaņģēlijiem ņemto “Jēzus soļu” secību! Pastāv arī arhetipiskā iespējamās cilvēces un apziņas sfēru attīstības secība attiecībā pret apkārtējo pasauli. Tomēr tā ir jauna, starpdisciplināra pieeja.

4. Kad baznīcas tradīciju ietekmē tika pamazām aizmirsts par pašiem pirmsākumiem, sekoja reformācija, lai skaidri par pamatu atkal ņemtu Bībeles pirmsākumus. Taču viņi šajos centienos bija ierobežoti, jo viņi paši bija sava laikmeta bērni un maz zināja par garīgajām un mistiskajām kustībām agrīnajā kristietības vēsturē. Viņi arī atteicās no dažām vērtīgām pamattradīcijām, piemēram, Marijas Debesbraukšanas. Tikai atsevišķi indivīdi, piemēram, vācu protestantu teologs J. V. Andrē (J.V. Andreae) publicēja dziļākus apcerējumus, ko varētu saukt par “Kristīgo ezotēriku”, ko drošības nolūkos dēvēja par sapņu aprakstu vai romānu. Pat protestantu baznīcas ne vienmēr bija tik tolerantas, kā varētu domāt. Tāpēc šajos apcerējumos nebija viegli atpazīt kristietības iezīmes.
Pretreformācija, reliģiskie kari u. c. paveica pārējo. Taču dažādas teoloģiskās pieejas daudzos aspektos tomēr bija līdzīgas. Pat protestantu baznīcā ir atsevišķas konfesijas kā, piemēram, luterāņi un reformatori, šis dalījums noder vienīgi teoloģiskajām diskusijām un to vairs neatbalsta paši biedri. (vismaz Vācijā**).

5. Jaunās filozofijas laikmets, apgaismība, racionālisms un tiem sekojošā dabas (zinātne) nebeidzās arī ar garīgās pieredzes teoloģiju papildus vecajai intelektuālajai sistemātiskajai teoloģijai. No otras puses, arvien lielāks skaits vēsturiski kritisko teologu sāka paši pievērsties jaunajai intelektuālajai un vienpusējai tā laika materiālistiskajai zinātnei. Teoloģija sāka kļūt kā salīdzinoša literatūras un lingvistiskās izpētes mācība, kas nebūt nebija negatīva, taču vienpusēja parādība.
Nav iebildumu pret literatūras veida vērā ņemšanu – tikai tad pēc iespējas atbilstoši un nevis shematiski; skat. piem. mūsu Filipa evaņģēlija lapu (Jaunas mājaslapas angļu un vācu valodā). Bieži ir nepieciešams salīdzināt Rakstu saturu ar toreizējo situāciju – tikai šajā gadījumā nedrīkst jau no paša sākuma jautājumam pieiet ar mūsdienām raksturīgo toreizējo ideju nonicināšanu. Palīdzēt var arī kopsakarība ar topošo draudzi - taču tam nav jānoved pie norobežošanās no ārējiem, tīri cilvēcīgajiem notikumiem, kuros Dievs, kurš cilvēkiem bija pats galvenais, tiešā veidā vairs nepiedalās. Tas, ka ziņa tika nodota dažiem konkrētiem cilvēkiem nebūt neizslēdz to, ka šim notikumam nevarētu būt universāla nozīme. Ir svarīgi saprast, ko šis mantojums dod mums tagad - taču pilna nozīme atklāsies tikai tad, kad mēs nopietni attieksimies vai vismaz mēģināsim attiekties pret to, ko apsolītais nozīmē mūsdienu cilvēkiem.
Pretēji tam senās sistemātiskās teoloģijas pārstāji sevi uzskatīja par tā laika teoloģijas centru, ap kuru varētu grupēties jaunas izpētes jomas. Tomēr tas, vai viņi spēja veikt šo integrēšanas lomu, vēl bija jautājums. Protams, būtu pamatoti saistīt dažādos zinātniskos atklājumus ar teoloģiskajām mācībām – kamēr tas nerada jaunas zinātniskās dogmas. Bet tātad varētu sagaidīt, ka tas notiks arī mūsdienās. Tomēr vēl līdz šim nav bijuši šādi mēģinājumi. Tas noz īmēja apsvērt jaunas pasaules uzskata un paradigmu rašanos, kā pamatā bija jaunās kvantu fizikas, kvantu bioloģijas, jaunās ģeofizikas, astrofizikas un it īpaši jauno zinātņu, piemēram, parapsiholoģijas zinātniskās skolas, kas neatbalsta seno materiālismu. Ir bezjēdzīgi pielāgot mūsdienu teoloģiju 19. gadsimta zinātniskajam pasaules uzskatam!***Pretēji racionālisma tendencēm, 19. gadsimtā radās arī jaunas atjaunotāju kustības, kā rezultātā izveidojās jaunas neprotestantu baznīcas.
Viņi tomēr neuzskatīja par nepieciešamu izpētīt zinātnisko attīstību, lai redzētu, vai tā ir saskaņā ar viņu pašreizējiem uzskatiem. Viņi atbalsta Bībeles ticējumus. Lielākajā daļā gadījumu viņi nemaz nesauca to par “teoloģiju”, bet tā patiesi ir noteikts Bībeles teoloģiskās interpretācijas veids (ekseģēze).

6. Tādējādi 20. gadsimtā daudz pūļu tika pielikts, lai pievienotu tās teoloģijas šķautnes, kam iepriekš netika pievērta pietiekami liela uzmanība, bet tomēr bez mistiskās un garīgās dimensijas – vismaz to kā nepieciešamu atzina Karls Rahners (Karl Rahner). Šādi mēģinājumi katoļu un protestantu pasaulē bija noteiktiem sabiedrības grupām, jo tie pievērsās reālām cilvēku problēmām. piem., Karls Bārts (Karl Barth); politiskā teoloģija un atbrīvošanas Trešajā pasaulē teoloģija un radīšanas teoloģija****); feminisma teoloģija. Dažas skolas, piemēram, Bultmana (Bultmann) "Entmythologisierungstheologie" (demitoloģizācijas teorija) nodarīja vairāk ļaunuma nekā labuma, gandrīz reducējot ticību līdz racionālistiskajam pasaules uzskatam – lai gan viņi noteikti apgalvo, ka ticībai nav vajadzīga zinātniskā objektivizācija. Drevermanns (Drewermann) tad ar dzīļu psiholoģijas palīdzību centās veikt evaņģēliju ekseģēzi. Tas varētu būt kā tilts, pa kuru pamest pasauli, kurās valda materiālistiskais pasaules uzskats bez dvēseles, taču dzīļu psiholoģija pagaidām nav īsta Bībeles garīgā dimensija un tāpēc nav jēgas nostādīt šīs jomas vienu pret otru kā tas jau notika.
Līdz šim, galvenā diskusija ir bijusi par fundamentālisma un relatīvisma problēmām.
Bez tam, tā dēvētie "Jēzus atklāsmes stāsti" ārpus teoloģiskajām aprindām dažu pēdējo gadu laikā ir bijuši noteicošie pašreizējai diskusijai.

7. Līdz šim, nav bijis nekā, kas atspoguļotu “postmoderno” 21. gadsimta teoloģiju. Lai atjaunotu kristietības garīgās iespējas – saglabājot senos ticības dziļumus un arī sociālo vērīgumu, nepieciešama vispārējāka apziņas maiņa*****. Šeit tiek pieminēta garīgā precizitāte un dažādotie veidi, kā raudzīties uz sabiedrību un pasauli, nevis tikai seno teoloģiskās izpētes jomu uzturēšana un iemūžināšana un reliģijas zinātniska izpēte. ceļš uz “pilnu” kristietību bez mūsdienu sadrumstalotības. Šeit savu darbu sāk “Kristus ceļi”.

*) Viņi apzināti pieņēma ne tikai šo “Dieva Vārda avotu”, ko pētnieki tajā atrada. (Tajā tika doti tikai Jēzus teicieni pirms viņa ciešanām, ar ētiku, kas stāv pāri sociālajām konvencijām, ko bieži saista, piemēram, ar kalna sprediķi. Līdzīgi un pat autentiski teicieni no “Toma evaņģēlija” liecina, ka atkarībā no praviešiem un auditorijas, tika izmantoti arī citi Jēzus teicieni. Vispirms tikai daži mācekļi varēja izsekot Jēzus dzīves pēdējiem soļiem – sākot ar Lācara augšāmcelšanu no mirušajiem un tā atspoguļot to autentiski. Neskatoties uz to, tas tika atklāts meklētājiem.

**) Pašlaik, piemēram, Vācijā, tiek mēģināts noskaidrot šo situāciju. Turpmāk saistībā ar baznīcām skatīt arī mūsu lapu "7 (Atklāsmes grāmatas) baznīcas un mūsdienu baznīcas"s (of the Revelation) and today's Churches".

***) Skat. arī mūsu papildu lapu "Zinātne un ticība Dievam". Update English/ Deutsch. Par kristietība attīstību skat. arī Prof. Hans Küng, Das Christentum. Wesen und Geschichte, Sonderausgabe 2007. Viņš cenšas panākt integrētu pētniecību, kas neskatoties uz arheoloģiju un kritisko pētniecību vecos rakstus nopietni uzskatītu par saturiskiem avotiem. Mēs nepiekrītam visiem tur paustajiem vēstures kritisko pētījumu secinājumiem. Tā piemēram notikumi ar Jēzu dažreiz tiek aprakstīti kā pārāk subjektīvi piedzīvojumi. Neskatoties uz to Küng ir atvērts šo notikumu patstāvīgai, vēl līdz šim neizpētītai realitātei. Papildus viņa pati par sevi interesantā metode pētīt kristietības attīstības pakāpes (paradigmas) nevar pietiekami novērtēt virzienus, kuriem lielākajā plānā līdz šim nav bijusi svarīga nozīme – kā piem. mistika. Tie ir atklājuši ceļus, kas ir svarīgi iespējai izmantot pilno kristietības potenciālu. Papildus ir jāpiezīmē, ka cilvēkus ar iekšēju spirituālu „misiju" vai mistiķus bieži nav iespējams pareizi saprast ar tīri vēsturiski kritisko analīzi, jo viņiem bez ārēji tveramas biogrāfijas ir arī patstāvīga iekšējā spirituālā biogrāfija. Šajā gadījumā ir ieteicamāk mēģināt uz to attiekties nopietni un nevis to iztirzāt pa daļām. 

****) (Vācu grāmata: "Ökologische Theologie" (ekoloģijas teoloģija), Kreuz-Verlag).

*****) Arī Svētā Gara “jaunajam, mūžīgajam evaņģēlijam” (Atklāsmes grāmata 14,6) nepieciešams vairāk apziņas nekā tikai intelekts viens spēj nodrošināt.

( ******Jēzus, mācekļi un teoloģija.)

Jaunajā Derībā ir "teoloģijas”. Bet autori droši vien ir apvienojuši tās apzināti. Jo viņi piekrita faktam, ka Jēzum bija vairākas “puses”. Ir nepieciešami vairāki teoloģiskie viedokļi, lai viņu izprastu.

Viņš mācīja arī liberālās vai atbrīvošanas teoloģijas sociālo apzināšanos – un viņš mācīja diezgan konservatīvu teologu stingras (individuālās) ētiskās vadlīnijas (taču ne formālas un ne balstītas uz valsts varu).

Viņam arī bija kristīgo mistiķu un ezoterisko kristiešu garīgā attieksme (salīdziniet Austrumu pareizticīgo baznīcas mistisko teoloģiju) un neskatoties uz to, viņš vēlējās, lai mācekļi dzīvotu savu dzīvi fiziskajā pasaulē (tā ir lielākās daļas pašreizējo teologu un misiju galvenā tēma, it īpaši protestantu).

Jēzum bija "pārdabiska” saikne ar Dievu, ( no kristīšanas līdz krustam & augšāmcelšanās brīdim, kas, piemēram, ir piefiksēts mācekļa Jāņa un viņa mācekļu) meditatīvajā apskatā; šo saikni nevar izskaidrot ar tādu teologu kā Bultmans (Bultmann) intelektuālo apziņu - neskatoties uz to, Jēzum bija jāiziet cauri cilvēka dzīves posmiem dabaszinātņu izpratnē.

Dažus atgadījumus var izprast ar mūsdienu dzīļu psiholoģijas palīdzību; daži ir garīgi un ārpus psiholoģijas robežām.

Daudzi viedokļi ir gandrīz zuduši, jo liela daļa sākotnējās agrīnās kristības pārstāvju tika vajāti kā “ķeceri”, (sajaucoties ar tiešām nepareizu reliģijas interpretāciju). Tie bija vienpusēji, bet ne vienpusējāki kā jebkura no pastāvošajām baznīcām.

Šī vienpusējība nebūtu uzreiz jāuztver kā negatīva. Visu centienu konstruktīvās daļas būtu labas – ja viņi nedomātu, ka tikai viņiem vienīgajiem ir taisnība un ka citi pilnīgi maldās.

( ******Evaņģēliji un teoloģijas.)

Evaņģēliji – un, piemēram, tā daļa no Marka evaņģēlija, kas nosaukta par “Dieva Vārdu” – atspoguļo dažādus viedokļus. Tāpēc tie ir rakstīti dažādas izcelsmes cilvēku grupām. Marks bija nozīmīgs (piemēram) romiešu analītiskā prāta dēļ un tādēļ, ka viņš tulkoja romāņu valodās. Tomēr profesors Mortons Smits (Morton Smith) nodēvēja šī evaņģēlija “slepeno daļu”, kas nāk no Pētera un satur Lācara stāstu un tā tālāk, par derīgu tikai dažiem pieredzējušiem cilvēkiem. Austriešu mistiķis Lorbers (Lorber) apgalvo, ka Marks zēna gados bijis mācekļu vidū labi ieredzēts ziņnesis. Tāpēc viņš zināja precīzi, kas notiek. Viņš parāda teologa pieejas līdz ar centrālo jautājumu “kas ir Jēzus?
Iespējamais sākotnējais Mateja evaņģēlijs, kas varētu būt zudis un vēl neatklāts, droši vien bija domāts ebrejiem, lai arī pašreizējais Mateja evaņģēlijs galu galā ir domāts katram,. kuram nepieciešami paplašināti apraksti par Jēzus dzīvi un darbiem.
Lūka – līdzīgi, tikai ar dziļākām jūtām. Sv. Jāņa evaņģēlijs tika rakstīts garīgajiem kristiešiem (piemēram, ar grieķu mistikas pirmsākumiem), izstrādājot specifisko kristietības konceptu viņu valodā.
Jānis visskaidrāk aplūko Jēzus dzīvi no krusta un augšāmcelšanās brīža; Matejs sāk ar dzīves aprakstu. Abi viedokļi ir pareizi, bet krustam un augšāmcelšanās brīdim ir vislielākās sekas.

"Filipa evaņģēlijs”(apokrifisks) nav evaņģēlijs, bet gan patristikas “ieguldījums diskusijā” ar vairākām kustībām ar viedokli starp tiem. (Tas nav izzinošs darbs, kā kādam varētu šķist). "Toma evaņģēlijs”(apokrifisks) nav evaņģēlijs, bet Jēzus teicienu krājums – vismaz lielākā daļa no tiem ir īsti – ieskaitot dažus formulējumus, kas veltīti garīgi ieinteresētiem cilvēkiem...

Dažādas tautas spēja attīstīt dažādus aspektus labāk.

(Metodes.)

Līdzīgi ir noderīgas dažādas pētījumu metodes, ja tās tik pielietotas kopā (starpdisciplināri). Tomēr ja kāds cenšas izveidot teoloģiju, kas balstās tikai uz zinātni (kā lingvistiskā izpēte vai “Formgeschichte” (“Formu vēsture”) vai arheoloģiskā izpēte), rezultāts kļūst daļēji nepareizs. Nepieciešamas papildu meditācijas metodes.
Papildus pastāv vispārējā reliģijas zinātne, kas ir vairāk vai mazāk neatkarīga no kristīgās teoloģija, un filozofija. Abas disciplīnas atrodas daļējā konkurences stāvoklī attiecībā pret teoloģiju, ciktāl tās attiecas uz reliģiskiem jautājumiem, kas ir grūti pieejami bez pētnieka personīgās reliģiskās attieksmes. Ja kāds ar to saista īstus Dieva meklējumus, tas var būt auglīgs papildinājums. Iespējams, ka laika gaitā šīs disciplīnas vairāk pietuvosies viena otrai, kad reliģiozitāte tiks atzīta par pamata īpašību, kas pieder pie cilvēka dabas (skat. sadaļu "Reliģija...")

Anotācija baznīcas doktrīnai par Dieva Trīsvienību (English).

Atpakaļ

 

"Sākumā bija vārds (grieķiski: logos)…un Vārds kļuva miesa” (Jāņa evaņģ. 1).

Sākotnēji šis apgalvojums netika lietots, lai noliegtu Jēzus cilvēcisko izcelsmi; taču tas norāda viņa dziļāko saikni ar Dievu un pasaules radīšanas procesu. Arī šo saikni var aplūkot dažādos aspektos. Tomēr jau no paša sākuma to raksturot kā nesaprotamu un neīstu ir vienkārši nepieļaujami. Šāda veida formulējumu var atrast Sv. Jāņa evaņģēlijā (1; 5; 6:69; 7…); vēstulēs kolosiešiem un efeziešiem, Mateja evaņģ. 16:16 utt. Tie "dzīvoja” arī senajos praviešos un tādos mistiķos kā Jākobs Boeme (Jacob Boehme), Rūdols Štainers (Rudolf Steiner) (Helsingforsa 1912); un atkal atdzīvojas kristiešu gudrā Daskalasa “ezotērikas mācībās”, kā arī amerikāņu teologa Metjū Foksa (Matthew Fox) grāmatās. "Kosmiskā Jēzus atnākšana. Mātes zemes dziedniecība un globālās renesanses dzimšana”, un “Lielā svētība”, (...).

Katoliskā un daļēji arī protestantu baznīca ir centušās saglabāt šo zūdošo šāda līmeņa tradīciju, izmantojot tikai doktorīnas. Citi protestantu baznīcas novirzieni, ko daudz vairāk interesēja Jēzus sociālā darbība, uzskatīja, ka ir jābeidz šī pārmērīgā Jēzus “dievināšana”. Hindu izcelsmes mācībās radās jēdziens “avatars”, ar to domājot cilvēkus, kas neatrodas uz Zemes personīgā progresa dēļ, bet gan brīvprātīgi, lai dotu ieguldījumu tautas vai cilvēces progresā. Viņi it kā “dievišķās pilnības”lāses. Tomēr šādās mācībās atšķirības starp šī veida viens aiz otra sekojošiem “avatariem” pamazām kļūst arvien blāvākas, tajā pat laikā kad ebreju un kristiešu reliģijās tiek uzsvērta Dieva kā “vēstures radītāja” loma, kā arī šajā attīstības aspektā īpašā mesijas loma.Šeit ir minēts, ka Korāns pieņem Jēzu Kristu kā Dieva sūtītu pravieti, un ka Dieva “Vārds”, “radīts kā Ādams”(minēts vairākās vietās). Tas ir vairāk kā daži mūsdienu kristiešu teologi, kuri Jēzu redz tikai kā sociālo reformatoru, spēj pieņemt! Korānā netika pieņemta ideja par Jēzu kā Dieva dēlu – kristieši Muhameda laikā to iztēlojās ļoti fiziski – vēlākās Dieva Trīsvienības doktorīnas kontekstā. Tādu kristiešu, kas varētu citu ticību pārstāvjiem saprotami izskaidrot šīs mācības būtību, tolaik faktiski vairs nebija.

Šobrīd vajadzētu uzsvērt, ka šis Jēzus mīklas līmenis nav galvenokārt radies no spekulatīvas domāšanas, bet no pieredzes, piemēram, skaidri manāmas Jākoba Boemes darbā, jo autoram piemita talants izskaidrot lietas saprotamā valodā. Visus garīga rakstura pārdzīvojumus patiešām nepieciešams kritiski pārdomāt, tomēr to rezultāta novērtēšana, neņemot vērā šāda uztveres līmeņa eksistenci, nav piemērota metode, kas neko nedod.
Tāpat cilvēkus ar redzami mistisku vai spirituālu uzdevumu nav iespējams saprast, ja tie tiek vērtēti tikai no vēsturiski-kritiskās perspektīvas izejot no viņu ārējās socializācijas. Šajā procesā ir jāiesaista viņu individuālā iekšējā spirituālā attīstība.

*) Jēzus kā vēsturē pastāvošas personas esamība ir diezgan labi pierādīta. 1. gadsimtā pēc Kristus dzīvojošie vēsturnieki kā piem. Jozefs (Josephus) un Tacitus apliecināja, ka viņš tiešām ir bijis. Bībeles evaņģēlijos ir minēts vairāku notikumu laiks un vieta. Tā piemēram tiek minēti vairāki valdnieki un valsts darbinieki (piem. Lūk. 3:1, 2, 23), izejot no kuriem var tikt identificēts gads, kad Jēzus ir uzsācis izplatīt savu mācību. Tie paši dati ir atrodami arī vēstures aprakstos. Līdz ar to Bībeles stāsti nav tikai mitoloģiski stāstījumi. Bībelē neietvertie "apokrifi", t.i. citi kristīgie evaņģēliji un citi teksti no pirmajiem gadsimtiem, bieži vien necenšas tikdaudz precīzi atstāstīt notiekošo, bet to autori interpretē zināmus notikumus no savas perspektīvas.

Mājaslapās vācu un angļu valodā ir dots fragments no Atklāsmes grāmatas 1. daļas.
Īpaši šis teksts ir izmantots, lai līdzīgi kā radio noskaņotos Jēzum Kristum, nevis lai stātos sakaros ar citiem spēkiem, kas tikai šķietami ir kristīgi.

Atpakaļ (nospiežot šīs pogas, jūs varat atgriezties uz "saturu" mājaslapas sākumā).

 

Jēzus no Nācaretes, Viņa dzimšana.

Ievērojot evaņģēliju secību, tagad pievērsīsimies konkrētākiem notikumiem. Tradicionāli Kristus dzimšana tiek saistīta ar Ziemassvētkiem – lai arī daudzās Ziemassvētku izpausmēs tas nav manāms. (Lūkas evaņģ. 1, 26-56; Mateja evaņģ. 1-2). Saskaroties ar "3 kalpošanas gadu" centrālo nozīmīgumu, rodas jautājums, kāpēc daži mūsdienu teologi tik ļoti cenšas apgāzt pieņēmumu par to, ka Marija, kas laida pasaulē Jēzu, bijusi jaunava. Kaut arī attālināti no zemes dzīves, agrīnie gnostiķi uzskatīja par nepieciešamu ticēt, ka Jēzum tikai bija “redzams ķermenis”, citu ideoloģisko plūsmu pārstāvju viedoklis bija, ka Jēzum bija jāiziet cauri dažādiem cilvēciskas būtnes fiziskās dzīves posmiem, lai izteiktu konkrētu modeli. Tomēr, ja šīs diskusijas mērķis tiešām ir atrast patiesību, varētu to padarīt elastīgāku. Laikā, kad dzimumattiecību un mīlestības jomā notiek pārveidošanās, rodas jauni aspekti, kas aizgūti, piemēram, no Austrumiem un atgādina mums seno dievnamu rituālus, tradīcijas un nav nemaz tik absurdi. Budistiem, kas arī apraksta ārkārtējos Budas dzimšanas apstākļus, nebūtu grūtību ne pieņemt faktu, ka dzemdējusi jaunava, nedz arī nevainību galvenokārt psiholoģiskajā nozīmē, kā to ir aprakstījis, piemēram, R. Štainers. Korānā Jēzus ir aprakstīts kā Dieva sūtnis, kuru Dievs Mātē Marijā „radīja tāpat kā Ādamu“ – līdzīgi kā Bībelē ir runa par eņģeli, kurš vēstīja par Jēzus piedzimšanu Jaunavai Marijai.

Varētu izrādīties, ka šī Jēzus iezīme, kas nav saskaņā ar nevienu no pamatidejām, kas mums par viņu ir, jau ir aplūkota. Tomēr mēs redzēsim šīs sevišķās iezīmes viņa turpmākajā dzīves gaitā. Mēs arī redzēsim iespējas “atdzimt” Kristū šīs dzīves laikā nozīmīgumu*.

No paša sākuma Jēzus dzīve un darbība notiek pasaules vēstures gaitas kontekstā. To var redzēt jau Romas impērijas ķeizara noteiktajā tautas skaitīšanā, kas bija par iemeslu tam, ka Jēzus vecāki devās uz praviešu minēto vietu Betlehemu, kur piedzima Jēzus. Tas tika ņemts vērā teoloģiskajā literatūrā, nosakot Jēzus pasaules mēroga nozīmi.

Mājaslapās angļu un vācu valodā ir citēts Jāņa evaņģ. 3, 5-8.

Tā nav alegorija, bet viena no sarežģītākajām Bībeles lappusēm ar precīzu un noteiktu nozīmi tiem, kam bija pieredze un zināšanas, lai būtu iespējamas nonākt līdz šādai atklāsmei. Jēzus neteica cilvēkiem lietas, kuru nozīmi viņi nevarētu pat nojaust un ko nevarētu izmanot. Mūsu pamatteksta nodaļās, piemēram, “Klusums tuksnesī” un “Apskaidrošanās” u. c. ir minēti daži uzskati par viņa ”jauno dzimšanu”.

Pat cilvēkiem, kas šāda veida pieredzi intensīvi nemeklē, agrākos, mierīgākos laikos Ziemassvētki saistījās tieši ar šo pieredzi. Svētku noskaņojums baznīcas Adventes laikā sagatavoja cilvēkus dziļākai “Kristus dzimšanas” apzināšanai, tāpat kā apzināta gavēņa laiks sagatavoja dvēseli Lieldienu svētkiem. Dažos gados iespējams piedzīvot ko tādu – lai arī pilnībā to neapzinoties – kam tagad nepieciešama meditācija un ilgstoši lūgšanu brīži. Ziemassvētki ir arī mīlestības svētki, kas atgādina par Jēzu kā dāvanu cilvēcei. Tomēr tas nemaina dziļāko nozīmi; var izsekot līdzi Jēzus dzīves soļiem. Skat. arī pamatteksta nodaļu “Un Vārds kļuva miesa”.

Šeit ir arī papildu lapa par šīs garīgās atdzimšanas saistību ar mācībām par "karmu"un "reinkarnāciju" (tikai vācu un angļu mājaslapās), kas zināmas no citām reliģijām.

Atdzimušajiem kristiešiem müsdienu brīvo draudžu nozīmē starp citu
- vēl joprojäm ir nepieciešams turpināt nodarboties ar savas ticības stiprināšanu, lai tādējādi pilnveidotos.
- Tagad viņu uzdevums ir no jauna pievērsties visām dzīves jomām; vairākumam nāksies līdz ar to ļoti daudz ko mainīt.
-Tā kā nākotnē “viss taps par jaunu“ (Atklāsmes grāmata 21,5), tad jau šodien ir aktuāli par visu no jauna pārdomāt...

Jautājums:
Vai es varu vēlēties iekšēju atjaunošanu no Dieva kā Visa sākuma - ja vien es to jau neesmu piedzīvojis?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Vai ir kas svarīgs Jēzus jaunības gados?

Jēzus dzīvē nozīmīgs ir viss, tomēr it īpaši daži mūsdienu garīgie rakstnieki tieši šim Jēzus dzīves posmam ir pievērsuši nedaudz neproporcionāli lielāku uzmanību. Pašā Bībelē ir minēta tikai gudrā Simeona un skolotāju sajūsma par 12 gadus veco Jēzu (Lūkas evaņģ., 2, 29-51). Tā laika simboliskie notikumi un tikšanās ir aprakstīti īstākajā no nebībeliskajiem “bērnības evaņģēlijiem” fragmentāri un pēc nostāstiem "Sv. Jēkaba evaņģēlijā”. Tomēr pretēji mūsdienu tēzei, nekas neliecina, ka Jēzus savas zināšanas guva no esejiešiem vai daļēji ar tiem saistītās kumrana kopienas; ēģiptiešu vai grieķu dievnamos, Indijā utt. Dažas no šīm norādēm varētu palīdzēt rosināt radošo fantāziju, bet arī izdarīt secinājumus vai radīt jaunas dogmas. Varētu izkristalizēties Kristus tēls, kurš nav sastapies ar vienu vai otru, bet gan ar visām būtiskajām viņa laika garīgajām mācībām un kurš katrā gadījumā iekšēji vadīts atklāja to, kas viņam bija jāatklāj un kas nebija noteikti identisks ar ceļu, kādu to iedomājās citi. Tas ir pamatsecinājums, kas mazākā mērogā ir saprotams daudzu cilvēku dzīvē, dažreiz pat, sākoties jau agrā bērnībā. Pieredze sniedzas ārpus visām uzvedības psiholoģiskajām idejām. Spilgtām personībām un mistiķiem tas ir raksturīgs, skatīt, piemēram, labi zināmā indiešu jogas Ramakrišnas un viņa daudzo skolotāju dzīvi, kas drīz vairs nebija spējīgi viņam neko iemācīt. Kā šāda veida ar Jēzu saistītas attīstības ilustrāciju skat. Levija tā dēvēto “Ūdens laikmeta Jēzus Kristus evaņģēlijs”(publicēts 1908. gadā ASV un vēlāk “L.N. Fowler&Co. LTD., Londonā). Tomēr šo grāmatu var aplūkot kā nedaudz fantastisku atainojumu un to nav nepieciešamas izlasīt kā šīs nodaļas pamattekstu.

R. Štainers apraksta ainu "5. evaņģēlijā” tieši pirms kristīšanas Jordānas upē, kurā Jēzus skaidri apzinājās, ka jaunajā laikmetā ezotērisko sektu metodes, piemēram, esesiešu, kas norobežojās no apkārtējās pasaules, varētu būt ar gluži pretēju efektu. Reliģisko normu ievērošana – ar daudziem fiziskiem un ētiskajiem /intelektuālajiem garīgās attīrīšanās noteikumiem – pasargāja viņus no negatīvajām ietekmēm, tomēr viņu vide tika ietekmēta arvien vairāk un vairāk. It īpaši turpmākajā Jēzus dzīves gaitā mēs rodam bībelisko impulsu “būt šajā pasaulē, nevis no šīs pasaules”, tādējādi iekļaujot pasauli Viņa Paša attīstībā. Tāpēc dažas no Kristus mācībām vēl pirms kristietības laikmeta sākuma tika uzskatītas par noslēpumu, un tagad tās ir domātas visiem atvērtajiem cilvēkiem pasaulē, kas nav pretrunā ar mācībām, kas pamatā tiek mācītas labāk sagatavotajiem mācekļiem.

Tas patiesi ir acīmredzams, salīdzinot ar senajām sakramentālajām tradīcijām, kas balstītas uz striktu noslēpumainību, kā jauns vēsturiskais elements. Interesanti, ka līdzīga tendence bija vērojama arī jaunajos mahajānas budisma atzaros, kur tiek ļoti uzsvērta līdzjūtība pret visām dzīvajām būtnēm, neskatoties uz garīgajiem mērķiem ārpus pasaules. (Senajā hinajānas budisma novirzienā tiek uzsvērti mērķi ārpus pasaules.) Tomēr tikai mūsdienās katra iespēja gūt garīgo dziļumu ir kļuvusi acīmredzama. Neviens nevar teikt, ka nekad nebūtu par to dzirdējis. Tā kā mūsdienu dzelzceļa staciju kioskos pieejama ezotēriskā literatūra joprojām ir ļoti virspusēja, var uzskatīt, ka pagaidām šī tendence vēl nav pilnībā realizējusies darbībā. Ir skaidrs, ka, piemēram, Vatikāna bibliotēkas darbības turēšana slepenībā, ir pirms kristietības laika iezīme, ciktāl tas attiecas uz šo aspektu.  

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Blakuspiezīme saistībā ar strīdu par “diviem Jēzus-puisēniem”.

Šeit varētu arī minēt R. Štainera dažādo priekšteču Mateja un Lūkas evaņģēlijos kā “divi puisēni vārdā Jēzus” sarakstu interpretāciju. Tā kā nevar noliegt, ka Kristus dievišķā daba izpaudās tikai vienā cilvēkā, ir savā ziņā pat uzjautrinoši atzīmēt, ka cilvēku intelekts iesaistīja gan antroposofistus, gan teologus galvenajā diskusijā, respektīvi: “1 vai 2”. Patiesais jautājums gan drīzāk bija, kā Kristus reinkarnācija un viņa dzīves konteksts saskanēja ar dažādu kultūru gudro varu (…). Tā kā izpētes garīgie subjekti var būt sarežģītāki, nekā Zemes iedzīvotāju prāts var iztēloties, konkrēti apgalvojumi literatūrā bieži vien ir mazāk precīzi kā vispārējie viedokļi.

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Jāņa Kristītāja veiktā kristīšana Jordānas upē.

Kristīšana tās sākotnējā formā nebija ne simboliska rīcība, ne arī kā paziņojums par piederību kādai reliģiskajai kopienai. Iegremdēšana ūdenī, ko veica pieredzējusi persona, šajā gadījumā Jānis Kristītājs, bieži vien bija tuvu slīcināšanai un tāpēc diezgan biedējošs pārdzīvojums. Tā šajā ziņā līdzinājās senajām “atklāsmes” formām un/vai “uzticēšanās pārbaudes”. Tomēr šajā gadījumā psiholoģiskie pārdzīvojumi nebija galvenais iemesls vai arī veids, kā pārvarēt bailes no nāves. Kristīšana bija kā aicinājums “nožēlot”( labāk tulkojot: “mainīt savus ceļus”); tas ir, paklausīt Radītāja gribai, par kura “Debesu valstību” tika jau ziņots (skat. Mateja evaņģ. 3, Jāņa evaņģ. 1).

Kad Jēzus lūdza Jānim viņu kristīt, Jānis nejutās cienīgs viņam palīdzēt. Viņš piekrita, tomēr notikums vairs nebija viņa varā un viņš varēja tikai novērot daudz lielākas pārmaiņas Jēzū, nekā viņš bija radis radīt. Viņš jau bija paredzējis augstāka veida kristīšanas iespēju caur gara uguni, caur Vienu, kas nāk pēc viņa. Tad viņš redzēja “Dieva Garu“ nolaižamies uz Jēzus. Kristīgie ezotēriķi tieši šiet saskatīja patieso “Kristus dzimšanu Jēzū”. Tomēr tas neliek pieņemt ideju, ka Jēzus un Kristus bija divas atsevišķas būtnes, kam iepriekš vienam ar otru nebija nekāda sakara.

Kristīšana vispārējā nozīmē un it īpaši “kristīšana garā” – šis jēdziens tiek izmantots dažādos veidos, piemēram, baznīcās, kas nepieder pie valsts oficiāli akceptētajām baznīcām, – to var aplūkot kā ieeju cilvēka “jaunajā dzimšanā”. (Jāņa evaņģ. 3). Jēdziens “atdzimšana”, vairāk raksturīgs kristiešu literatūrai, šeit netiek lietots, lai nesajauktu to ar “reinkarnāciju”. Tas nenozīmē, ka Bībelē jautājums par reinkarnāciju neprādās. Starp šīm rindām var skaidrot Mateja evaņģ. 11,14.

Tā vietā, lai censtos atrisināt teorētiskos, teoloģiskos strīdus par kristīšanu kā tādu, vajadzētu vairāk interesēties par to, ko šī “jaunā dzimšana” nozīmēja cilvēkiem. Mēs varam sākt, izjust un izpētīt visas mūsu dzīves atkal no jauna skatupunkta, no dziļāka apslēpta (augstāka) esamības līmeņa, kas ir vērsts pretī Dievam. Dievs par pieņemt cilvēciskas būtnes veidolu, ļaujot sievietēm un vīriešiem kļūt skaidrāk atpazīstamiem kā “Dieva tēliem” vai, kā to izsaka mistiķi, “Kristus dzirksts” sirdī piepildās ar dzīvību un sāk augt. Cilvēks, kurš to visu aplūko meditatīvi, var to arī novērot patiesi atraisīta bērna tēlā vai arī bērna ar māti kā dvēseles tēlu veidolā. Atšķirībā no garīgās ainas, ko pēc vēlēšanās var radīt kāda vingrinājuma laikā, tas atspoguļo cilvēka garīgās attīstības posmu, ko ego nevar radīt pēc vēlēšanās. Šis iekšējais bērns kļūs pieaudzis vēlāk, un pat arī vēlāk tas ir nemitīgi klāt apziņā.

Tiem, kuru iztēle nav tik bagāta, šī pati parādība var vairāk izpausties caur iekšējām sajūtām vai garīgiem iespaidiem vai vienkārši caur pārmaiņām dzīvē. Mākslas darbi, piemēram, Sista Madonna, arī varētu būt radušies no vīzijām un tāpēc varētu būt noderīgi pieejas iekšējām realitātēm atrašanā. (…)

(…) Salīdzin. Sv. Jāņa evaņģēlija meditācija, skat. "metodiskie norādījumi“ ievadā.

Turpmāka būtiska ceļa Jēzus nozīmē pazīme var kļūt acīmredzama šeit: attīstība un tās mērs ir klātesoši katrā indivīdā. Cilvēks var visu sevī attīstīt pats bez steidzamas nepieciešamības pēc iestādes, kas viņu atbalstītu lūgšanā. Tas neizslēdz brālīgu padomu došanu. Tiek dots ceļš “Kristus atdarināšanai”.

"Iekšējais” pieredzes veids pats par sevi netiek uzskatīts par aizvietotāju “ārēja” Dieva lūgšanai: “Palieciet manī un Es jūsos“.( Jāņa evaņģ. 15).

Nebija lielas nepieciešamības turpināt kristīšanu ūdenī, kad Jēzus bija sācis savas garīgā skolotāja gaitas vai pat pēc Vasarsvētku pieredzes “garīgās kristīšanas”. Jēzus jau redzēja to kā ārēju jauna attīstības posma zīmi, kas bija jau nobriedusi iekšēji. Tomēr kristīšanas kustība joprojām mācīja: “Nožēlojiet grēkus un ļaujiet sevi kristīt!”, pēc apvienošanās ar šo kustību Jēzus mācekļi mācīja: “Ticēt” nozīmē kļūt atvērtam pārliecības spēkam “un ļaut sevi kristīt”. Šī daļa bija kā piekāpšanās kristīšanas atbalstītājiem; tomēr viņi sāka ar pozitīvu attieksmi. Viņi abi kristīja pieaugušos, kas bija spējīgi to izvēlēties apzināti. Tas nebūt neizslēdz faktu, ka varētu būt kāda veida svētība jaundzimušajiem bērniem kā viņu tiesības jau 2000 gadu; tomēr jādomā, ka būtu lietderīgāk to atšķirt no patiesās kristīšanas un arī no jautājuma par uzņemšanu konkrētā baznīcā. Tas atrisinātu daudzus strīdus šai sakarā.

Neizbēgami atkarībā no tā, kā tika saprasta sludinātā Mesijas kā karaļa, kas valdīja senajā Izraēlā, ideja; cilvēki kristīšanu uztvēra arī kā ieeju jaunā valstībā. Tas nepalīdzēja izskaidrot, ka tā nebūtu ne fiziska valstība, ne arī kāda ārēja baznīcas organizācija, bet gan kopiena visiem tiem, kas pieņem Dievu kā savu Tēvu un paši sevi dvēselē izjūt kā no jauna dzimušus sava Tēva dēlus un meitas. Šis uzskats, līdz ar brālīgo “brāļu” un “māsu” attieksmi savā starpā un ar cilvēcisko un dievišķo dēlu Jēzu kā vecāko brāli, veidoja cilvēku izpratnei piedāvāto mācību būtību. Senajā Izraēlā Dieva kā tēva ideja jau pastāvēja, kā arī senā ideja par Dievu kā kaut ko nesasniedzamu. Tomēr šajā gadījumā viņš tika uzskatīts par ko vairāk kā par Ābrama un viņa tautas tēvu. Dievs bija tikai atsevišķa cilvēka tēvs caur tautu. Daži indivīdi, iespējams, izjuta Dievu kā katra indivīda tiešo Tēvu. Šo mācību par indivīdu, kurš dvēselē jūtas Dieva vadīts un kurš jebkurā laikā var meklēt iespējas sazināties ar Dievu, plašākai sabiedrībai pirmo reizi darīja zināmu Jēzus. Tas bija cilvēks, kurš, pateicoties šai saiknei ar mūžīgo Dievu, jau varēja just savas esamības mūžīgo daļu. Tas jau ir šeit, un ir nostiprinājies vēl skaidrāk turpmāko Jēzus ceļu gaitā.

Piezīme: Iespējams, ka šis Jēzus atklāsmju tuksnesī apraksts, līdz ar būtisku pieredzi saistībā ar Dievu, kas nav minēta Bībelē, - ir viens no vairākiem šādiem seklūzijas- nošķirtības no cilvēkiem – posmiem.

Liberāli teologi ir interpretējuši Jēzus kristības kā ar aicinājumu saistītu notikumu. Šī tradicionālā teoloģija turpretī tematizēja arī kalendāro un pravietisko iesaistīšanu pasaules vēsturē (piem. Lūk.3:1-4 saistībā ar Jesaja 40:3-5; ): pravietismā ir runa par Dieva glābjošo darbību.

Angļu un vācu versijās tiek citēts Mateja evaņģ. 28, 18-20; anotācijas par kristīšanu mūsdienās.
...Jēzus... *) kā augšāmceltais.  **) Jāņa Kristītāja veiktā kristīšana vairāk tiek saistīta ar grēku nožēlu, Jēzus un viņa mācekļu veiktā kristīšana tiek vairāk saistīta ar atvērtību nākošajai “Dieva Valstībai”.   ***) cits iespējamais skaidrojums: “Svētajā Garā”, kā jau to bija paredzējis Jānis Kristītājs, ka viņš, kurš nāk pēc viņa – Jēzus – ūdens vietā kristī ar garu.
Mūsdienās kristīšanu lielākoties veic, uzlejot cilvēkam nedaudz ūdens vai iegremdējot viņu ūdenī.
Baznīcas parasti savā starpā pieņem vismaz kāda kristīšanu, tas nozīmē, ka viņš vai viņa ir kristietis. Brīvās baznīcas lielākajā daļā gadījumu uzsver, ka kristīšanu vai nu veic, kad cilvēks ir pieaudzis un to apzinās vai arī ka cilvēks, viņam pieaugot, tiek kristīts no jauna; vēl tās atbalsta dziļāko pieredzi, kristot ar garu. (Agrīnajā kristietībā viņi tiešām kristīja pirmām kārtām pieaugušos. Tomēr tas neliedz arī svētīt bērnus un lūgt par viņiem. Salīdzinājumā ar kristīšanu tam tolaik bija cits raksturs. Sākotnējā kristīšana nebija kā piederības paziņošana īpašai konfesijai, kā tas tiek darīts šodien, it īpaši lielajās konfesijās.
Baznīcas parasti pieņem to, ka vajadzības gadījumā, ja klāt nav ne reverenda, ne priestera, kristīt kādu ir atļauts ikvienam kristietim: “Es kristu tevi Dieva, Dieva Dēla un Svētā Gara vārdā.“ Āmen”.

Jautājums:
Vai es varu savu dzīvi nodot Dieva rokās - ja vien es to jau neesmu piedzīvojis?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Klusums tuksnesī.

Sava darba sākumā Kristus* (un/ vai Mesija, ebreju “Iesvaidītais”) bija viens. Kristīšana un 40 dienas tuksnesī, piem., Marka evaņģ. 1, 12-13) līdz ar kārdinājumiem. Vēlāk tika pieņemti Viņa mācekļi.

Gan iekšēji, gan ārēji tuksnesis simbolizē nošķirtību no cilvēkiem, kas ļauj katram ļoti apzināties un spēcīgāk noskaņoties universālajam Dievam. Šī sagatavošanās visam turpmākajam ir neizbēgama katrā reliģiskā ceļā, kas nozīmē atjaunoto saikni ar dievišķo pirmsākumu- pat ja tas nav visā ceļā. Savā pieredzes līmenī Jēzus arī izgāja cauri posmam, pārkāpjot pāri robežām un atlicinot laiku ikdienas pārdomām.

Baznīcas, pat tās ,kuras bieži runā par “iekšķīgumu”- dažreiz to traktē kā acīm redzamu pretrunu demonstrācijām par mieru ārējā pasaulē – īpaši nepūlas parādīt cilvēkiem reālu ceļu uz šo ieķšējo mieru. Mēs neatradām klusuma, klusas sevis vērošanas, “atbilžu” pēc lūgšanas gaidīšanas elementu, kas būtu pietiekami ņemts vērā vairāk kā 30 dažādu baznīcu dievkalpojumos. Dziesma, sprediķis, lūgšanas, dziesma – gandrīz bez pauzēm, iespējams, pat naudas vākšana kā sava veida apjukums, - tā ir gandrīz kā mūsdienu sabiedrības steidzīgā dzīves ritma kopija, kur cilvēki neapzināti vai apzināti attālina sevi no sava neatklātā iekšējā es. Tikai pavisam nesen, saskaroties ar to, ka daudzi cilvēki meklē jebkādu garīgo pieredzi, ir sperti daži soļi uz priekšu, piemēram, baznīcās notiek daži nedēļas nogales apceres semināri īpaši ieinteresētiem cilvēkiem, cilvēki ir informēti arī par Bībeles mācības pulciņiem un iespējām apgūt šāda veida zinības mājās utt. Bet bieži vien trūkst tiešas mācīšanas. Daži atzīst, ka lai piekļūtu tuvāk Dievam, nepieciešama vientulība, savukārt citi – ka viņu sociālās vērtības kā paškritika, iecietība un spēja rast mieru arī iepriekš paredz efektīvu pagaidu ārējās aktivitātes pārtraukšanu. Protams, diez vai būtu lietderīgi, ja tas laiku pa laikam notiktu dievkalpojumos, bet tas varētu stimulēt atzīt to kā bieži apspiestu nepieciešamību.

Mistiķis Jākobs Lorbers (Jakob Lorber) rakstīja par Kristus padomu cilvēkiem “īsajā ceļā uz atdzimšanu”- ko varētu dēvēt par “jauno dzimšanu”, lai izvairītos no pārpratumiem, kā aprakstīts nodaļā par Jēzus dzimšanu. "Vom Inneren Wort – Stimme der Stille" („Iekšējais vārds; klusuma balss“) no Lorbera izdevniecības (Vācija). Šī prakse ir šāda: “Ja kāds vēlas piedzimt no jauna Kristū, vispirms viņam jāapzinās savi grēki”, - tas nozīmē visu, kas šķir viņu no Dieva, kas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no grēkiem baznīcas izpratnē. “Tad cilvēkam ir dziļi jānožēlo gan iekšēji, gan ārēji un nopietni jāapņemas mainīt savus ceļus”. Vēl jo vairāk, cilvēkam jāapņemas “pilnībā pārtraukt sakarus ar pasauli”- ar to būtu jāsaprot ego mudžekļus, nevis aktīvo dzīvi pasaulē – un “nodot sevi pilnībā Man (Kristum), “un Viņa mīlestībā izjūtiet dziļas ilgas pēc Manis, un šajās ilgās ik dienas attālināties no pasaules un tās lietām; un vismaz septiņus stundas ceturkšņus aiz aizvērtām durvīm un logiem nevis lūdziet vai kaut ko lasiet, bet gan pavadiet šo laiku pilnīgā mierā, tikai nodarbinot Viņu Manī Viņa visdziļākajā būtībā”. Pēc sveiciena uzrunas Kristum “atkāpieties mierā un audziet ilgās un mīlestībā pret Mani!” Pat ja jūs to mēģināt tikai neilgu laiku, Es saku, jūs drīz redzēsiet zibeni un dzirdēsiet pērkonu, tomēr tad nebīstieties un neuztraucieties! Jo vispirms Es nāku pie katra kā soģis vētrā, zibenī un pērkonā, un tad maigos svētos viļņos kā tēvs! Skatieties, tas ir īsākais un efektīvākais ceļš uz tīru atdzimšanu, vienīgo ceļu, kādā var iegūt mūžīgo dzīvošanu. Jebkurš cits ceļš ir garāks un mazāk drošs, jo ir daudz bīstamu ceļu…tam, kas nav bruņots, turklāt labi bruņots, būs ļoti grūti tikt līdz galamērķim”.
Ir iespējams lūgt par šķīstīšanu un iespēju tapt Viņa Gara apgarotam.

Piemēram, jogas, zina, ka cilvēki domā, ka viņiem “nemaz nav laika”. Šādos gadījumos viņi samazina meditācijas laiku no dažām stundām līdz pusei stundas un visbeidzot līdz 11 minūtēm – tas nozīmē, līdz neviens vairs nevar turpināt teikt, ka viņam nav laika. Pat īsam klusuma brīdim, kad citas domas, izjūtas un sajūtas nav apspiestas, bet tikai novērotas, bez iedziļināšanās tajās, ir sava nozīme, īpaši kopā ar noskaņošanos Dievam. Tomēr īsā laikā nevar izjust ilgāka klusuma perioda ietekmi. Austrumu baznīcā, piemēram, Atosa kalnā Grieķijā, “Kyrie (grieķu val.: Dievs; ieelpojot) – eleison (grieķu val.: esi žēlīgs, izelpojot)” tiek izmantota kā koncentrēšanās metode. Vēlāk, sevi attīstot, tas tiek izjusts kaklā bez runātiem vārdiem. Cits veids ir, aizturot elpu, just to sirds centrā… Skat., piemēram, Kraichaufu(Kreichauf). "Als Pilger auf dem Berg Athos"(„Kā svētceļnieks Atosa kalnā“, iespējams, tikai vācu valodā).

Liels izaicinājums arī ir klusēt visu laiku, pat ārpus meditācijas cikliem, ēšanas laikā utt., aptuveni 6 dienu Zen meditācijā sēdus, ko vienlaikus piedāvā dažos kristiešu klosteros. Parasti pēc aptuveni trim dienām daudzi šajā jomā nepieredzējuši cilvēki vairs nevar izturēt. Apmēram ceturtajā dienā – salīdzinājumā ar pēdējā efektu – viņi izdveš atvieglojuma nopūtu un saprot savu ieguvumu, ko vārdos var aprakstīt tikai visai aptuveni.

Klusums rada atvērtību. Arī saistība ar Dievu pasargā šo atklātību. Pēc meditācijas būtu ieteicams pielāgot prātu atkal nākamajiem apstākļiem, būt mazāk atvērtam.

Tomēr ir arī svarīgi kaut ko paņemt pasaulē no klusuma, mācīties, saglabāt noteiktu apziņu un skaidrību. Tas nozīmē, ka vispirms katram indivīdam, intuitīvi izjustos intervālos un/vai pēc sarežģītiem pārdzīvojumiem vai cik vien ātri iespējams pēc tā vajag atvēlēt kādu brīdi domu sakārtošanai. Tā vietā, lai vienkārši aizbēgtu no tā, iepriekš notikušā saturs var tikt paņemts šajā koncentrētajā prāta klusumā. Tomēr tas nenozīmē, ka būtu jāturpina domāt, bet vienkārši jāvēro, kas ir noticis, ieskaitot to, kas noticis prātā un kāda tagad ir sajūta; (un lai pierakstītu lietas, kas nenoskaidrojas tik ātri un ko pēcāk jāizpēta rūpīgāk). Cilvēks arī ļauj dažādām ķermeņa daļām atbrīvoties, saglabājot apziņu kā visu būtni un neiedziļinoties īpašajās izjūtās. Ja garīgā atbrīvošanās ir veikta pareizi, ķermenis atbrīvosies automātiski.

Arī saistībā ar sanāksmēm, darbu, kongresiem un citiem līdzīga veida pasākumiem ;šis skatupunkts nozīmē nevis turpināt tematus virknē vienu aiz otra nogurdinošā veidā, bet paņemt nelielas pauzes, ko veltīt ne tikai sarunām u. tml., bet arī vērošanai un notikušā apcerei. Pēc tā ir vieglāk koncentrēt apziņu jaunai tēmai. Visbeidzot cilvēks var iemācīties palikt tagadnē visu sanāksmes gaitu. Līdzīgi ir noderīgi ēšanas laikā apziņā uztvert maltītes saturu. Starp „uzturu“ un fizisko un garīgo ieguldījumu var atrast daudz līdzību.

Process, ko varētu dēvēt kā “ļaušanu iepriekšējiem notikumiem norimt”, kas ļauj sakopot spēkus nākotnes problēmu risinājumiem, nav vienkārša izvairīšanās no problēmām (tā ir arī prātam piemītoša spēja). Tas rada jaunu sākumpunktu, no kura ir ļoti labi veikt pamatīgāku darbu ar psihi. Arī ārējās lietās, šādās aktivitātēs laiks tiek nevis zaudēts, bet gan patiesībā ietaupīts, jo viss ir vieglāk un labāk nekā pirms tam. Daudzi garīgi domājoši cilvēki gandrīz nepamana, kas viņiem paslīd garām bez šī iekšējā miera.

Pat šis vienkāršākais no garīgajiem pārdzīvojumiem klusums, jau sevī ietver lielāku garīgo augstumu noslēpumus. Ar šo augstumu gan ir domāts ceļš uz to. Kristus uzsver, ka cilvēka vienkāršībai vajadzētu vispirms tikt atvērtai. Viņa ceļš tad ved uz arvien plašākiem un sarežģītākiem horizontiem. Šajā sarežģītībā atkal kļūst redzama pamata vienkāršība.

Piemēram, tikko izstrādāts vai saņemts iekšējais progress var dziļāk nostiprināties klusumā, jauniegūto spēju nevar “saēst kodes”, skat. Mateja evaņģ. 4. Šāda veida spēja var integrēties citu iepriekš gūtu spēju mozaīkā utt. Šis klusums var sasniegt punktu, kur mūsos atdzimst viss, kas tiecas līdzināties dievišķajam paraugam. Tas ir veids, kā sajust “Dieva piedzimšanu no jauna” mūsos. Mums rodas nojausma par tā nozīmi, kad apziņa ir mierīga, galva jūtas brīvāk – iespējams kombinācijā ar noteiktu ieskatu – sirds ritms kļūst daudz sajūtamāks un kājas kļūst atbrīvotākas. Tad kaut kas ir „cauri“, lai arī kāds neliels daļējs dzīves aspekts tas būtu. No otras puses, bet tā būtiskās lietas iestrēgst un tās netiek izstrādātas. Tas var radīt problēmas ne tikai sapņos – to var tikai iesaistīt ierobežotā veidā - bet citu problēmu vidū arī veselības problēmas.

*Kristus – tas ir nosaukums. Agrīnajā kristietībā bija satopamas dažādas versijas, no tām pati populārākā bija grieķu vārds "Christos", kas darināts no ivrita vārda „Messei” (iesvaidītais). Bija sastopams arī grieķu vārds "Chrestos" – labais, svētais, retāk – grieķu „Chrystos” (zeltītais, spožais).

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Kārdinājumi, mācekļu aicināšana.

Arī Jēzum bija jāmācās un jāvērš savas cilvēciskās īpašības arvien vairāk un vairāk pie Dieva. Pēc 40 dienām tuksnesī parādījās “kārdinātājs”* (piem, Mateja evaņģ. 4, 1-11).

Pat "normālajā” dzīvē uzrodas negatīvie spēki- gan sevī pašā, gan ikdienas dzīvē. Tos var aplūkot kā kaut ko, kam piemīt forma, tas ir, kā reālas vienības. Vispirms, pašās cilvēciskajās būtnēs ir novilcinātas un izolētas tendences – kad tās ir aktīvas bez savienojošās sirds, šīs izolētās domas un līdz ar to arī izolētā griba ir viena no “augļa ēšana no laba un ļauna atzīšanas koka” (pirmā Mozus grāmata) nozīmēm.

No vienas puses šīs ir nocietinošas īpašības, kas saista mūs ar praktiskiem ierobežojumiem, un šīs īpašības ir vēl dziļāk nostiprinājušās neapzinātajā, tās ir pēdējās, ko vajadzētu pilnībā pārpūlēt. Tomēr ir iespējams kaut ko darīt lietas labā un atpazīt tā dabu. Apzināta spēja atteikties un spēt gūt “jāiegūst vietā, un radoša un ētiska tikšana galā ar to ir treniņš, kā pārvarēt šos negatīvos spēkus.

No otras puses, pretējas vēlmes noved pie bēgšanas no fiziskajām problēmām un vienaldzīgas un nicīgas “pacelšanās” garīgajos plašumos. Mēs dažreiz lūkojamies no augšas uz faktu, ka šī ir tikai otra tās pašas “negatīvās” monētas puse, -saistīta ar otru pusi tāpat kā svārsts kas šūpojas abos virzienos. Šī otrā puse mūsdienās jau ir vairāk atvērta, un tāpēc to ir vieglāk noskaidrot. Viens no veidiem, kā to mainīt, ir būt līdzjūtīgiem un brīvi dot citiem mīlestību. Tālāka īpašība, ko varētu rast saistībā ar abiem, varētu tikt kombinēta ar varaskāri. Lai mainītu šo ilūziju, nepieciešama beznosacījuma patiesīguma drosme, iecietība, kas balstīta uz brīvu solidaritāti visur saistībā ar citiem.

Vispārēji visās šādās jomās spēcīgs bet – par spīti tam – trūkst iesaistīto cilvēku nesavtīgās individualitātes, kas varētu aizpildīt šīs jomas, tā vietā ir tendences, kas arvien vairāk slīd negatīvajās bezgalībās.

Mateja evaņģ. 4. nodaļā Jēzus tiek pakļauts trim traucējošiem impulsiem, šeit dēvētiem par “sātanu” vai “nelabo”. Viņš ne tikai vēršas pie attiecīgā pretinieka, bet sniedzas tālu pāri dažādu negatīvo tendenču svārstībām. Tas, ko Viņš dara, ir balstīts uz „Dieva Vārdu”, uz “Dievu Kungu” un “pielūgšanu un kalpošanu tikai Viņam”. Kristus stāv pāri tumsas divdabībai un (redzamajai) gaismai un pārvar abus savā trešajā, pārākajā veidā, kā liecina arī daudzi turpmākie elementi.

(…) Skat. Arī 4. nodaļu “Zaratustra…”; & un tabulu "Kristīgā attieksme”.

R. Štainers aprakstīja divus galvenos principus kā atsevišķas vienības, jo tās abas var piedzīvot garīgo vīziju pasaulē. Kā jau minēts, lai arī būtu vērts padomāt par abām iespējamām sekām, ārpus šāda veida pieredzes nav pilnībā attaisnojams antroposofistu uzskats, ka vienas negatīvas būtnes kristīgās idejas neietver abas puses. Tendences bieži vien ir tā sajaukušās, ka „pretdievišķās“ tendences var tikt uztvertas kā vienots veselums. Pretējo nevajadzētu uztvert kā vairākus dievus, bet gan kā Kristus Dievu ar visām tam piemītošajām īpašībām. Tomēr ir citi garīgie domas novirzieni, kuros tiek pievērta viena acs un katra garīgā tendence tiek uzskatīta par dievišķu.

Gan mūsdienu protestantu teologi, gan daži citi garīgie domātāji aizver abas acis un izvairās runāt par negatīvo būtņu idejām, pamatojot šādu nostāju , piemēram, ar to, ka tās Bībelē parādās tikai dažās vietās. Viņi neņem vērā faktu, ka tie nav tikai apsvērumi, bet gan pamatīga pieredze.
Daži mazāki kristīgie grupējumi izejot no jēdziena "pasaules valdnieks"- piem. Jāņa 14:30 – pieņēma, ka viņam pagaidām "pieder" šī pasaule un ka cilvēki var tikai pārvarēt viņa ietekmi. Taču patiesībā Jaunajā testamentā tiek tikai aprakstīta viņa vilinošā un valdošā lomu. Jāņa 12:31: "Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā."

Bez bailēm un citām negatīvajām sajūtām negatīvajiem spēkiem nav tiešas varas. “Nezīmēt nelabo uz sienas“ (vācu idioma), nedomāt sliktāko arī varētu darboties kā aizsargmehānisms – pat pret garīgo iebiedēšanu. Mūsdienās garīgā uztvere varētu parādīt, ka domātie “pieaugumi” negatīvajās aprindās atspoguļo apslēptu potenciālu, kas ilgu laiku ir snaudis. Patiesi pozitīvas īpašības, no otras puses, joprojām var virzīties augšup uz jau pastāvošu arhetipu.

Tomēr šādi personīgie "sāpīgie jautājumi" arī ir kā rezonatori līdzīgiem ārējiem spēkiem. Tā pazīmes var atrast visās sabiedrībās, piemēram, Rietumos situācijās, kad nauda un egoisms tiek uzskatīti par visvērtīgākajiem, it īpaši vecajā formā bez jebkāda sociālās sistēmas veida, nacionālisma un fašisma vienpusējības. -Tas it īpaši ir patiesi tur, kur bija augstprātība un vienaldzība pret apkārtējo pasauli, graujošas "reliģiskās" darbības un staļinisma galējībās, it īpaši tā brutālajā varā pār sabiedrību. Bet tas nav visa un visu nosodījums šādās sabiedrībās.

Jēzus nemāca tik daudz tieši “būt pret ļauno", nedz arī saglabā ļaunā nepieciešamību "līdzsvara" dēļ (kā domā dažu Austrumu skolu pārstāvji). Viņš arī neredz absolūtu nepieciešamību pēc negatīvajiem spēkiem, lai varētu atpazīt dievišķi labo. Pat ne neliela – bieži nepieciešama – tieša psiholoģiskā negatīvo īpašību pārstrāde - ir nepieciešama katram. Dažiem cilvēkiem varētu palīdzēt “Kristīgā zinātne”, ko iesaka Mērija Beikere-Edija (Mary Baker-Eddy). Tas tomēr nepierāda, ka negatīvie spēki neeksistē, bet šādā veidā tos var netieši mainīt. Līdz ar Kristu nav mūžīgā lāsta. Visi graujošie spēki beigās var tikt pārvērsti, līdz Sv. Jāņa atklāsmes pēdējai nodaļai, solot, ka tumsa atkāpsies (salīdzin. nodaļu "Jaunā Zeme"...)

Pēc šiem pārdzīvojumiem tuksnesī Jēzus paaicināja savus mācekļus (Jāņa evaņģ. 1, Mateja evaņģ. 4, 18-22; 10).

* Teoloģijā attiecībā uz kārdināšanas stāstu parasti tiek ņemta vērā arī simboliskā kopsakarība ar cilvēces vēsturi: tuksnesis ar bīstamajiem mežonīgajiem dzīvniekiem kā kontrasts stāstījumu mantojumā minētajai Ādama paradīzes pasaulei, kas līdz ar to ir aprakstīts kā stāvoklis, kuru Jēzum kā „jaunajam Ādamam“ ir jānomaina. Pirmajā kārdināšanā, kad akmeņi bija jāpārvērš maizē, runa ir par to, vai dot priekšroku matērijai vai Dievam. (Vēlāko stāstu par daudzu cilvēku paēdināšanu un atdzīvināšanu mēs vairs neuzskatām par kārdināšanu.) Otrajā kārdināšanā par lekšanu no tempļa jumta ir runa par augstprātības pārvarēšanu attiecībā uz cilvēku dzīves nastām. Jēzus izdzīvoja visu, kas viņam bija paredzēts ( līdz viņš tika atpestīts augšāmcelšanās notikumā). Trešajā kārdināšanā runa ir par pastāvošo pasaulīgo ķēniņu valstu varu vai par Dieva doto "debesu valstību". (Tomēr vēlāk pasaulīgā cilvēka pārvērtība Dieva ietekmē var notikt caur nozīmīgo un apsolīto "miera valstību".)

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Kāzas Kānā.

Šeit (Jāņa evaņģ. 2, 1-12) mēs vispirms sastopamies ar piemēru, kā pārpratumus ne tik daudz rada nepareizi tulkojumi, baznīcas ieviestie evaņģēliju "labojumi”, bet gan vienkārši vienpusēji un patriarhāli skaidrojumi. Kad Jēzus sacīja Marijai: “Kas man ar Tevi, sieva?" (Luters: “Sieviete, ko man ar Tevi darīt?“) vēlāk tika vērtēts kā nicinošs. Lasot turpmāk tekstu un vērojot, kā Jēzus dara visu, ko vēlas Marija, jāatzīst, ka teikums ir diezgan apbrīnojams, kas labāk varētu būt izteikts šādā veidā: “Sieviete, cik daudz ko varu ar Tevi darīt!" No grieķu valodas var saprast sākotnējo vienkāršās aramiešu valodas teicienu: “Sieviete, es ar tevi” – tādējādi pat paša Jēzus dzīves laikā precīza nozīme bieži vien nebija saskatāma, nesaprotot kontekstu.

No šī brīža līdz pat krustā sišanai evaņģēlijos tiek parādīta radoša saikne starp Jēzus un Marijas pārdzīvojumiem. Viņa atbalsta atklāsmes (par to tiks aprakstīts vēlāk nodaļā par Vasarsvētku notikumiem) pārdzīvojumus būtiskos Viņa dzīves posmos, un, ejot pa šo ceļu, nonāk pie psiholoģiskās apskaidrošanās.

Pat mūķeņu kā “Jēzus līgavu” apzīmējumam mūsdienās bieži vien ir tikai formāla nozīme, sākotnēji tas norādīja uz patiesu pieredzes veidu.

Kristus "forma" cilvēkā saplūst ar dvēseles vīrišķo aspektu (animus), kā iepriekš minēts nodaļā par kristīšanu Jordānas upē. Šis vīrišķais aspekts var stāties “iekšējā laulībā” ar “sievišķajām mūsu psihes daļām, šajā gadījumā dievišķos apstākļos. Tas var atstāt alķīmiski mainīgas sekas pat uz dzīvīgumu un ķermeni. Tādā pat veidā Marijas tēls var skart dvēseles sievišķo aspektu (anima)**.

Vīriešu ceļš caur Mariju un/vai Mariju no Betānijas un Mariju Magdalēnu* liecina par to pašu. Tomēr katra dzimuma pārstāvjiem ir iespējams izvēlēties pieņemt Jēzus vai Marijas ceļu, jo no dvēseles uz hormoniem ne sieviete, ne vīrietis nav pilnībā saistīti tikai ar sava dzimuma reakcijas izpausmēm , un tiem nav jāpaliek ar tām saistītiem. Tomēr dažiem cilvēkiem vieglākais šķiet pirmais ceļš, citiem - otrais. Tomēr beigās iekšējā pilnība kļūst acīmredzama. Mūsdienās katoļu baznīcas agrākā tradīcija dievināt Jēzus sirdi un Marijas tīro sirdi ir gandrīz aizmirsta. Šajā iekšējā attīstībā netiek jautāts, piemēram, vai cilvēks ir katolis vai nē – un tajā pat laikā, iespējams, formālu zināšanu par Mariju trūkuma dēļ, bet ne aizspriedumaini, kā gadījumā ar daudzu cilvēku caur kontaktu ar ārēju Marijas dievināšanu.

Tikai tie, kas var izvēlēties šādu pārveidojošo ceļu, var gūt panākumus, attīstoties “vienatnē”, bez apspiešanas. Tomēr tam nav jābūt vientuļam ceļam. No lielāka iekšēja miera aspekta raugoties, saikne ar pretējo dzimumu būtu iespējama un pat pilnīgāka.

Šajā kontekstā, tam, ko esam guvuši no mātes un tēva, būtu jāiekļaujas cilvēka personībā. Dzīļu psiholoģijas elementiem patiešām var būt saistība ar reliģisko pieredzi. Eižena Drevermana (Eugen Drewermann) grāmatas ir minēts cits veids, kā uz to lūkoties. Ieskatoties tuvāk, atsevišķā līmenī, no kura tie var ietekmēt psiholoģiskās norises, reliģiskie pamatpārdzīvojumi var kļūt acīmredzami. Mūsdienās ir tendence aplūkot reliģiskos meklējumus kā „visu cilvēcisko būtņu dzīvīgo holistisko impulsu, kas meklē augstāku dzīves jēgu un neierobežotu pieredzi". Skat., piemēram, Hubertu Minareku (Hubertus Mynarek): “Möglichkeit oder Grenze der Freiheit“(„Iespēja vai brīvības robeža“) (vācu val., 1977.) Tomēr cilvēkam jāatšķir bezformas, vispārējs garīgs impulss un reliģisks impulss, tiešāk - re-ligious (Latīņu val.: atkal - apvienošanās), saistīt sevi ar dievišķo pirmsākumu, “Tēvu” – ko kristieši spēj caur Kristu.

Dievu kā pasaules lielāko noslēpumu diez vai var izpētīt tikai ar zinātniskajām metodēm, vienu pieredzes veidu vai vienkāršu parādību - atklājot labākajā gadījumā vienkāršus aspektus; bet cenšoties pieņemt vairākas pieejas un aplūkojot visu kā kopumu. Līdz šim tas ir noticis tikai ļoti mazā mērā. Ja savā ceļā kristieši izmantotu alķīmiskās norises un izmantotu labo un kreiso smadzeņu puslodi kopā (mūsdienās to cenšas darīt daudzi cilvēki), “cīņas” starp teologiem drīz beigtos. Rezultāts būtu “radoša un mīloša atklāsme (apzināšanās)”. Par spīti tam visam joprojām būtu iespējams īpaši aplūkot atsevišķus aspektus, bet tas tiktu atzīts kā tāds un par tām nerunātu īpaši. Cilvēki vairāk apzinātos, ka viņi viens otru papildina.

Tas, kurš spēj sekot universālajam Jēzus principam “mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, var arī sasniegt to pašu un vēl vairāk ar to. Tas kurš cenšas vienlaikus mīlēt gan sevi, gan savu “tuvāko”, manīs, ka tomēr tieši tas jāiemācās vispirms. Iekšējā “kļūšana pilnīgākam” var veicināt šo mīlestību.

Tradicionālā teoloģija šos notikumus ir interpretējusi kā grieķu Dionizija kulta atcelšanu vai kā simbolisku saikni ar Izraēla tikšanos ar Dievu ("3. dienā...", 2.Mozus 19:16), kā arī priekšnojausmu par pasijas laiku, kurā vīns iegūst dziļāku nozīmi.

(Jautājums par Jēzus “brīnumdarbiem”, sākot ar kāzām Kānā, tiek apskatīts vēlāk īpašā nodaļā. "Marijas-Sofijas” dievišķais aspekts tiek apskatīts vēlāk nodaļā “Vasarsvētki”).

*Kamēr Marija, Jēzus māte, tiek uzskatīta par „garīgo māti" tiem, kuriem nepieciešams viņas padoms, Marija Magdalēna ir vairāk saistīta ar dzīvi uz zemes tiem, kuri dievina un apbrīno viņu.
Marija Magdalēna (Marija no Magdalas) bija sieviete, kas sekoja Jēzum. Cilvēki domā, ka viņa bija prostitūta, un Jēzus izmainījis viņas dzīvi. Bet Jēzus arī sacīja: „Viņa ir daudz mīlējusi."
Tas nenozīmēja daudz seksa, bet gan patiesu spēju mīlēt cilvēkus, just cilvēkus un būt labai pret viņiem. Viņa mīlēja Jēzu, viņai patika viņš kā cilvēks, UN viņa dievināja viņu kā garīgo skolotāju. Saskaņā ar mistisko literatūru (Jākobs Lorbers - Jakob Lorber) viņa šķīstīja savu mīlestību pret Jēzu arvien vairāk un vairāk garīgās mīlestības virzienā. Tādējādi caur šo mīlestību viņa spēja aizvien labāk un labāk saprast gan Jēzu, gan Dievu. (Iespējams, līdzīgi Klārai (Clara), sievietei, kas ap 1100. gadu mīlēja Asīzes mūku Franci / Sv.Francisku; viņš bija pirmais, kas viņu atraidīja un vēlāk pieņēma viņu. Kinoteātros rāda interesantu filmu par Franci vācu un angļu valodā.)
Pastāv īpaša tradīcija attiecībā uz Mariju Magdalēnu: „Svētā Grāla” (Holy Grail) leģenda: Jāzeps no Arimatejas un Marija Magdalēna, un daži citi Jēzus sekotāji nogādāja „Grālu" - biķeri, kurā tika savāktas Jēzus asinis no krusta -- uz Franciju vai Angliju. Ar Grālu ir saistīti vairāki brīnumi (Grāls ir arī garīgās mīlestības simbols).
Pastāv arī dažas citas teorijas par Mariju Magdalēnu. Piemēram, teorija par to, ka Marijai bija bērns no Jēzus, ar kuru aizsākās Eiropas karaļu dinastija (Merovingu dinastiju). Neviens nespēs Jums pierādīt mūsdienu grāmatu pieņēmumus.

**) Minētie jēdzieni "anima un animus" nav ticības jautājumi. Daudzu cilvēku - gan kristiešu, gan nekristiešu - pieredze rāda, ka vīriešu un sieviešu psihē ir tā saucamā "vīrišķā” un "sievišķā" daļa, kas vismaz daļēji tiek pārmantotas no tēva un mātes, kuri šos cilvēkus ir audzinājuši. Šo daļu ir iespējams iemācīties integrēt savā personībā. "Animus un anima" koncepts varbūt pilnībā nesakrīt ar realitāti, bet dzīļu psiholoģijā tas tiek izmantots kā viena no realitātes izpratnes metodēm.

Jautājums:
Vai ar Dieva palīdzību es varu uzlabot savas attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvjiem ?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

(Uzskati par seksualitāti, līdzjūtību, iejūtību un mīlestību).

Laba ideja ir tūlīt pēc nodaļas “Kāzas Kānā” (Jāņa evaņģ. 2, 1-12) tieši risināt pašreizējās mīlestības problēmas. (Jūs varat atrast detalizētāku papildu lapu par mājaslapu/ “Jautājumi, atbildes…”)

Kristus vēršas pie cilvēces sirdīm un iespējas, ka viņi var kļūt par kopumu, pilnību, kas ir priekšnosacījums patiesam mieram. Viņš neatbalsta arī turpmāku atdalīšanos no tā cilvēkā, kas jau irst; nekādas vētrainas emociju izpausmes, bet drīzāk jaunu atkalapvienošanos un “sirds gudrības”pamata.

Kristus simbolizē cilvēku atbildību vienam par otru. Tomēr viņš netic “iedzimtām nepieciešamībām”, ārējām formām un to pārvērtēšanai, vai pat ļaunprātīga tādu jēdzienu kā atbildība, ticība un godīgums izmantošanu, lai piesegtu slēptu skaudību, greizsirdību un “cita īpašuma piesavināšanos”. Viņam svarīgāka ir cilvēku gara kvalitāte. Arī laulībā ne viss automātiski ir labi, kas tiek uzskatīts par nelabvēlīgu ārpusē.

Mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu nozīmē arī mīlēt sevi pašu. Šis Kristus noteikums, nobīdot malā Vecās derības aizlieguma loģiku, ir universāla attieksme, kas iet cauri visām šīm jomām un apvieno viņus visus (Marka evaņģēlijs 12:33; Jāņa evaņģ. 13:34; Gal. 5:14; Džeimss 2:8). Šajā gadījumā labdarība ir kas vairāk nekā vienkārši instinktīvas rūpes par tuviniekiem utt, .tomēr tas arī to neizslēdz – tā ir barība izvēle. Šīs cilvēka kā mīloša palīga, kurš gatavs palīdzēt, kad vien nepieciešams, lomas dēļ sevis mīlēšana nav egoistiska, bet nāk no sirds un patiesībā ir vērsta pret sevis mīlēšanu kā instrumentu kalpošanai citiem un/vai Dievam, ieskaitot ķermeni.

Visaugstākā mīlestība ir beznosacījumu mīlestība. Salīdzin. pat “ienaidnieku" mīlēšana Mateja evaņģ. 5:43-48 – kas neizslēdz gudrību.

Mūsdienu eiropiešiem utt. notiek kas līdzīgs seksualitātes pārveidošanai, it īpaši, kad divi cilvēki abpusējos pasākumos sastopas vispirms intelektuālā un psiholoģiskā līmenī, bet tad mācās pārvarēt antipātiju un simpātiju saplūšanu. Šīs lietas, ne galvenokārt, bet citu starpā, būtu jāņem vērā, meklējot sakarus, kam arī ir sava nozīme ārējai pasaulei. Fiziskā līmeņa vienotība nāk vēlāk, un tā nav automātiski katras draudzības vai tikšanās sastāvdaļa. Sirds spēks var piesaistīt seksuālo enerģiju, kam nebūt nav noteikti pēkšņi jāpazūd, kā mūsdienās bieži kultūras noslāņošanās dēļ notiek. Līdz ar to nāk mīlestības pilns garastāvoklis.

Daudzas garīgās tradīcijas māca seksualitātes pārveidošanu apspiešanas vai ilgstošas sadzīvošanas ar to vietā, - kas ir vairāk nekā Freida "sublimācija”. Arī kristiešu pasaulē bija līdzīgas pieejas, kā mūsdienās vairs nav un kuras nepieciešams atkal izstrādāt; minnezingeri un trubadūri bija kā apliecinājums šāda veida zināšanām.

Tā kā seksualitāte var radīt neapzinātus sarežģījumus cilvēku starpā, lielākajā daļā reliģiju tā tiek uztverta kā līdzsvarošanas akts, saistīts ar sadarbību, kurā abas puses ir spējīgas atbildēt par sekām. Tie, kuri nevēlas uzsākt dzimumattiecības līdz laulībām, var to nedarīt, ja abi cilvēki skaidri apzinās, ko viņi vēlas un ko nevēlas un viens otru šajā jautājumā atbalsta.

Jēzus pieņēma šo seno pieeju, tieši līdz negatīvajam iekāres pilnā skatiena raksturojumam, piemēram, uz kāda cita partneri. Tomēr tas nebūt neizslēdz iespēju, ka šādas enerģijas pilnas tikšanās cilvēku vidū notiek biežāk, kā varētu domāt. To ne vienmēr saprot pat abi iesaistītie cilvēki: “Kad divi vai trīs satiekas Manā vārdā ( tas ir, “saistībā ar Manu Garu”), Es esmu starp viņiem"( vai tulkojot precīzi: “viņos”). Tam nav nepieciešama oficiāla garīdznieku tikšanās, nekāda īpaša sagatavošanās, bet tas var notikt jebkur, kur "Kristus Gars" jebkāda iemesla dēļ savieno divus cilvēkus. Lai to uzsāktu, pat, ja viņi ir vīrietis un sieviete un ja viņi arī viens otram patīk (izjūt simpātijas), šajā gadījumā saglabāt skaidru apziņu, kas ir pirmsākums, varētu būt grūti, bet tas ir nepieciešamas pasaulei. Tam nav jābūt partnerības vai dzimumattiecību jautājumam, bet šiem cilvēkiem godīgi jānoskaidro, par ko tas ir, ja viņi vēlas turpināt pilnveidot šo situāciju. Kādreiz viens brīdis “tas bija” jau, ja cilvēks bija tam atvērts.

Jēzus zemes dzīve jau pierādīja, cik apbrīnojami brīvs un nepiespiests Viņš bija. Var izrādīties, ka paražas ir nepieciešamas tik ilgi, kamēr “Viņa nav starp tām".

Priekšnosacījums, lai notiktu atbilstošas tikšanās cilvēku starpā, ko katrs var dabiski uzlabot, ir mūsu individualitātes pētījums, ieskaitot "auru" un/vai "harizmu". Pat kā pāris cilvēki joprojām ir atsevišķas personības, un pilnīga divu cilvēku “izšķīšana” pārī nav tas, ko Kristus vēlējās.

*) Cilvēce ir sarežģīts tīkls, par ko vairāk skaidrības var smelties nākošajās nodaļās

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

"Svētās dusmas" (un viedokļi par emocijām).

Jāņa evaņģ. 2. nodaļā pēc kāzām Kānā ir aprakstīta “templa tīrīšana”. Jēzus nikni ar varu padzina tirgotājus un naudas mijējus. Šādi Viņš vēlējās skaidri parādīt savu nostāju pret pasaules liekulību, pasludinot dievnamu kā vietu, kur lūgt, nevis tikai kaulēties. Šajā situācijā Viņš zināja, ka Viņš nevarēja neko gaidīt no pilsētas vai garīgajām amatpersonām, un tāpēc Viņš izmantoja savas rokas kā vienīgais, kurš joprojām jutās kā atbildīgais "sava Tēva namā". Tā bija nevardarbīga sociālās pretestības izpausme. “Klausīt Dievam, nevis cilvēkam” ir Jēzus attieksme kopumā. Arī, kur viņš saka: “Dodiet imperatoram to, kas pieder imperatoram (un Dievam to, kas pieder Dievam)", šeit nav padevīga attieksme, kā bieži tiek nepareizi skaidrots, bet drīzāk gan mērķis ir pasargāt mācekļus no bezjēdzīgām domstarpībām ar no viņiem neatkarīgām sociālajām pilnvarām. Reliģijā un politikā ir savi likumi. Kalpot līdzcilvēkiem un vēlēties “pilsētai to labāko” nav arī vergošana.**

Šajā kontekstā varētu rasties jautājums par to, kā tikt galā ar jūtām, jo ne katra cilvēka emocijas ir tik augstā līmenī kā Jēzus emocijas. Viņš nemitīgi dzīvoja “pozitīvā trīcēšanā Dieva priekšā” un līdzjūtībā pret cilvēkiem, un viņa dusmas bija balstītas uz apzināti labiem nodomiem. Normālās cilvēciskajās būtnēs gandrīz visas emocijas ir sākotnēji sajauktas vismaz ar neapzinātu stimulāciju - atbildes mehānismiem, kas atšķiras katra dzīves gājuma dēļ un atšķiras pēc stipruma, bet pamatā ir ļoti līdzīgi. Raugoties uz šo sevi pašu, neesot apmierinātam ar citu interpretāciju un dot ieguldījumu, lai atrastu šos mehānismus mūsu pašu reakcijās, raudzīties uz tiem un visbeidzot pilnveidot tos un/vai nogādāt tos līdz Dievam ir ilgs mācīšanās process.

Lai arī šeit mēs runājam par psihi, parastās psiholoģiskās analīzes un/vai terapijas procedūras nav īsti piemērotas Dieva un patiesības meklētājiem.
Psiholoģija pat var mūs apturēt no garīguma attīstīšanas, ja dziļi mūsu prātos ir vienpusēji interpretācijas modeļi, kas meklē iespējas, kā reducēt psiholoģiskās problēmas uz tiem, kuri sevī apvieno seksualitāti un bērnību; turpmāk vājuma “cēloņi” var kļūt par "attaisnojumu” palikšanai tādam, kāds cilvēks ir tā vietā, lai uzsvērtu cilvēka spēju attīstīties, kā to minējis Ērihs Fromms (Erich Fromm).

Kad psiholoģija rosina ielūkoties psiholoģiskajās norisēs un kad psihe/ dvēsele tiek uztverta vairāk nekā tikai ķīmiski elektriska smadzeņu funkcija - kas reti parādās - , viņu pētījums varētu būt labs palīgs. Zinātne būtu attīstījusies labāk, ja zināšanas un/vai alternatīvo psiholoģijas skolu argumenti tiktu pieņemti kā materiāls viņu pētījumiem. Parasti strādāšana pie visa problēmu kopuma vienā reizē daudz nepalīdz. Būtu daudz efektīvāk vispirms meklēt šī kopuma sastāvdaļas; un tad noteikt, vai tas ir “baļķis paša acī” vai arī "skabarga citā acī”, kas ir par to atbildīga. Jēzus un dažas kristīgās skolas uzsver "baļķi savā acī", jo raudzīties uz savām problemātiskajām darbībām ir daudz grūtāk, tas ir jāiemācās un tāpēc cilvēkam vajadzētu sākt labot savas kļūdas; tāpēc dzirdēt kāda atzīšanos – ārpus garīgā aspekta – ir arī terapeitiski. Psiholoģijas skolas dažreiz dod priekšroku citam viedoklim – par upuri. Cilvēks var pamanīt, ka beigās aplūkoja abus. Piemēram, Austrumu garīgajās mācībās saikne starp abām dzīves pusēm tika uzsvērta kā "karmas" un ticības avots.

Sarežģītās ikdienas rutīnas seku novēršanā varētu palīdzēt atkal R. Štainera ieteiktais līdzeklis, tas ir, dienas retrospektīvs - atskats uz dienas notikumiem, sākot no vakara līdz rītam. Tas padara vieglāku atgriešanos atkal tagadnē. Šāds treniņš arī veicina līdzīgu procesu pēc nāves, kā liecina daudzu to cilvēku pieredzētais, kas ir bijuši tuvu nāvei.

Ir arī iespējams radīt “psihes spoguli” - sarakstu ar savām negatīvajām īpašībām, ko vajadzētu uzlabot un tām īpašībām, pēc kā tiekties. Šim procesam cilvēks iet cauri bieži, kontrolējot savu attīstību – šo paņēmienu labi pārzina mistiķi.

Pateicoties psiholoģiskajam progresam, var uzlaboties arī dialogs cilvēku starpā. Pēc tam, kad cilvēki ir kļuvuši caurskatāmāki un ir spējuši atbrīvoties no ikdienas rūpju smaguma, viņi ir mazāk aizspriedumaini un retāk izdara pārsteidzīgus secinājumus. Kad Jēzus uzsver netiesājošo attieksmi un “kas nāk no mutes” svarīgumu, viņš nerunā par neizpildāmu morālo prasību, bet gan pieprasījumu sākt mācīties. Tādēļ var būt nepieciešams pārtraukt strīdēties, paņemt pārtraukumu - skat. arī nodaļu "Klusums tuksnesī" - un tad atklāti un godīgi parunāt.

Šajā kontekstā ir Eiropas garīgie ceļi, kas ietver sevī nervu un apziņas centrus, kas jogā zināmi kā "čakras" (antroposofija, universālā dzīve - nesajaukt ar universālās dzīves baznīcu u. c.) Šis idejas automātiski nevar aprakstīt kā nekristiešu idejas, kā dažas baznīcas vēlētos, lai mēs domātu, tās bija zināmas kristiešu teosofistiem viduslaikos (J. G. Gihtels J.G. Gichtel*), un tagad var atzīt, ka tās pastāv katrā no mums – gluži kā adatterapijas punkti, kas sevišķi labi ir zināmi Ķīnā, tie nav automātiski "taoiski", jo trīs punktus un līnijas var izmērīt elektroniski un aplūkot cilvēka ķermenī histoloģiski.

**) Jēdziens "dedzība" šajā nozīmē atšķiras no "dedzības bez atziņas" (Romiešu 10,1-3).

Jautājums:
Vai ar Dievu es labāk varu apzināties savas emocijas?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 .

Kalna sprediķis (Mateja evaņģ. 5 - 7,29; un uzskati par prātu).

Daudz ir rakstīts par to sabiedrības vērtību (seno un pašreizējo) maiņu, kas tika radītas Kalna sprediķī. Daži to novērtē saistībā ar sociālo darbību. Citi cenšas tam piedēvēt jēdzienu “fundamentālo attieksmju ētika”- un atbalsta tā dēvēto “atbildības ētiku” ar Vecajā Derībā aprakstītajiem soda draudiem, militāra un cita veida. Citi vienkārši cenšas dzīvot saskaņā ar šo sprediķi. Šis sprediķis tiek pieņemts arī ārpus kristīgajām aprindām (piemēram, Gandi).

Raugoties no apziņas izpētes viedokļa, ir skaidrs, ka Kalna sprediķis ir domāts tieši tiem cilvēkiem, kas saprot, ka apziņa var būt kas vairāk kā saprāta analīze un aptver, ka dzīve nebeidzas ar viņiem pašiem. “Garā nabagie”, kuri zina, ka viņi nezina neko (vai arī ne daudz) un kuri vēlas domāt relatīvos jēdzienos, lai saskatītu, ka Dievs zina vairāk nekā viņi un ka viņš var viņiem iemācīt daudz visās lietās, viņi ir svētīti, “Debesu Valstība pieder viņiem". Šī attieksme var izrādīties ilgtspējīgs un spēcīgs solis uz priekšu cilvēka attīstībā, vairāk kā jebkura cita attieksme, kas vispārēji tiek atzīta kā "gudra".

"Tiem, kuri cieš", nav vienkārši jāizcieš savs liktenis vienatnē – un tādēļ, tā vietā, lai visu laistu bezrūpīgi garām, viņiem jāizcieš daļa no visa kopuma. Daži arī palīdz nest savu tuvāko cilvēku nastu un visbeidzot arī tautu un cilvēces likteni. Valstsvīru vietā mūsdienās tās bieži ir sociālās kustības. Un kurš sniedz viņiem nepieciešamo līdzjūtību? Kas lūdz par viņiem, nevis kā parasti par varenajiem, slavenajiem un bagātajiem?

"Rāmie” visskaidrāk ir tie, kuri ir brīvprātīgi rāmi (un ne tikai vienkārši tie, kuriem ir bail). Viņi “mantos zemi” un tikai viņu vadībā zeme var tikt pasargāta un attīstīties.

"Tie, kuri ir izsalkuši un izslāpuši pēc taisnības”. Nevis skaudība, bet godīgi taisnības sev un citiem meklējumi atver cilvēkus tam, kas ir "virs" viņiem. Agrāk vai vēlāk nāks atbilde, lai arī ne vienmēr tā, kā viņi ir iedomājušies. “Žēlīgais" brīvprātīgi nes savus brāļus un māsas, un mazākās radības kopā ar tiem un tāpat viņus nes arī Dievs.

"Tie, kuriem ir tīra sirds" un kuri ir pamanījuši un nolikuši malā savas saprāta brilles un aizspriedumus, "redzēs Dievu". Šī ir vispārējāka vārda “netiesā” nozīme.

"Mierīgie”, arī "miera nesēji" arī ļauj citiem atzīt, ka šeit jāpieliek cits spēks, nevis tie spēki, kas citādi nosaka dzīvi. Tādējādi tie “tiks saukti par Dieva dēliem (un meitām)”.

"Tiem, kuri tiek vajāti taisnības dēļ", "pieder Debesu Valstība", un tie, kuri ir apmeloti un vajāti Jēzus dēļ, arī ir svētīti. Tā bieži bija arī viņu sajūta, kad cieta viņu ārējā būtība. Tas nenozīmē, ka ciešanas ir kā pašmērķis.

Uzrunātajiem arī jāuzņemas “Zemes sāls” un “Zemes gaismas” lomas. It īpaši šajā nodaļā ir dota atsauce uz Vecās Derības “likumiem” un pravietojumiem. Viņš runā par to, kas ir bijis tieši pirms viņa laika un padara auglīgu jauno ceļu jaunajā laikā, kur likumi paši par sevi vairs nevar būt priekšplānā, bet to avots. Laiks, kurā katra cilvēciskā būtne var no jauna radīt iekšējos dzīves principus.

Kas "tiecas pēc Debesu Valstības, iegūs visu pārējo". Arī šeit var minēt, ka patiesi intelektuālās domāšanas līmenis nav paredzēts sagraušanai, bet atvēršanai, lai varētu pieņemt to, kas cēlies no augstāka garīgā loģiskuma. Tomēr runa nav domāta tādēļ, lai liktu mums izvairīties no zemes “ierobežojumiem”, lai baudītu augstākus garīgos apziņas stāvokļus. Augstāki ieskati ir domāti tādēļ, lai tie sadurtos ar Zemes apziņu un dzīvi, līdz pasaule būs pārveidota. Skaidrība paliek vai var attīstīties tikai saistībā ar cilvēka izpratni par dažādiem jautājumiem no nezināšanas līdz aprēķinam, pieņēmumiem, teorijai un ticībai, beidzot ar zināšanām. Tas ir svarīgs izaugsmes priekšnosacījums. Tas atšķiras no tiekšanās pēc svētlaimes, ko var rast dažās garīgās domas skolās.

Augstākais domas līmenis, kas attēlots Kalna sprediķī (skat. arī nākamo nodaļu) ir īpaši domāts cilvēkiem, kas vēlas savas individuālās garīgās dzīves atzīšanai darīt vairāk nekā vienkārši to izmantot. Šis ceļš galvenokārt attiecas uz indivīda dzīvi, kurā kāds var meklēt partneri vai "tuvus cilvēkus" kā aprakstīts nodaļās “Kristīšana.” un "Klusums tuksnesī". Apziņas paplašināšanās sevī ietver vīriešu un sieviešu attiecību līmeni un “taustekļi” ir izstiepti papildu psiholoģiskās mijiedarbības starp vairākiem cilvēkiem virzienā. Tas tika īpaši izcelts nodaļās “Kāzas Kānā” un “…Mīlestība”. Šeit Kalna sprediķis uzrunā šo psihes un ētikas līmeni, kas atkal atver ceļu saprotamākiem garīgajiem mērķiem, kas no cilvēku attiecībām spēj izveidot kopienu. Tas primitīvā veidā atbilst skaņu attiecībai pret intervāliem, intervāliem pret triādēm un tāda mēroga triādēm, ka izskatās pēc īsta parauga visam - kopumam.

Teoloģijā ir izvērtēta saikne ar Vecās Derības saturu: piem. Psalms 1 un Jer.17:7f. Saskaņā ar 4.Mozus 12:3 saistībā ar Mat.11:20 Jēzus tika uzskatīts par Jauno Mozusu. Izejot no pravietisma sludinājuma, kas aprakstīts Sach.9:9f. "...viņa valsts izplešas no jūras līdz jūrai" ir minēta visā pasaulē valdošās Dieva valstības nozīme. Ir redzams, ka viņš savā Kalna sprediķī vairākas reizes ir pārveidojis Vecās Derības likumus jaunā formā: "...bet es jums saku...". Tas nozīmē, ka viņš nerunā kā Rakstus interpretējošs rabīns, bet gan apzinoties savu dievišķo sūtību. Tie, kuri nāca no Vecās Derības, apstrīdēja šo pravietisko un mesijas īpašību.

Mājaslapās angļu un vācu valodā ir dots fragments no Mateja evaņģ. 5. nodaļas: Svētlaime un Zemes sāls.

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Kristus apskaidrošanās Tabora kalnā (Mateja evaņģ. 17).

Daudzi Jēzus darbi ir simboliskas iekšējās "apskaidrības" ārējās zīmes, sākot no sarunas ar Nikodēmu (Jāņa evaņģ. 3), turpinot ar Kalna sprediķi un līdz pat kopš dzimšanas akla vīra izdziedēšanai un 5000 cilvēku pabarošanai uz kalna. Šī apskaidrošanās ir daļēji saistīta ar Austrumu jēdzienu “lielā apgaismība”. Cilvēku gars ir apgaismots. Tomēr šeit ir domāta ciešāka saistība ar Dievu un Viņa Garu. Dievs šeit tiek saprasts ne tikai kā absolūts princips, bet arī kā būtne, kas ir īsta Jēzum un tiem, kas izvēlas Viņa ceļu.

Tikai "pozitīva domāšana"- ja tā nav egoistiska, ar lieluma māniju un ir bez tehniskām manipulācijām - patiešām var mainīt domas tādā stāvoklī, kāds ir tuvāk Dievam. Tas varētu atvērt mūs Dievam šādā ceļā. Tomēr šīs domas skolas literatūrā tas nav apspriests pietiekami rūpīgi un tas var novest pie pašapmāna.

Jebkurā gadījumā, tā vēl nav “apskaidrošanās”. Apskaidrošanās ne tikai vienkārši pievieno pozitīvus apgalvojumus apjukušajai cilvēka rīcībā esošajai prāta "programmu" daudzveidībai tā, lai pozitīvo apgalvojumu pārsvars pieaug - kas ir iespējams vingrinājums. Bet apskaidrošanās visu atrisina ar spēju ielūkoties garīgajos pirmsākumos, kas ir padarīti brīvi no prāta sagrozīšanas un maldinoša uzsvara. Augtāka dievišķā kārtība visā kļūst redzama. Attiecībā uz šāda veida briedumu, tas ir augstāks psiholoģiskās attīrīšanas procesa līmenis, kas minēts nodaļā "Svētās dusmas". No pamata ieskata līmeņa viss kļūst skaidrs. Tieša atzīšana vai ieskats nav domāšana, tas vienkārši nāk bez domāšanas. Tas nevar būt piespiests un padara mūs brīvus. Lai sasniegtu augstāku gudrības līmeni, domas pasaulei vairs nav jābūt apspiestai, kā to ir centušās panākt dažas domas skolas.

Mūsu domāšana ir atbrīvota no instinktiem līdzīgiem reakcijas modeļiem un kontrolējama analītiskā un mākslīgā domāšana kļūst par augstāka iemesla instrumentu. Tad arī cilvēks saprot, kāda uzvedība varētu būt atbilstoša konkrētos apstākļos.

Varētu šķist, ka Kristum pašam nevajadzēja ierobežot visu šo trulumu, kas nošķīra normālu cilvēcisko būtni no šī apziņas līmeņa. Neskatoties uz to, Viņš droši vien piedzīvoja paaugstinātu skaidrības līmeni. Vēlāk lūgšanā viņš lūdza to skaidrību, kas viņam bija pie Dieva pirms pasaules radīšanas.

Daži teologi Pētera apskaidrošanu un pievēršanos Kristum interpretē uz vienlaicīgi notiekošā ebreju izlīgšanas dienas un tam sekojošo Sukkot svētku fona. (Izlīgšanas dienā priesteris vienīgo reizi gadā izrunāja Dieva vārdu Vissvētākā templī.) Citi šajos notikumos redzēja saistību ar Mozus kāpšanu Sinaja kalnā (2. Mozus 24:16).

Mājaslapās vācu un angļu valodā ir dots fragments no Mateja evaņģēlija 17. nodaļas.

Jautājums:
Vai es ar Dieva palīdzību savas domas varu no jauna sakārtot saprāta robežās ?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Jautājums par “brīnumdarbiem”.

Jēzus nerīkojās, lai remdinātu kāda slāpes pēc sensācijas. Viņš arī nepiespieda cilvēkus ticēt, izmantojot ārējus notikumus. Visu Viņa ceļu vadīja iekšēja skaidrība, kas Viņam sacīja priekšā, kā rīkoties katrā gadījumā – un nevis “tādu vai tādu apstākļu dēļ, lai sasniegtu tādu un tādu rezultātu”. Dziedināšanas gadījumi bieži bija "zīmes", kas bija kā lielāka un daudz pamatīgāka vietā. No dzimšanas aklā cilvēka izdziedēšanas laikā sabātā (sestdienā) Jēzus atbildēja, ka iemesli nav grēki, “bet lai Dieva darbi būtu redzami". (Jāņa evaņģ. 5, 6-9;6;9,3…)

Tajā pat laikā novecojošo domāšanas veidu sagraušana un domāšana par dziļāku šādas rīcības nozīmi bija noteikti vēlamie blakus efekti. Jēzus atzina, ka ir cilvēki, kuriem nepieciešams spēt uzraudzīt, skaitīt, mērīt un svērt kā Toma gadījumā, kurš mācekļu vidū pārstāv “zinātnisko tipu”. Kad viņam bija iespēja pārbaudīt, vai tiešām viņa priekšā stāvēja Jēzus Kristus, Jēzus sacīja: “Neesi neticīgs, bet ticīgs”(Jāņa evaņģ. 20, 19-29). Jēzus vēlējās, lai Toms izmanto viņa jauno pieredzi, apsverot tik godīgi un pamatīgi, ka šaubu sakne izzuda un pār viņu nāca apskaidrība. Fakts, ka Jēzus tomēr bija tas jāsaka, nenozīmē, ka Toms bija skeptiķis, tagad ārējās realitātes "noslepkavots" un "piespiests ticēt" pat dēļ bailēm no soda. Tas drīzāk nozīmē, ka Toms saglabāja spēju nonākt pie jauniem secinājumiem un pārliecības pats, neatkarīgi no citiem. Šeit nav nosodīts veids, kā tikt galā ar faktiem un domām, kā daži skaidrotāji to nepareizi saprata, jo viņiem nebija pietiekamu zināšanu par cilvēka apziņu. Par spīti tam Tomam tomēr bija jāiemācās, ka ir arī citi veidi, kā pārliecināt sevi, ne tikai fizisko faktu novērošana.

Jēzus zināja, kas bija vajadzīgs Tomam. Viņš nevēlējās nevienu piespiest. Tas pārāk līdzinātos tiesai, un nebija ne mazākā nodoma provocēt viņu atteikties no kaut kā, par ko viņš vēl nebija nobriedis izlemt.

Ir vērts arī izlasīt "Sv. Toma evaņģēliju". Tas ir Kristus teicienu krājums, vienalga, vai to bija rakstījis pats Toms vai nē. Šo tekstu pieņēma arī garīgie kristieši Ēģiptē un citur, tomēr to nepieņēma daži agrīnās baznīcas mācītāji.

Attiecīgi arī “brīnumdarbi” nebija galvenais Jēzus darbības aspekts. Bieži viņš to darīja tikai tādēļ, lai palīdzētu, pēc tam, kad viņam to lūdza un kad apkārt nebija sapulcējies pūlis lūdza, lai cilvēki neko par tiem nestāsta.

Kad mūsdienās tomēr teologi un citi Bultmana (Bultmann) “demitoloģizāciajs teoloģijas" skolas pārstāvji joprojām cenšas apgalvot, ka šie brīnumdarbi ir simboliski apraksti, ir skaidrs, ka viņi vienkārši pielāgo savas idejas mehāniskajam pasaules uzskatam un 19. gadsmita raksturīgajai cilvēces dabai un ka viņi neņēma vērā vēlākas zinātniskās aktivitātes. Vēlākas kvantu fizikas, bioloģijas un biofizikas tendences, homeopātija un parapsiholoģiskie pētījumi, astrofizika utt. ir tik tālu pavirzījušies uz priekšu, ka sasnieguši attīstības stadiju, kas atceļ Bībeles notikumu "neaptveramību". Tam nav jāatspoguļo “Dieva esamības pierādījumu” meklējumi:. bez zinātniskajiem būtu atbildīgi arī citi uztveres līmeņi.

Viena lieta, kas šajā teoloģiskajā skolā ir pareiza, ir tā, ka tā neuzskata zinātnisko objektivizāciju kā nepieciešamu ticības priekšnosacījumu.

Vienpusējības, senās franču "apgaismības filozofijas” laikmets ir beidzies. Arī zinātnieki tagad spēj būt ticīgi, nekļūstot par šizofrēniķiem. Laikā, kad cilvēki nevilcinās ticēt parapsiholoģijas faktiem, piemēram, individuālajām spējām no attāluma saliekt karotes - par spīti dažiem šarlatāniem atliek diezgan daudz faktu. Būtu absurdi noliegt šādas spējas Jēzus Kristus gadījumā. Jēzus rīkojās citu motīvu vadīts, nevis tikai tāpēc, ka karošu liekšana būtu jautrs pasākums. Tomēr mūsdienās daudzas dažādas pieredzes liecina, ka Jēzus patiesībā bija spējīgs stāties pretī visiem dabiskajiem spēkiem – un ka mūsu laikā ir svarīgi aplūkot šo parādību gan mūsu pašreizējās cilvēk dabas, holistiskajai, integrētajai vai kristīgajai dziedniecībai utt. Šāds garīgais viedoklis par Jēzu nav pretrunā ar Jēzus kā "cilvēka dēla" tēlu, kas vēlējās sniegt redzamu piemēru indivīdiem un viņu sociālajām attiecībām un kopienai. Bieži tieši šī acīmredzamā pretruna noveda pie atteikšanās pieņemt "brīnumdarbus", jo tad iesaistītie cilvēki domā, ka viņiem jāpasargā citus no negatīvajām tendencēm, kas novirzīja no cilvēka un sociālās kristietības. Patiesībā, abām šīm lietām vajadzētu rādīt aptuvenu patiesā (konstruktīvā) Jēzus "radikālisma" un viņa saistību ar gribu un tādējādi arī radītāja varu.

(...) Enerģija šeit nav abstrakts spēks; tajā pat laikā tas ir Kristus esamības efekts. Piemēram, Austrumu jogā enerģija tiek uzskatīta par kaut ko izolētu. Mūsdienās dziedniecība, sākotnējā nozīmē papildināta ar lūgšanu attiecībā pret visdziļāko cilvēciskās būtnes daļu, saistītu ar Kristu, kurš vēlas, lai cilvēki tiktu dziedināti un kļūtu pilnīgāki, - kuri vēlāk var darīt pat vēl "lielākas lietas nekā Viņš"(Jāņa evaņģ. 14, 12-13).
Tomēr pati garīgā dziedniecība un psiholoģiskais un garīgais progress kopā ar to joprojām ir atkarīgi no Dieva žēlastības, ko neviens nevar piespiest, vienalga, lai kā mēs censtos tam gatavoties.

Saistībā ar “Svētā Gara dāvanām” skat. arī 1. Korintiešiem12, 7-11; nodaļu 2, 17-20; un šīs grāmatas nodaļu "Vasarsvētki".

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Lācara augšāmcelšana no mirušajiem.

No savu mācību sākuma līdz šim solim Jēzus pārdefinēja visu šos cilvēciskās esamības līmeņus, par ko senās mistiķu skolas bija cīnījušās tūkstošiem gadu. Tas deva iespēju “vairāk kā apziņas” iekšējam es atklāt sevi ķermeņa, psihes un prāta dzīvē katram cilvēkam, kurš iet pa šo ceļu. No otras puses, spēja attīrīt, integrēt un paplašināt arvien dziļākās un senākās zemapziņas daļas kļūst arvien redzamāka.

Senie ēģiptiešu mistiķi zināja ceļu no psihes uz prātu līdz pat apzinātai fiziskās gribas pieņemšanai, lai dzīvotu. Līdz ar “Lācara augšāmcelšanu no mirušajiem” parādās cita "iedziļināšanās". Vispirms dažas detaļas ļoti atgādina ēģiptiešu zināšanas. Tas bija saistīts ar senu praksi, kur cilvēciska būtne pavadīja trīs dienas stāvoklī, kas modernajā parapsiholoģijā zināms kā "ārpus ķermeņa pieredze", gluži kā sapņa lidojumā, bet apzināti. Ķermenis atrodas šeit un izskatās kā miris. Atmostoties cilvēkā bija iekšēja skaidrība, ka viņš pēc fiziskās nāves pastāvēs kā parapsiholoģiski garīga būtne. “Hierofantam” (pirmajam priesterim) vajadzēja pārliecināties, ka cilvēks atmostas fiziskajā ķermenī vēlākais pēc 3 dienām, pirms viņš sāk trūdēt. Tomēr tas ir tieši tas pats, par ko tiek minēts stāstā par Lācaru- pēc 4 dienām tas "jau smirdēja". Tāpēc modinošajam spēkam bija jāiet dziļāk, ietekmējot arī pašu materiālo vielu, lai dabūtu viņu atpakaļ. Bībeles notikumos ir tendence attēlot, ka kristietības garu var īpaši atpazīt fiziskajā pasaulē un ārējā darbībā. Šī tendence ir kas tāds, ko tikai tagad atkal atceras mūsu laikos, pēc iepriekšējo gadsimtu misticisma lielākajā daļā gadījumu tikai iedziļinājās intelektuāli psiholoģiskajās daļās.

Visu reliģiju mācības par dzīvi pēc nāves droši vien ir cēlušās no šādiem pārdzīvojumiem, kad cilvēks jūtas kā ārpus sava materiālā ķermeņa, nevis no filozofiskām apcerēm, kas nebija atbilstošas aizvēstures, agrīnās vēstures un senatnes cilvēku apziņas stāvoklim. Atbilstošākam skaidrojumam skatīt Žana Gebsera "Ursprung und Gegenwart"( "origin and present time"- precīzs angļu nosaukums nav pārbaudīts). Viņš nošķir arhaisko, maģiskoun mītisko apziņas līmeni pirms teorētiskā saprāta un vēlāk integrēto apziņu. Tas, vai lūzumi starp šiem līmeņiem bija neizbēgami, ir cits jautājums. Tomēr tos var saprast mūsdienās. R. Štainers arī uzsver senāko apziņas līmeņu nesalīdzināmību ar mūsdienu apziņu. Dažādos mūsdienu cilvēku līmeņos var atrast vairs tikai atmiņas par to.

Starp citu, salīdzinājums ar novecojušajiem ievadīšanas rituāliem - kas vairs nav iespējami kā agrāk - nenozīmē, ka Lācara augšāmcelšana no mirušajiem bija rituāla darbība, kas tiek veikta ārēji starp visiem dalībniekiem kā Ēģiptē. Jēzus bieži nošķīra savu rīcību no kulta rituālu prasībām (piemēram, attiecībā pret sestdienu, telpu (ka jābūt dievnamam) un situāciju. No šīs neatkarības pozīcijas viņš dažreiz brīvprātīgi izmantoja šādus apstākļus pozitīvi, neskatoties uz, piemēram, Pesaha (Lieldienas), dievnamu... Tāpēc viņš var būt piemērs tam, kā izturēties, piemēram, pret noteiktām tendencēm kā astroloģisko aspektu, “spēka vietu" pieņemšanu un rituāliem. (Skat. arī Marko Pogačnika (Marko Pogacnik) grāmatas: “Zemes sirds ārstēšana”. “Kristus spēks un Zemes dieviete" u. c. par ģeomantisko darbu, izdevniecība "Findhorn Press", Apvienotā Karaliste, Skotija).

Lācara augšāmcelšanas dēļ (Jāņa evaņģ. 10:39-11) Jēzus un cilvēki viņam apkārt kļuva daudz redzamāki kā daļa no kopuma pasaulei ārpusē. Šeit var redzēt Jēzus plašo apziņu, kas arī ietver mācekļu loku un tādējādi bagātina plašāku sabiedrību. Līdzīga apziņas paplašināšanās var notikt arī šodien, kad cilvēku grupu aktivitātes izplatās ārēji, atdarinot Jēzu.

Tālāk ved kaisles ceļš. Augstais jūdu priesteris runā par saikni starp to, kam jānotiek, un Jēzu un tautas likteni (Jāņa evaņģ. 11). Savā pravietiskajā skatījumā viņš pareizi pamana, ka Kristus mira par viņiem visiem, tomēr viņš kļūdās apgalvojot, ka Jēzus, palikdams dzīvs, nodarītu tautai ļaunumu. Tam nepieciešams tāds apziņas līmenis, kas ir ārpus domām, spējīgs aptvert notikumus un to kontekstus vienlaikus. Šī spēja ir jāiemācās. Parasti cilvēks ar šo spēju nepiedzimst, bet skolās to nemāca. Tā nav identiska garīgajiem tēliem, kas rodas instinktīvi. Var tikt atklāti, atšķetināti un radīti dziļi iemesli. Negatīvās un citas domas vairs netiek uzglabātas pusapzināti. Tās vairs nevar uzkrāt problēmu struktūras un ietekmēt gan dziļākos psihes slāņus, gan psiholoģiskos procesus. Pat retrospektīvi, ja cilvēki ievēro šos noteikumus, problēmu iespējams atrisināt lēnām. Ceļš uz brīvu, radošu nākotni ir atvērts.

Mājaslapās vācu un angļu valodā ir dots fragments no Jāņa evaņģēlija 11. nodaļas.
Aleksandrijas Klemensam, agrīnajam baznīcas tēvam joprojām bija zināms paplašināts “slepenais” Marka evaņģēlijs. Pēc viņa teiktā tas ir "visgarīgākais evaņģēlijs tiem, kas ir ceļā uz pilnību", kalpo "atzīšanas progresam". Šeit tika pievienotas Marka un Pētera piezīmes, kas netika iekļautas evaņģēlijos vispārējai lasīšanai, piemēram, par Lācara augšāmcelšanu no mirušajiem. Tikai māceklis Jānis un viņa mācekļi atklāti iekļāva šādus atgadījumus evaņģēlijā. Klemenss dēvē Kristu par “mistagogu” vai "hierofantu", kas nozīmē tas, kurš vada un iepazīstina ar mistērijām, ticības noslēpumiem - jaunajām kristietības "mistērijām", kas atšķiras no senajiem mistēriju kultiem. (Salīdzin. Prof. Mortona Smita (Morton Smith) „Slepenais evaņģēlijs..."; kurš tomēr izdarīja arī šaubu pilnus secinājumus.)

Jautājums:
Vai es varu nojaust, ka Dievs palīdz pārvarēt dzīvi un nāvi, ikdienas uztveri un miegu? 

Atpakaļ uz šīs daļas saturu

1b

"Avis".

Kādu laiku pirms kāju mazgāšanas tie, kuri bija saistīti ar Kristu, tika salīdzināti ar "avīm” (Jāņa evaņģ. 10, 11-18); gluži kā Kristus pats citur tika dēvēts par “Dieva jēru”. Pastāvošā mācekļu atvērtība vai tas, ko viņi ieguva, tiek uzsvērts šeit - it īpaši izprotot to, kas nāk no Kristus - līdzīgi attiecībām starp Kristu un Dievu. Lai arī pieaudzis un nobriedis, cilvēks var tagad justies kā balta lapa vai kā bērns. Īsts progress ved uz pieticību – pat, ja atkal un atkal jāpārvar lepnums. Rodas iespaids, ka visiem cilvēkiem ir nozīmīga, bet galu galā maza loma saistībā ar Dievu. To varētu dēvēt par pazemību brīvā un garīgā nozīmē, tomēr ne kā iztapīgu izturēšanos pret zemes autoritātēm. Tas bija kas tāds, kas bieži bija nepareizi saprasts.

Tā nav nejaušība, ka Kristus tajā pat nodaļā saka: "Es esmu durvis". Jebkurš, kurš atver savu būtību/sirdi Kristum, kļūst atvērts kā durvis, kas ved pie Dieva, kas ir nepieciešams priekšnosacījums visam turpmākajam.

Jēzus arī nošķir “avis” no “āžiem”( piemēram, Mateja evaņģ. 25:32-33).

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Kristus "Kāju mazgāšana”; un Marija no Betānijas, kas iesvaida Jēzu.

Pārējās evaņģēlija nodaļās tiek parādīti arvien vairāki un vairāki simboliskie notikumi, lai arī trūkst detalizētāku līdztekus mācību. Šajā brīdī, ja ne pat agrāk, mēs varam aizmirst par komerciāli uzpostajiem "Jēzus-atklāsmes stāstiem”, kā beigās mēs joprojām neko nezinām. Kaut gan šajā brīdī kādas ārējas zināšanas var būt noderīgas, tikai meditatīva apcere var jebkurā gadījumā novest līdz jebkādam izšķirošam ieskatam. Rezultāti, tomēr var kalpot kā stimuls citiem viņu pūlēs gūt ieskatu un neviens priesteris vai vēsturnieks nevar aiztaupīt mums šos meklējumus.

Kāju mazgāšana (Jāņa evaņģ. 13, 1-20) Bībeles tekstā tiek saprasta kā šķīstīšana. Tā kā vēlāk šādu “ezotērisko" pāreju vēlāk tik tikko saprata, cilvēki to nevēlējās to mainīt, un tādējādi viņi vismaz palika necenzēti. Cilvēks ir “pilnīgi tīrs”, tādējādi tas nenozīmē tikai kājas, bet tam ir simboliska nozīme visam cilvēkam. Šī domāšana līdzībās bija raksturīga daudzām kultūrām. Tādas pat funkcijas ir atrodamas cilvēka organismā, tās ir mikro vai mesokosmosā (meso=vidus) un apkārtējā dabā, kas pieder makrokosmosa. Kājas ir vērstas pret zemi, un to kustība ir pakļauta gribai. Lai kurp cilvēks "ietu", ir nepieciešams (brīvas) gribas lēmums. Šīs gribas šķīstīšana un tās pretrunīgie kūleņi - ir parādīti kāju mazgāšanas kontekstā. Kristus arī vērtē labos darbus augstāk kā kristiešu vārdus (Mateja evaņģ. 25, 31-43…)

Tomēr viņa darbība tāpat kā visi turpmākie notikumi vairāk atspoguļoja vienkāršu iepriekšējos gados doto impulsu atkārtošanu dažādu cilvēciskas būtnes garīgo daļu šķīstīšanā. Visu noteica fakts, ka Jēzus zināja, ka viņa laiks ir pienācis un ka viņa mācekļiem vajadzēja kļūt pietiekami nobriedušiem, lai neatkarīgi izplatītu "noteiktu kaut ko" plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Turpmāk ne tikai viņu personīgās īpašības – šajā gadījumā viņu labā griba – viņu pašu ego uzraudzībā - ir mērķis, kā tas bija līdz šim. Augstākais, ne-egoistiskais “Es” - tagad vienots ar „personu“, tagad arvien vairāk var kļūt par vienu no šī "Kristus, kurš pieņēma veidolu mūsos” kā “pašu pilnīgāko “es”). Dzīve vairs nav tikai “personīgais liktenis”.

Sākotnēji pieredzi varētu aprakstīt šādi: Iekšējā šīs darbības sapratne var beigties ar tādu tīrību un skaidrību, ka viss tagad var tikt kontrolēts tiešāk no iekšējā paša caur vairākiem mūsu esamības slāņiem. Tomēr sākotnēji tas ir atkarīgs no gribas. Jušana un atzīšana pakāpeniski kļūs pilnīgāka, tāpēc cilvēks tad ir spējīgs tiešāk paskaidrot savas rīcības motīvus, kāpēc viņš rīkojas tā vai citādi. Arī mūsu saikne ar Dievu attīstās noteiktā secībā, to var salīdzināt ar bērnu, kurš pakāpeniski mācās un apgūst visu jauno. Tas nenozīmē, ka šai jaunajai evolūcijas stadijai vajadzētu attīstīties bez domas. Ētiskās izjūtas un skaidras apziņas attīstība jau ir ļoti aktivizējusies. Viss, kas joprojām pietrūkst, ir tālāka šīs sajūtas pilnveidošana un domāšana Kristus Garā, kā griba to tagad uztver.

Cits veids, kā piedzīvot šīs gandrīz neaprakstāmās stadijas, varētu būt saistīts ar savas apziņas apzināšanos vai (sarg) “enģeļu" skats vai augstākais “Es”, aplūkojot cilvēka dzīvi. (Eņģeliskais) augstākais “Es”, kā tas bieži ir dēvēts ārpus baznīcām, – tagad var parādīt sevi vienotībā ar Kristu, un arī tas iet cauri apskaidrošanai. Pieredze ar eņģeļiem ir diezgan ierasta daļā mūsdienu jauno garīgo kustību; taipat laikā kristieši bieži, neskatoties uz Bībelē minēto, apšauba to esamību, nesakot neko par šo jautājumu, kas ir dzimtais "mūsu sargeņģelis"- un kā šī saistība varētu izpausties. Tomēr Kristus pārstāv daudzveidīgu, personīgu cilvēcisku būtni, un saglabā dzīves sasniegumus, arī atverot sevi “eņģeļu” enerģijas bezpersoniskajām pasaulēm. Cilvēciska būtne, kurai ir šāda pieredze, tomēr vēl nav pilnīga. Kristus saviem mācekļiem sniedza pirmos ieskatus jau Jāņa evaņģ. 1. nodaļā. Daži garīgi orientēti cilvēki uzskata, ka sava eņģeļa (u) pieredze ir vissvarīgākā un ka pēc tam viņi varētu atbrīvoties no zemes lietām; patiesībā jaunu sfēru atklāšana būtu balstīta uz lielu daļu jau sasniegtās stabilitātes, ja tā nebeigtos ar ilūzijām. Vispārējāka iedziļināšanās Gara zemes dzīvē var tikai sākties. Šeit ir minēts, ka, piemēram, R. Štainers kā garīguma pētnieks uzskata, ka cilvēcisko būtņu evolūcija uz Zemes turpināsies vēl ļoti ilgus gadus. Šāds viedoklis ir arī citām skolām. Papildus: tādi paņēmieni kā hipnotiski garīgā “melnā maģija” ir kas cits kā šī arhetipiskā eņģeļu pamatpieredze. Tomēr tajā pat laikā ir daudz nopietnu cilvēku pūliņu savā ikdienas dzīvē sazināties ar eņģeļiem.

Saikne starp kāju mazgāšanu un Jāņa evaņģ. 12. nodaļu, kur Marija no Betānijas simboliski iesvaida Jēzu un noslauka viņa kājas ar saviem matiem, bija tik tikko pamanāma. Vai viņa to vienkārši dara kā cilvēks vai arī viņa patiesībā pārstāv Dieva sievišķos aspektus, kā to varētu piedēvēt Marijai, Jēzus mātei vai Marijai Magdalēnai – kas, iespējams, nav identiska Marijai no Betānijas? Kāpēc tas notiek pirms “kāju mazgāšanas"? Šīm - lai arī pretrunīgajām - pieejām feminisma teoloģiju pieredzēm - noteikti ir kādas neatklātas vai daļēji atklātas bagātības. Piemēram, katoļu baznīcas “pēdējo iesvaidīšanu” var aplūkot kā atgādinājumu par šo notikumu.

Vēl jo vairāk, vērā ņemams ir fakts, ka kāju mazgāšana nebija raksturīga tikai Jēzum, bet arī ka mācekļi tika mudināti mazgāt viens otram kājas (tieši pēdējo vakariņu laikā- uz to laiku - kas tika dotas zemes kopienai – universālas garīdzniecības nozīmē. Šī vēlme dzīvot Dievā, papildināta ar kāju mazgāšanu, izplatās arī pāri paša esamībai uz tiem, kas ir viņam apkārt, vispirms uz cilvēku, kā kājas tiek mazgātas un pēc tam uz citiem un mācekļiem, ar kuriem viņš dala atbildību.

Kāju mazgāšanu var saprast arī kā kalpošanu citiem, tikai ar šo kājas mazgāšanu viņi “ir viņā” (Jēzū), kā Jēzus to sauc. Tas uzsver vispārējo šī soļa nozīmi. To var salīdzināt ar jaunu cilvēku teicienu, ka viņš/viņa “iet ar mani” (vācu valodā domāts “ir mana meitene/mans puisis”), kas vismaz tajā brīdī ir svarīgākais viņiem. Tomēr “kāju mazgāšana” vairs nav "intīmo attiecību" jautājums, bet gan "attiecības dzīvē". Kāju mazgāšana ir tikai saprotama kā “solis uz priekšu”. Detaļas, kā to mēģināt ārēji, ir mazāk svarīgas. Tomēr alķīmiķu prakses nozīmē, kad tika izmantotas ārējas darbības, lai veidotu iekšējās attieksmes un procesus cilvēkā vairāk iedomājamus, šī darbība ir pamatota – ja pastāv saistīta iekšējā attieksme. Pat iespējami korekta garīdznieka attieksme nebūtu pietiekama; vissvarīgākā ir iesaistīto cilvēku attieksme. Tas attiecas arī uz pēdējām vakariņām (skat. arī nākamo nodaļu) - teologu skolas nepiekrīt dažādiem to aspektiem. Viņi var būt pareizi savos uzskatos; tomēr tieši šis viedoklis par apskaidrotā cilvēka apziņu nav novērtēts pareizi ne katoļu, ne protestantu baznīcā.

Lai arī vienkāršo mācību gadījumā 5000 cilvēki varēja uztvert nozīmi un vēlāk 500 vai 70, kas joprojām varēja piedalīties sarežģītākos soļos; kāju mazgāšanā piedalījās tikai 11 mācekļi. Tie, kuri bija daudz mācījušies no Jēzus un bija diezgan labi sagatavoti, arī varēja saprast. Iespējams, Jūda arī vēl nevarēja to saprast. Jēzus nesniedza visas savas mācības uzreiz, bet gan soli pa solim. Tomēr tajā pat laikā vairāki indivīdi var efektīvi sākt meditāciju ar notikumiem līdz pat krustā sišanai. Kristīgie rozenkreiceri to mēģināja. Kāju mazgāšanu, pēršanu ar pātagām, ērkšķu kroni, krustā sišanu un guldīšanu kapā, augšāmcelšanos un Debesbraukšanu viņi dēvēja par kristīgo ievadīšanu. Nokļūstot vēlāka laikmeta sapratnes dziļumos, septiņu "alķīmiķu kāzu" dienu sapņu attēli arī cēlās no tā. (1616. gadā Vācijā sarakstītā luterāņu teologa J. V. Andrea (J. V. Andreae) grāmata "Chymische Hochzeit des Christian Rosenkreutz" („Kristīgo rozenkreiceru ķīmiskās kāzas") bija kā sava veida satīra vai pasaka.)

Lielākajā daļā gadījumu šāds solis noteikti nav pabeigts, kad tiek piedzīvots pirmo reizi mūžā kā meditācija vai kā sapnis. Cilvēku eksistenci ar visām tās spējām var izvērst vairākos virzienos. Var sekot citi soļi un pārklāt iepriekšējos soļus, tomēr jaunas īpašības tiks “noapaļotas” pēc iepriekšējo soļu noapaļošanas, kas kalpo par pamatu.

Iesvaidīšanai Betānijā, kas aprakstīta Jāņa evaņģ. 12. nodaļā, seko triumfālā Jēzus kā mesijas ienākšana Jeruzalemē. Pēc kāju mazgāšanas Jāņa evaņģ. 13-17, pareģojums par Jūdas Iskariota nodevību ir piepildījies; tad seko pēdējās runas un Jēzus lūgšana pašam par sevi un mācekļiem.

Teologi kāju mazgāšanā bieži vien ir saskatījuši simbolisku darbību, kas norāda uz krustā sišanas tuvošanos vai kalpošanu ar Dieva attīrošās mīlestības palīdzību. Bet šī darbība bija iepriekš izsludināta par tieši iedarbīgu.

Mājaslapās angļu un vācu valodā ir dots fragments no Jāņa evaņģ. 13:3-15.

Jautājums:
Es vēlos lūgt Dievu* - ja tas jau nav noticis - lai mana labā griba attiecībā uz manu līdzcilvēku pārietu manās asinīs - arī tad, ja tas ir grūti?
 * Vēlāk - lūgšanas vietā (lūgt) - ticēt, t.i. būt pārliecinātam. Vēl vēlāk pieredzēt Dieva iedarbību (žēlastību).

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Pēdējās vakariņas, triumfālā ienākšana Jeruzalemē un pēršana ar pātagām.

Jēzus triumfāli iegāja Jeruzalemē, godāts kā sludinātais mesija (Jāņa evaņģ. 12, 12-19). Nocietinātās priesteru kastas zināja, kā nospiest cilvēku "psiholoģiskās pogas", lai daļēji pārvērstu viņu garastāvokli par negatīvu. Cilvēki, kuri apzinās savus negatīvos garastāvokļus un vienaldzību un cenšas pārveidot šīs ietekmes, spēj būt stabilāki un tuvāk Dievam. Viņi vairs viegli nepakļaujas masu hipnozei un ārējiem negatīvajiem spēkiem. Masu hipnozes izpausmes bija vērojamas arī dažās 20. gadsimta masu kustībās.

Apcietināšanas laikā (Jāņa evaņģ. 18) karavīri sākumā nokrita pie zemes. Kristus parādīja, ka viņiem nebija varas pār viņu. Tomēr, neskatoties uz to, viņš pēc tam labprāt ļāva, lai viss ar viņu notiek.

"Pātagu sitieni" (Jāņa evaņģ. 19, 1) skar Jēzus muguru. Cilvēciskas būtnes “vidus”, viņa jūtas un viņa spēks pārvarēt emocionālās ciešanas ir īpašības, kas var rasties meditatīvas apceres laikā- tās nav pasīvas, izmisīgas ciešanas. Neskatoties uz to, visi kristiešu mistiķi apgalvo, ka Jēzus ciešanas viņi esot brīvprātīgi vai obligāti izjutuši savā dvēselē. Kristus nevairījās bailīgi no savām sāpēm, lai arī viņš noteikti to varēja izdarīt – kā indiešu skolotāji, kuri prakatizē "pratjaharu”, kas nozīmē "atteikties no sajūtām". Cilvēks labāk var izjust apziņas paplašināšanos pret citu ciešanām.

Tā nebija visa patiesība padarīt, kā jau minēts, pēršanu ar pātagām par īpaša “iedziļināšanās soļa" simbolu, par mūsdienu cilvēku attīstības stadiju ceļā uz lielāku pilnību. Šķiet, ka Jēzus jau uzsāka šo soli pēdējo vakariņu laikā pēc iesvaidīšanas Betānijā (Mateja evaņģ. 26, 26-29). Šīs pēdējās vakariņas izteiktāk simbolizē to, ko Jēzus dod cilvēcei, kas cieš. Maize simbolizē Jēzus Kristus miesu, "Dieva Vārdu". Vīns simbolizē Kristus Dievišķo Garu, kas dod dzīvību Viņa Dieva Vārdam nesavtīgam darbam. Katoļu baznīcā tika uzsvērta miesas pārvēršanās par maizi un vīna pārvēršanās par tīru Jēzus miesu un asinīm, savukārt protestantu baznīcā uzsvars tiek likts uz Jēzus piemiņu. No otras puses taisnība ir abām. Zinātnieki ir atklājuši, ka pat vienkāršs katoļu baznīcas "svētais ūdens” liecina, ka ūdens molekulu struktūra ir mainījusies. Tomēr vissvarīgākais viedoklis būtu pārmaiņas iesaistītajā cilvēkā, noskaņojoties tikai uz to, kas izstaro no pārveidotās un pārveidojošās Jēzus Kristus "miesas un asinīm". Tāpēc būtu labi to veikt baznīcā, ļoti tam koncentrējoties. Daži centās to darīt tieši tikai garā – neizmantojot īstu maizi un vīnu – un arī juta rezultātu, ko ir daudz grūtāk sasniegt. Tiem, kuri vēlas izmēģināt svēto vakarēdienu, neapgalvojot, ka tas ir baznīcas “svētais vakarēdiens”, to var saukt par “agape”- mīlestības vakariņām.
Pēršanu ar pātagām var saprast kā karikatūras veida atbildi no nezināmiem spēkiem tam, kas jau ir noticis un kam nav jāspēlē galvenā loma meditācijā. To var arī sacīt par ērkšķu kroni. Senās kristīgās ezotērikas mācības ar to dažreiz vienpusējo akcentu uz ciešanām līdzīgi tiek saistītas ar jaunākiem ieskatiem, gluži kā dažas Jāņa Kristītāja mācības tiek saistītas ar Jēzus un viņa mācekļu mācībām. Ikviens cilvēks ir tiesīgs brīvi izvēlēties, pa kuru no šiem ceļiem iet.

Teoloģijā ir ticis arī diskutēts jautājums, vai Vakarēdiens nav ebreju Pashas ēšanas forma vai arī Jēzus pats ir nomainījis šos vecos svētkus, sevi pasludinot par īsto "upura jēru". Dieva jaunā savienība ar cilvēkiem (Jaunā Derība) caur Jēzu (Lūkas 22:20)tika interpretēta saistībā ar 2.Mozes 24:8; Jer.31:31-33; Jes.53:12. Maizes simbolā tika redzēta vairāk Jēzus persona, asins simbolā ārstējošā pilnīgā nodošanās. Citi ir pauduši šaubas par laika gaitā tālāk stāstītā notikuma patiesumu (tā sauc. „iespraustie vārdi“) - kas ņemot vērā to piederību pie visagrākajiem rakstiem nav īpaši ticams.

Mājas lapās vācu un angļu valodā šeit tiek citēts Mateja evaņģ. 26:26-29.

Jautājums:
Vai es vēlot lūgt Dievu - ja vien es to jau neesmu pieredzējis - sniegt man spēju mīlestības pilni sadarboties ar citiem* - arī tad, ja tas prasa garīgu pārkārtošanos ?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Ērkšķu kronis un pēdējās runas.

Tā kā pēršana ar pātagām bija mazākais romiešu soda mērs, interpretācija pirmskristietības mistēriju kultos nav tik acīmredzama. Ērkšķu kronis tomēr (Jāņa evaņģ. 19, 2-3), vēlāk kā simbols šīm mistērijām, nebija parasto romiešu likumu sastāvdaļa**. To, protams, var uztvert kā ironiju – ērkšķi zelta vietā. Tomēr paliek atklāts jautājums, par to, kā karavīri tieši izmantoja burvestības, lai arī viņi, iespējams, tajā laikā to nedarīja apzināti. Daudzi romiešu karavīri bija burvestību piekritēji. Pat, ja viņi redzētu savas rīcības ārējo līdzību, viņi tik un tā nespētu reducēt Kristu uz viņiem zināmo pieredzi.

Tā kā zelta kronis būtu ārēja pārsvara simbols - ne noteikti domāts negatīvā nozīmē - Kristum ērkšķu kronis bija kā sava veida kundzības simbols, kam pasaulē nebija nekādas nozīmes. Ērkšķi dūrās viņam galvā. Tas neattiecas tikai uz sāpēm, bet uz spēku pārvarēt šo garīgo izmisumu, ko Kristus nekādi neizrādīja. To varēja manīt tikai tajā brīdī, kad Viņš visbeidzot izlēma, ka Viņš nevēlas, lai "šis (bēdu) kauss" iet viņam garām. Pēršanā ar pātagām un ērkšķu kronī mēs varam saskatīt ko tādu, kas liecina, ka tas ir tā ceļa turpinājums, kas sākās ar kāju mazgāšanu; jūtām un ieskatu - pārvarot visus šķēršļus - parādās arī iesvētīts.

Iepriekš minētā ilgstošā tendence pārspēt sevi, kas jau bija redzama kāju mazgāšanā, pēršanā ar pātagām un ērkšķu kroņa gadījumā, arī ir saistīta ar jaunām kustībām, piemēram, miera kustību, ekoloģisko kustību un garīgajām kustībām, kas "vēlas dziedēt zemi".

Gluži tāpat kā tas bija "pēršanas ar pātagām" gadījumā, ērkšķu kronis bija reakcija, nevainojama jau notikušā kopija. Šis punkts, kas no pozitīvā viedokļa izteica šo garīgo atvērtību, ļāva Viņam garīgi sevi pārvarēt. Tas bija Jēzus atvadu runās* - piemēram, Jāņa evaņģ. 13, 31-17 un tikšanās ar Pilātu, piemēram, Jāņa evaņģ. 19, 5*. (*”Skat. cilvēcisko būtni”, ko var piedzīvot meditācijā kā Pilāta līdzjūtību pret Jēzu Kristu kā paraugu cilvēkiem). Ne tikai kāju mazgāšana un vakariņas kā tādas, bet tajā laikā arī Jēzus vārdi bija "darbi".

Šo atklāsmju gaitā, varētu būt vērts apsvērt šos pozitīvos pamatus izlēmīgākā veidā, kad mēs runājam par "Kristīgo iedziļināšanos un attīstības stadijām".

**) Reliģiju vēsturē pastāvēja apsmejamais tēls vai apsmejamais ķēniņš, uz kuru tika nogāztas visas tautas dusmas. Vecajā Derībā pastāvēja grēkāzis, kuram bija jācieš par tautas grēkiem (3.Mozus 16:15). Abos gadījumos tas darbojās kā drīzāk simbolisks rituāls. Tādēļ tradicionālā teoloģija mēģināja parādīt, ka tikai Jēzus varēja nest patiesi iedarbīgu upuri visiem. Daži kritiskie teologi dēļ šīs saiknes ar veciem upuru kultiem apšaubīja upura ideju kā tādu. Tas varbūt bija vieglprātīgi, bet kā rakstīts augstāk, šajā darbībā ir ietverts vairāk kā sevis upurēšanas ideja. Šeit runa ir arī par tās mērķi.

Jautājums:
Vai es gribu lūgt Dievam  - ja es to vēl neapzinos -  gudri apieties ar grupām*, kurām es piederu - arī ja tas prasa grūtu darbu pie mana vecā domāšanas veida ?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Krustā sišana un apglabāšana.

Mūsdienu uzskati par krustā sišanu un Jēzus nāvi – piemēram, Jāņa evaņģ. 19, 12-37 atšķiras pat vairāk kā versijas par citiem viņa dzīves aspektiem vispirms tam piešķirtā baznīcu nozīmīguma dēļ un, otrkārt, skaidrotāju dēļ, kas vēlas klasificēt visu saskaņā ar viņu pasaules redzējumu.

Lai arī gnostiķi** agrīnās kristietības laikā patiesi bija gatavi aplūkot Kristus ideju, jo viņu senās grieķiskās izcelsmes dēļ viņi nespēja ticēt, ka šī diža apgarota būtne varētu būt dzimusi sievietei un pēc tam mirusi. Tāpēc viņi domāja, ka viņš visticamāk padarījis sevi redzamu, izmantojot “redzamu ķermeni” kā eņģelis vai daži Austrumu garīgie skolotāji uz īsu brīdi, ja var ticēt viņu mācekļiem. Šis redzamais ķermenis nebūtu bijis mirstīgs, bet vienkārši atkal izzustu. Viņu mācībās fiziskā pasaule un matērija tika uzskatītas par mūžam ļaunām un tādēļ viņiem neatlika nekas cits, kā pieņemt, ka viņš izgāja cauri parastajām zemes dzīves stadijām vai iedziļinājās šajās stadijās ar savu gaismu. **) Jēdziens gnostisks šeit tiek lietots savādākā nozīmē kā “Apostolic Gnosis”, ko pat apstiprināja sektu kritiķis F. W. Haaks (F. W. Haack). Tomēr šajās mācībās bija daudz vienojoša; piemēram, gnostiskajā "Patiesības evaņģēlijā" tika apstiprināts, ka Jēzus bija pienaglots pie krusta.

Pirmo gadsimtu cilvēki, kuriem bija materiālistiskāka un negatīvāka attieksme, arī izplatīja leģendas, piemēram, ka Jēzus bija kāda romiešu kareivja ārlaulības dēls, kas no tā laika morāles viedokļa būtu bijis nepieņemami. Ir arī minējumi, ka Jēzus nemaz nekad nemira un ka viņš tika izdziedēts. Daži cilvēki joprojām cenšas, piemēram, saistīt veca vīra vārdā Jēzus kapu Kašmirā ar bībelisko Jēzu. Mūsdienu literatūrā parādās arī "līdz šim neatklāts Jēzus Eiropas kaps". Šeit vajadzētu minēt, ka “Jēzus”(vai arī Ješua) nebija unikāls vārds. Piemēram, apokrifiskajās grāmatās (šie raksti nav iekļauti Bībeles "kanonā") tiek attēloti daži citi Jēzus, piemēram, Jēzus Sirahs, Jēzus bin Pandira. (…)

Daļēji saistīti ar šīm tēzēm, radās pretrunīgi pētījumu par “Jēzus līķautu” Turīnā rezultāti. Kādreiz tika uzskatīts, ka audums saturēja Jēzus laika un valsts ziedputekšņus; citi apgalvo, ka tas radies “viduslaikos”. Daži apgalvo, ka tikai pēkšņs spēcīgas enerģijas starojums un pēkšņa ķermeņa pazušana varētu atstāt pēdas; citi apgalvo, ka asins pēdas liecina, ka no krusta noņemšanas brīdī Jēzus Kristus vēl bija dzīvs. Jaunākā pētījuma stāvokļa novērtējums atkal liecina, ka audums ir īsts un ka tēls tika radīts neparastā veidā. Tas var palīdzēt cilvēkiem (skat. iepriekšējās piezīmes par mācekļa Toma ceļu nodaļā “Brīnumdarbi”) saprast, kas notika ar Kristu. Saskaņā ar mistiķa Lorbera (Lorber) viedokli, "audums" esot viltots ar acīmredzamu nodomu mudināt cilvēkus meklēt ticību sevī un nebūt atkarīgiem no atklājumiem un teorijām par relikvijām.

Šādi pētījumi var mudināt mūs uzsākt savus meditatīvos pētījumus. Tas liecina, ka ir kas tāds, kas neiederas nevienā no zināmajām dzīvības un nāves shēmām. (Skat. arī Gronbolda (Groenbold) “Jesus in Indien – das Ende einer Legende ("Jēzus Indijā - leģendas gals") vācu valodā. (…)

Kā jau minēts, mistiķu raksti bieži palīdz atklāt kaut ko par iepriekšējo notikumu dabu un to nozīmi pašreizējai cilvēku attīstībai. Jo cilvēkam ir vairāk pieredzes, jo vairāk viņš saprot. Kristīgo mistiķu un stigmatistu - Kristus stigmas nesēju - uztvere ir līdzīga, lai arī viņiem nav savstarpēju sakaru. Šādos rakstos ir arī līdzīgas papildu detaļas par Jēzus pieredzi, kas nav dotas Bībelē, no Asīzes Franciska līdz Svētajam Tēvam Pio un Konersroitas Terēzei.. Viņi visi piekrīt, ka Kristus krustā sišana un nāve ir patiesi un dziļi atstājusi pēdas šajā pasaulē un ka negaidīta vai arī apzināta saistība ar šo notikumu liek viņiem pārdzīvot neiedomājamas ciešanas, bet dod arī neaptveramu spēku, kas nevis jauc. bet ceļ visu “augšup”. Šāda eksistenciālistiskā krustā sišanas daba, saistībā ar visu esamību kopumā, noteikti ir tuvāka tādu ārkārtēju personu dzīvei nekā to dzīvei, kuriem ir tīri intelektuāla pieeja. Saistībā ar dzīvības un nāves tēmu, šis ir jautājums par vairāk nekā tikai atsevišķiem abpusēji saistītiem līmeņiem, ieskaitot principu veidošanas un liktens "cēloņa" līmeni. Pat cilvēki, kuriem ir mazāk mistiska saikne ar Dievu, var izmantot notikumus meditatīvi kā tiltu ar realitāti, lai cik nepilnīga tā arī būtu. Jēzus sacīja sev blakus krustā sistajam noziedzniekam, ka viņš drīz ar viņu būs “paradīzē”. Tas liecina, ka iespējama arī strauja šī ceļa izpratne.

Apzināta iedziļināšanās cilvēka esamības dziļākajos procesos, tajos, kas saistīti ar depresiju, ciešanām un deģenerāciju, var izrādīties kā īsta pašreizēja iespēja – lielākā vai mazākā mērā. Lai arī šī iespēja nav atkarīga no gadalaika, ģeogrāfiskās seno notikumu norises vietas, Lieldienas, šķiet, ir vispiemērotākais laiks. Tas ir tā, it kā senajā tradicionālajā un gadalaiku sabrukuma un atjaunošanas ritmā būtu iejaukusies jauna “oktāva”.

Lācara gadījums jau liecina, ka Jēzus vairs neatbalsta seno vienošanos, ka fiziskā matērija rada nepārvaramas barjeras garam. Nekas, izņemot Dievu, viņaprāt, nav mūžīgs, vienalga, cik lēns un negatīvs; viss galu galā pārveidojas.

Jo zemāks un neapzinātāks ir subjekts, jo grūtāk ir to ietekmēt.

Krustā sišanas un notikumu tieši pirms tās laikā bez spēka, lai pārvarētu ciešanas, tiek norādīta arī universālā apziņa, piemēram, vārdos pie krusta, kas sasniedz kulmināciju teikumā “Tas ir pabeigts!” Universāli palīdzošā "mīlestības upurēšana”, ko var just arī šeit arī nav pietiekami izteikta šajā senajā, gandrīz tiesiskajā “cilvēces izpirkšanas, upurējot Jēzu Kristu" formulā. Tas ir veids, kā palīdzēt saprātam saprast to, kas ir patiesi nozīmīgs. Tomēr sākotnēji kristiešu varēja pielāgot šo stilu senajiem ebrejiem un citām senajam tautām, kas domāja, ka dzīvnieku u. c. upurēšana liks Dievam būt labvēlīgam. Skat. arī zemāk.

Tādā pat veidā šīs citas teoloģijas, kas, piemēram, uzsvēra, ka Jēzus palicis pie saviem principiem līdz pat nāvei, tomēr nesniedz pietiekamu paskaidrojumu – ne par viņu materiālajiem blakus apstākļiem kā Kristus kauna traipa paciešana un neēšana. Skat., piemēram, Turstona (Thurston) "The physical concomints of mysticism"("Fiziskie misticisma blakus apstākļi) nosaukms pārtulkots; jābūt arī angļu valodā), Hohta (Höcht "Von Franziskus zu Pater Pio and Therese Neumann" ("No Franciska līdz Svētajam Tēvam Pio un Terēzei Noimanai” (vācu valodā) un nākamo nodaļu.

Rūperts Šeldreiks, biologs, kurš ir pazīstams ar savu integrēto pieeju, piemēram, jaunajās garīgajās kustībās, attīstīja "morfoģenētiskā lauka" teoriju. Kad pērtiķi uz salas attīstīja jaunu prasmi, drīz pēc tam tāda paša veida pērtiķi spēja attīstīt tādu pašu spēju arī attālākās salās, nebūdami fiziskā saskarsmē. Bez nejaušības vajadzēja būt arī spēka lauka ietekmei, kas saistīja vienas un tās pašas sugas dzīvniekus. Rūperts Šeldreiks, kad viņam reiz jautāja, vai viņš varētu iedomāties, ka, piemēram, Kristus attīstība līdz pat krustā sišanai un augšāmcelšanās brīdim varētu būt izstarojusi līdzīgu spēka lauku uz visu cilvēci, par to padomājis izbrīnīts sacīja: “Jā, tomēr ne morfoģenētisko lauku, bet garīgā spēka lauks būtu tam pieņemams".

Lai arī tas nav "Dieva esamības pierādījums", tomēr daži jauni zinātniskie novirzieni sniedz labākas pieejas šim grūti izprotamajam kontekstam“ nekā teoloģijas, kas vai nu dogmatiski ievēro senās mācības vai arī izvairās runāt par lietām, ko ir grūti saprast.

Krustā sišana bija arī kā atgādinājums par senajiem indiešu ievadīšanas rituāliem, lai arī tos nevar ar to identificēt. Krusts vai koks, kurā cilvēks tika iekārts, ir atrodams arī ziemeļos, piemēram, mītos par Odinu, kurš kokā karājās 9 dienas un šajā laikā guva augstāku pieredzi. Kapa kā ievadīšanas vietas motīvs bija izplatīts megalīta laikmetā, arī ķeltu laikmetā un īpaši bija raksturīgs Ēģiptes piramīdu kultūrai. Piramīdas, kas patiesībā bija apbedījumu vietas – kas nav pierādīts, jo tikai uzraksti vēsta maz - tās jebkurā gadījumā tikai izmantotas kulta vajadzībām, gluži kā ķeltu kapu kalni. Tā kā pa to laiku tam būtu nepieciešams ignorēt daudzus faktus, lai noliegtu, ka mums šajā brīdī nav jāiet dziļāk tajā. R. Šteiners min, ka abi garīgie ceļi - krusts (vai koks) un kaps Kristus ceļā saplūst kopā.

Mūsdienās sevī no jauna piedzīvojot krustā sišanu vai "pusnakti dvēselē", "mistisko nāvi", iziešanu cauri "tuksneša noslēgtībai" bez jebkā, kam cilvēks varētu pieķerties - kaut ko, ko visiem zināmi mistiķi ir izjutuši tādā vai citādā veidā – arī ir zināma līdzība ar jogas Nirvikalpa Samadi vai “nirvānas” tukšuma pieredzi. Tomēr kristīgais misticisms pastiprināja faktu, ka šajā vai aiz šā tukšuma "kaut kas" pastāv, tas ir, Kristus vai Dievs. Aurobindo parādīja, ka ir iespējams sasniegt “nirvānu” tajā, kas ir aiz - arī indiešu ceļā. Kristiešu ceļā tomēr kaut kas no Dieva pārpilnības aiz visa var saglabāties no pirmā brīža un uz priekšu, jo Kristus, izgājis cauri zemes dzīvei, simbolizē tiltu.

Kad kāds kā Aurobindo saskaras ar spēkiem, kam, šķiet, ir saistība ar Kristus attīstību, bet šis pamats nav šeit, tas rada grūti līdzsvarojamas darbības iespaidu. Tas ir neiespējami jebkādiem līdzekļiem, tomēr daži, iespējams, atceras gadījumu ar hindu zēnu Sadu Sundaru Singu, kurš neko nezināja par kristietību, bet kurš, iekšēji meklējot Dievu, pēkšņi guva priekšstatu par dzīvu Kristu, par ko vēlāk tika aprakstīts grāmatās. Arī hindu tantras praktizēšanas laikā cilvēki, kuri bija cerējuši redzēt indiešu dievus, pēkšņi redzēja Kristus tēlu. “Gars virzās turp, kurp vien vēlas“.

Tas var tikai nedaudz attiekties uz teoloģiju, kas saistīta ar kristietību kā reliģijas kopienu, bet vairāk interesanti tas būtu citām kultūras jomām: R. Šteinera mājiens par Kristu kā saulei līdzīgu būtni, kas zināma augstākajiem gudrajiem, pirms tās nolaišanās uz zemes. Skat. šā teksta nodaļu “Sākumā bija Vārds…” un papildu lapu “Vecā Derība un pirmskristietības reliģijas".
Vienā šīs nolaišanās uz zemes stadijā, arī saskaņā ar citiem informācijas avotiem, radās, piemēram, "Jehovas" pieredze. Šī pieredze, iespējams, vēlāk tika aizēnota kā arī citur, kas nenozīmē, ka katru Vecajā Derībā aprakstīto notikumu var vērtēt no mūsdienu sabiedrības viedokļa. Dievs labāk kā mēs zina, ko Viņš dara un kāpēc.

Vēlāk, pirms 2000 gadiem mēs redzam Kristus fizisko inkarāciju uz zemes kā mērauklu, kā pavērsiena punktu pasaules evolūcijā, ņemot šo un cilvēci uz sevi, ieskaitot viņus atkal šajā dzīvē. Senie kulti bija daļēji pagrimuši, gluži kā kristietība vēlāk arī kļuva virspusēja, lai arī tomēr būtu interesanti veikt pētījumu šajā virzienā. Kristus sevi parādīja kā kaut ko, kas neatbilst lomai, kas dažreiz ir viņam piedēvēta kā īpašas reliģiskās kopienas spēka garantam - būtnei, kas vienkārši simbolizē atjaunoto humānismu, Golgātas "jauno Ādamu".

Krustā sišanas kontekstā teoloģijā tiek runāts par grēku piedošanu (Jāņa evaņģ. 1:29). Kas patiesībā varēja būt, tomēr ir tas, ka šai “atpestīšanai” kā "embrionālai" iespējai nepieciešama apzināts lēmums un sacensība ar Kristu (“Kristus atdarināšana”), lai patiesi izpaustos savā dzīvē. Tas ir īsts darbs. Cilvēks var patiesi piedzīvot to, ka dzīve kļūst vairāk kā daļa no organiskā kopuma, ja cilvēkam ir tāda attieksme, it kā viņu cauri dzīvei vadītu Dievs, kā to ir minējis Kristus. Ja kādam tā vietā ir mehāniski spēkā esošu liktens likumu vai "karmas" līdzsvars, tad dzīve patiešām noritēs saskaņā ar šiem principiem. Kristus arī runā par atmaksu "līdz pat pēdējam grasim", tomēr viņš neapgalvo, ka tam jābūt pēc "aci pret aci un zobu pret zobu" principa. Cilvēka jaunais uzdevums ir priekšplānā – jebkas, kas dod labumu viņam un viņa apkārtējai videi, tiks izvēlēts no viņa spējām un izdarīts. Tikšana skaidrībā ar pagātni vairs nav beigas pašas par sevi un vairs nav motīvs attīstībai. Mūsdienās cilvēku spēju mijiedarbībā ir vērojama palīdzība “no augšas”.

Pētot R. Šteinera darbus, var rasties iespaids, ka Jēzu nodarbina tikai cilvēces kopējais liktenis un ka katram cilvēkam pašam jāveido savs liktenis. Tomēr daudzi kristieši ir izjutuši, kā Jēzus palīdz viņiem veidot savu likteni. Viņš var vest uz tā apskaidrošanos attiecībā pret pārējo cilvēci, tā vietā lai pilnībā īstenotu visu iedzimto. Cilvēku piedošanas spēks arī ir patiesa pieredze, kas ir viena no kristiešu raksturīgajām iezīmēm. Mūžīgais, piemēram, vardarbības un pretvardarbības burvju loks tādējādi tiek "padarīts neskaidrs". Šī nav tikai mācība atbrīvošanai no zemes mudžekļiem – šajā ziņā ir dažas līdzības ar Budas mācību. Dziļāka meditācija par to padara skaidru, ka tas ir arī īsts spēks, kas ļauj nepatikšanām izzust iekšienē un par spīti tam neatkāpties, lai arī tagad tas būtu iespējams, bet lai pietiktu spēka plašākā nozīmē palikt “pasaulē” tajā pat laikā kā “kopējam vīna dārzā”.

Pat šajā godkārīgajā līmenī cilvēks acīm redzami “neizšķīst” kā pile okeānā. Nepietiek tikai aprakstīt to, ka cilvēks atstāj aiz sevis tūkstošiem pēkšņi izšķīdušās cilvēka iepriekšējās dzīves daļiņas, ieskaitot fiziskās un garīgās. Tas līdzinātos "krustā sišanas" seku aprakstīšanai teoloģiski sofistiskajā jomā un kā jau to līdzīgi ir aprakstījis Kastaneda no šamaniskā viedokļa, nelietojot jēdzienu "krustā sišana", kas arī ir īstas pārdzīvojumi.
Šūna vienā veselā, kas saglabā tās atbildību par visu, kas ar to saistīts, tomēr ir labāks apraksts par cilvēkam, kurš "uzņēmās savu krustu" un kura iepriekšējie pūliņi nu ir iesaistīti dzīves eksistences būtības veidošanā.

Par spīti mūsdienu centieniem garīgos nolūkos iztirzāt šo notikumu un krustā sišanas simbolismu, mēs nedrīkstētu neņemt vērā, ka šeit ir apvienotas vairākas lietas:

- Jēzum bija jāiziet cauri visiem cilvēka esamības posmiem no dzimšanas, mainot visu ar jaunu attieksmi;

-ka krustā sišana, kas - neatkarīgi no citām senajām krusta nozīmēm - ir vienkārši atzīstama kā agrāks tā laika soda mērs un ko šajā gadījumā neapšaubāmi panāca viņa pretinieki, izmantojot krāpnieciskas, nelikumīgas un materiālistiskas metodes. Tas bija tāds, kāds tas bija un nevarēja notikt citādi, tāpēc uz to nevajadzētu balstīt krusta fetišismu. Tā bija pēdējā krampjainā sastingušās un neapzinātās varas reakcija, kas izrādījās negatīva. Tā bija patiesi Jēzus apskaidrotās apziņas karikatūra.
Šo notikumu labvēlīgā ietekme nebija atkarīga no vardarbīgajām darbībām pret Jēzu un arī ir saistīta ar augšāmcelšanos. Tas ir Dieva darbs.

- Krusts kā simbols ietver sevī iepriekšējo kontekstu, pat ja tas vēlāk kļuva par vispārēju simbolu visuzupurējošākai mīlestībai, ko saprātīgi var izmantot arī mūsdienās – pretēji vienaldzībai, naidam utt.

- Neitrālāks Jēzus iekšējo pārdzīvojumu ārpus tā laika attēlojums būtu viņa pēdējos vārdos uz krusta: “Savu garu nododu Tavās rokās"; arī kaps, kas neatspoguļo pilnīgi atsevišķu "soli" pretēji senajiem ezotēriskajiem aprakstiem, bet ir saistīts ar krustā sišanu. Jēzus nāves būtība nav pašā nāvē, bet gan “nāves programmu" pārvarēšanā cilvēkos.

Šajā darbā tik pilnīgi aprakstīti "Jēzus dzīves pēdējie notikumi", jo tie nav bijuši garīgi tik garīgi piesātināti kā vieglāk saprotamie notikumi pirms tiem. Šī iemesla dēļ radās vēl neskaidrākas teorijas, un ir nepieciešams pielikt vairāk pūļu, lai tās atrisinātu. Tas var palīdzēt pievērsties tiešākiem pārdzīvojumiem. To nevajadzētu pārprast, domājot, ka nāve, tiekot sistam krustā, bija svarīgākais Jēzus dzīves notikums, kā to ir izteikušas noteiktas teoloģijas skolas.

Tradicionālā teoloģija - tāpat kā pirmie Jēzus mācekļi pēc krustā sišanas un augšāmcelšanās - konstatēja, ka vairāki Vecās Derības teksti līdz pat sīkumiem var tikt lasīti kā norādes uz vēlāko Kristus ciešanu vēsturi (pasiju) un to atbrīvojošo pagriezienu (Lūk.24:27; psalms 22; psalms 40:7ff.; psalms 69:22; Jesaja 52:13-14 un 53; Sach.12:10 un 13:1; Gudrība 2:10-20; u.c.) Arī tālāk nodotajos stāstos par Jēzus mācekļa gadiem tika atrastas vairākas kopsakarības ar vēlāko krustā sišanu un augšāmcelšanos. Par cik tie ir daļēji grūti saprotami, tos nevar izskaidrot vienkārši ar to, ka tie ir tikuši pievienoti vēlāk. Jau pirmskristietības grieķu filozofs Plato nojauta, ka viņa pilnīgi taisnīgā cilvēka ideāls šajā pasaulē beigsies ar krustā sišanu (Politeia II). Ir redzams, ka arī uz romiešiem šis notikums ir atstājis īpašu iespaidu (piem. Mk.15:38). Neskatoties uz šīs upurēšanās lielo nozīmi visas Bībeles kopsakarībā daži kritiskie teologi nezināja, kā ar to apieties. Jau kristietības pašā sākumā dažādas grupas sekoja soļiem, ko spēra no viņu rindām nākošie cilvēki vai soļus, kurus viņi personīgi varēja saprast - kas noveda pie dažādiem uzsvariem.

Jautājums:
Vai es gribu lūgt Dievam*, man palīdzēt atrast ceļu, kā pārvarēt veco garīgo programmu, kas sastāvēja no vecuma, slimības un nāves?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Tukšā kapa jautājums, "nonākšana ellē" un "nokļūšana" paradīzē”.

Tagad mēs varam aplūkot arī citus ar krustā sišanu saistītus jautājumus. Pirmkārt, ir tukšā kapa jautājums (Jāņa evaņģ. 19, 38; 20, 10). Jau tika minēts, ka tā nebija vienkārša dzīva cilvēka dziedēšana ar ārstniecības augiem. Arī Nikodēms izmantoja vielas, par kurām zināms, ka tās bija noderīgas mirušo iebalzamēšanai. Vienkārša līķa nolaupīšana no kapa vietas citur var tikt izslēgta ne tikai no tīri materiālistiskā viedokļa. Tas kļūs acīm redzams līdz ar atklājumiem, kas saistīti ar augšāmcelšanos un tiks aprakstīti nākamajā nodaļā. Tālākas detaļas var izsecināt, strādājot ar retiem jautājumu formulējumiem:

Var, piemēram, aplūkot vispārējo jautājumu par to, kas notiek ar cilvēciskajām būtnēm nāves brīdī un pēc nāves un vai šis notiekošais atšķiras. Tas ir bieži ticis darīts uz reliģisko izpausmju un tradīciju pamata un arī filozofisko pieņēmumu dēļ, vēlāk ar, piemēram, parapsiholoģisko pētījumu palīdzību, humānistisko un transpersonālo psiholoģiju, kā arī klīniskajām un individuālajām izpausmēm (piemēram, Elizabete Kūblere-Rosa (Elisabeth Kübler-Ross ...)

Gandrīz visas reliģijas galu galā atzīst, ka cilvēks ne tikai “turpina dzīvot savos pēctečos un cauri kultūras sekām”, bet ka viņš turpina pastāvēt kā apzināta būtne. Pat tā dēvēto “primitīvo tautu” senču dievināšana ne tikai nozīmē, ka senči "turpina dzīvot” savos pēcnācējos, bet tas nozīmē arī to, ka šie cilvēki ir pārliecināti par senču patiesu garīgo vai fizisko esamību mūsdienās un pat iespējamo viņu klātesamību kulta dzīvē vai arī pēcteču normālajā dzīvē. Pat tur, kur radās idejas, ka cilvēki var pārdzimt citās dzīvības formās, piemēram, dzīvniekos vai pat akmeņos vai citos, tika pieņemts priekšstats par tālāku kā garīgas būtnes pastāvēšanu. Jaunākās “augstās reliģijas” arī uzsver turpmāku pastāvēšanu. Viņi tos redz daudz viennozīmīgāk augstākos esamības līmeņos nekā fiziskajā līmenī. Daži runā par iespējamo sakaru starp šiem esamības līmeņiem, kā arī par problēmām. Apzinātai nokļūšanai augstākās sfērās tika izstrādātas precīzas darbības, skat., piemēram, "The Tibetan book of the dead" ("Tibetiešu mirušo grāmata”), ko ir pētījis arī K. G. Jungs. Saistībā ar tādiem jautājumiem kā reinkarnācija tika runāts par dažādiem atgadījumiem no dzīves un idejām.
Mūsdienās ir daži teologi, kas netic pēcnāves dzīvei vai “mūžīgajai dzīvei” kā Jēzus gadījumā*. Viņi ir pielāgojuši savas domas novecojušajiem 19. gadsimta zinātnes uzskatiem.
Cilvēks var gūt arī garīgo pieredzi, bieži sev jautājot “kas ir aiz?”
*Kristietībā „ticīgo" „mūžīgā dzīve" (piem., Matejs 25:46); tiem, kas seko Jēzum (piem., Lūka 18:29-30), un/vai tiem, kas tic Jēzum (piem., Jāņa evaņģēlijs 3), ir interesanta ne tikai pēc nāves. Kopā ar Jēzu Kristu kaut kas mūsos kļūst līdzīgs „Debesīm", arī dzīve „nākotnes pasaulē" mainās, kas arī ir aprakstīta dažās Bībeles nodaļās.

Medicīnas jomā ir ne tikai tādi gadījumi, kad anestezēti vai acīm redzami miruši cilvēki ir atgriezušies pie dzīves un stāstījuši par piedzīvoto citos apziņas laukos. Ir veikti arī zinātniskie pētījumi, piemēram, par svara samazināšanos par aptuveni 21 gramu, kas vienmēr ir novērojams nāves brīdī. Antroposofijā un teosofijā varētu runāt par “es“ vai „garīgā ķermeņa” un “astrālā vai emocionālā ķermeņa” līdz ar “gaistošā vai dzīves enerģijas ķermeņa” un “rēga ķermeņa” nodalīšanu no fiziskā ķermeņa. Pēc tam notiek pāreja uz emocionālo pasauli, pēc tam uz personīgo “Es” un cēlonisko pasauli – tās vēl nav “debesis” – vienmēr augstāka “ego” varā.

Tas var arī radīt jautājumu par to, kā mirstošs cilvēks tiek galā ar viņā esošajām spējām, pieredzi un vielām dažādos viņa slāņos un kā viņš tiek galā ar šīm atšķirībām. Par šo tēmu ir arī literatūra (piemēram, ko sarakstījis Tēvs Rozermillers (Roesermüller), kurā norādīts, ka “būtiskie” no visiem elementiem tiek “apkopoti vienā”; un ka apbedīšana ir labāka par kremēšanu tieši paša procesa dēļ. Tika pat minēta pēkšņa vielas pazušana kapā. Ir arī ziņojumi par to, ka baznīcās novēroti "netrūdoši līķi" pirms daudziem gadsimtiem un līdz pat mūsdienām. Mūsdienās, piemēram, Bernadette Soubitius Lurdesā. Ir daudz ziņojumu arī par "tukšiem kapiem“. Šādos gadījumos bieži konstatēts, ka šie cilvēki ir dzīvojuši “ļoti tuvu Dievam”.

Acīmredzot, neviens nedomāja par tā saistību starp šo un tukšo Jēzus kapu. Šī doma, diezgan pārsteidzoši, šķiet, pirmo reizi parādījusies jaunākajos ezotērikas žurnālos. Ir vēl daudz citu īpašu gadījumu, ko ir grūtāk pārbaudīt, bet tomēr apzīmēt tos kā krāpniecību būtu pārāk radikāli. Tomēr mēs zinām, ka fiziskā matērija joprojām slēpj sevī lielus noslēpumus. Pētījumi ķīmijas un fizikas jomā ir vēl vairāk mainījuši iespējamo, diezgan pastāvīgo atomu ainu ķermenī . Šeit tas tiek pieminēts tikai nedaudz, jo tam ir veltīta atsevišķa nodaļa.

Ir vērts pieminēt arī agrīnās kristietības pārstāvju rakstus (ko baznīcas neuzskata par "ķecerīgiem", bet ne arī par 100% pareiziem, kā dēļ arī tie netiek iekļauti Bībeles kanonā). Daļā no tā dēvētā Nikodēma evaņģēlija tiek aprakstīta "Jēzus” nokļūšana ellē” un viņa ietekme uz tur esošajām būtnēm, kas iet cauri, domājams, emocionālajai attīrīšanai. Tiek aprakstīta arī viņa tikšanās ar Vecajā Derībā minētajiem cilvēkiem - sava veida "paradīzē", kas šeit domāta kā sava veida garīgā valstība. No vienas puses, šādas idejas šķita pieņemamas, bet tās, ļoti iespējams, var būt īstas vīzijas, kas var būt daļēji tiešas, daļēji simboliskas.

Kaps kā tēls Kristus ceļā no vienas puses parāda Jēzus ķermeņa pārveidošanas, kas Jēzus dzīves laikā jau bija "garīgi uzlabots"; un paralēli augstākā notikumi, kas tika izlaisti no fiziskā ķermeņa apziņas. Šeit tiek pieminēts arī holistiskā (integrētā) "jaunā Ādama” jaunais sākums. Arī tas ir tikai simbolisms, jo, saskaņā ar tradīcijām, "Ādams un Ieva” tika apglabāti zem šīs "Golgātas" vietas.

Vēstījumu par to, ka Marija Magdalēna esot bijusi pirmā, kas esot atklājusi tukšo kapu, svarīgums vēl nav izsmelts. Acīmredzot, viņa atpazina Kristu sava veida vidusposmā* - "neaiztiec mani"-. Garīgajā kontekstā, šeit viņa, šķiet, simbolizē Ievas lomu. -*”Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu uzgājis augšā pie Sava Tēva". Tas atšķiras no vēlākās kā "augšāmceltas būtnes" parādīšanās, kur Viņš, piemēram, skaidri ļauj Tomam Viņam pieskarties. Šķita, ka mirušo ķermeni jaunā veidā ir atdzīvinājis Gars. Tomēr minētie stāsti nepiešķir ticamību pieņēmumiem par to, ka Jēzus "ir tikai bijis ievainots un attiecīgi pēc tam izdziedēts". Viņa ārējais tēls bija pilnībā mainījies un Marijas Magdalēnas reakcija neliecina, ka šīs pārmaiņas, acīmredzot, radīja ievainojumi vai kreveles. Nikodēma izmantotie ārstniecības augu maisījumi arī šajā kombinācijā bija piemēroti (efektīvi) mirušo iebalzamēšanai. Šeit notikušais neiekļaujas nāves un dzīvības shēmā klasiskajā izpratnē. Tas nesakrīt arī ar robežizjūtām starp dzīvību un nāvi, kas bija zināmas pirms tam. Tam ir arī zināma nozīme nākotnē, skatīt nodaļas par "Atklāsmi".

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Augšāmcelšanās.

Tukšais kaps un Kristus augšāmcelšanās ir neticams izaicinājums daudzu cilvēku apziņai. Viņu pamatzināšanas - viņi zina, ka cilvēkiem jāmirst; saprotamā tendence apspiest neizskaidrojamās lietas; vienpusējais materiālistiskais domāšanas veids par dzīvi – novecojis, bet tomēr vēl joprojām mācīts šajās skolās, ir vieni no galvenajiem tā cēloņiem. (Piemēram, Jāņa evaņģ. 20, 11; 21).

Neskatoties uz to, vēstures kritiķu aprindās ir tādi, kas apgalvo, ka liecības par augšāmcelšanos ir vislabāk pierādītās no agrīnās kristietības laikiem, pat labāk pamatotas nekā vēstījumi par Jēzus dzīvi. Šeit viņi domā liecības par Jēzus parādīšanos dažādās vietās jaunā tēlā un ar vairākām jaunām iezīmēm, ko ne vienmēr var tūlīt atpazīt, bet ko var uztvert acu skats. Tam varētu būt sekas.

Vienas no sekām varētu būt lūkošanās uz Jēzus attēlojumu Bībelē, kam nepieciešama īsta Jēzus mirstīgo atlieku pārveidošana - apgarota dzīvē - un /vai pēcnāves Jēzus "ķermenis"( tā dēvētie "spoki" parasti ir neredzami). Apziņas stāvokļu attīstība, kas ir sadalījusies cilvēces evolūcijas gaitā, varētu zaudēt tās atšķirtību. “atšķirtība” ir vārda “grēks” burtiskā nozīme. Šī atšķirtība bija arī atšķirtība no Dieva, no Radītāja. Tāpēc “zemākā daļa”, tas ir, ķermenis, atkal var tik iekļauta citās Kristus esamības daļās. Skat. iepriekšējo nodaļu: „un kaps bija tukšs”.

"3 dienās es atjaunošu šo templi”. Tomēr viņš runāja par sava ķermeņa templi.” Pēc viņa būtības atmodināšanas citās apziņas pasaulēs vai viņa visdziļākajā būtībā – šajā ziņā līdzīgā citiem – (skat. pēdējo nodaļu), varēja notikt jauna esamības līmeņu, ieskaitot fizisko ķermeni, radīšana, bez nezināmā jomām; jo Jēzū vairs nebija atšķirīgu īpašību un viss Viņā atbilda Viņa būtībai.

Arī saskaņā ar antropozofisko pasaules uzskatu (R.Šteiners) tiek uzskatīts, ka Kristus augšāmcelšanās ķermenis ir no jauna radīts kā "Jaunais Ādams" - 1. Kor. 15:45-47 – un kopš tā laika visiem cilvēkiem piedāvā savas attīstības iespēju (tā dēvētais fiziskais "fantoma ķermenis", garīgs, bet ar potenciālu ietekmi uz fizisko ķermeni. Tas saistīts ar to mistiķu "Iekšējā Kristus" pieredzi, kuri saista sevi ar cilvēka attīstību.) Pat teosofiskajās aprindās (A. Beilijs (A. Bailey), piemēram, minēja "Atklāsmi" vai "5. atklāsmi") Jēzus augšāmcelšanās tiek aplūkota kā patiesa radīšana no jauna. Lai arī teosofiskais viedoklis vietām varētu būt neprecīzs, kristīgajiem teologiem vajadzētu sev pajautāt, kāpēc viņi neattīstīja šādas idejas vai, precīzāk sakot, pieejas. Dažu teologu vilcināšanās uztvert augšāmcelšanos nopietni pat neatbilst labu vispārējo zināšanu pamatkritērijam.

Šeit ir minēts, ka “augšāmcelts ķermenis“ kā patiešām piederošs pie esamības nevar tikt pilnībā pielīdzināts ezotēriskajā literatūrā aprakstītajam "redzamajam ķermenim"(Majavirupa), ko daži lietpratēji it kā veidojot kā sava veida apģērbu, lai padarītu viņus redzamus. Tomēr tas arī apliecina viņu gara pārākumu pār matēriju.
Modernajās mācībās par "gaismu izstarojošiem ķermeņiem", lai arī tās dažreiz ir neskaidri formulētas, arī ir dažas līdzības. Tas attiecas uz augstāku ķermeņu rezonansi fiziskajā ķermenī. Tas ir kā tilts, pa kuru nokļūt realitātēs ārpus fiziskās apziņas, neatstājot fizisko ķermeni, kas ebreju valodā tiek dēvēts arī par "Merkabah". Tās pamatus var atrast Prof. J.J. Hurtaka (J.J.Hurtak) "The Keys of Enoch" un "The synoptic gospels". Academy for Future Science, P.O.Box FE, Los Gatos, CA 95030, USA. Tagad ir attīstījusies daudzveidīga "apgaismības darba” kustība, kas nav nevienas organizācijas pakļautībā. Šie cilvēki vēlas palīdzēt pasaulei šajā grūtajā laikā. Tomēr ir kārdinājums domāt, ka daži jauni vingrinājumi vien piepildīs cerības par tā dēvēto "Debesbraukšanu". Patiesībā nekas nedarbojas bez holistiskās attīstības, ieskaitot rakstura izaugsmi. Skat. arī nākamo nodaļu.

Idejas par reinkarnāciju, kas ir dvēseles personificēšana no jauna jaunā ķermenī, kā tas ir atrasts visa veida reliģijās tādā vai citādā veidā, būtu zemāka, nepilnīgāka jaunā augšāmcelšanās notikuma "oktāva" un nav identiska ar to. Mācības par dvēseles pastāvēšanu pirms apaugļošanās un arī mācības par personificēšanu no jauna arī tika plaši atzītas agrīnajā kristietībā un, saskaņā ar Rufinu (Ruffinus), pat vispārīgi atzītas. Tomēr ir interesanti novērot, ka vēlāk vairs netika likts tik īpašs uzsvars uz šo konceptu. Tas nav tikai tā apstākļa dēļ, ka tika uzskatīts, ka cilvēki koncentrējās uz zemes dzīvi – kā raksta R, Šteiners, un ne tikai varaskāro pāvestu iespējamais mērķis likt cilvēkiem būt vairāk atkarīgiem no viņu dzīves ierobežošanas – kā pieņem citi garīgie autori. Tā uzvēršanai var atrast arī vairāk nozīmīgu pierādījumu. Vissvarīgākais ir, lai cilvēki nostiprinātu augšāmcelšanās konceptu sevī. (Skat arī, piemēram, vēstulēs korintiešiem 15:53; vēstulēs filipiešiem 3;21). Pat, ja tas šķiet kā kaut kas neiespējams, reinkarnācija sāka izskatīties pēc procesa, kā vadību ir pārņēmis Kristus. Augšāmceltajam Kristum nebija jādzimst atkal, lai parādītos cilvēkos. Daudzas – lai arī ne visas - kristīgās grupas reinkarnācijas idejas vērtē kritiski. Jāatzīst, ka ideja par nelokāmiem “fiziski mehāniskajiem” liktens likumiem, nāvi un reinkarnāciju, vismaz, ja netiek uztverta kā beigas pati par sevi, neatbilst Jēzus dzīves piemēram. Tas tomēr nenozīmē, ka reinkarnācija nekad nav varējusi pastāvēt un ka tā nepastāv arī šodien. Daudzas agrākās un arī mūsdienu tā dēvētās “reinkarnācijas pieredzes" nevar neņemt vērā - pat, ja ne visas šīs pieredzes ir balstītas uz īstu reinkarnāciju, bet bieži vien uz citiem faktoriem. Tomēr kristietības jomā tie gadījumi, par kuriem ir zināms, tiešām ir īpaši, piemēram, Jāņa Kristītāja gadījums. Tā vietā, lai pārņemtu Elijas funkciju – kā tiek visbiežāk skaidrots – Jēzus vienkārši sacīja, ka "tas ir Viņš". Tā tomēr varētu tik atkal nosūtītam īpaša uzdevuma veikšanai loma, lai palīdzētu cilvēkiem un nevis noteikta ieslodzīto loka atdzimšanas ratā (hindu). Vēlāk kristīgā misticisma jomā, kur pat reinkarnācija tiek pieņemta kā fakts (piemēram, Lorbers (Lorber), bieži tiek uzsvērta jaunu mācīšanās veidu pēc nāves citā dimensijā nozīme. Mūsdienās vienas dzīves laikā cilvēki var iemācīties ļoti daudz. Reinkarnācijai normālai šķīstīšanai un attīstībai, iespējams, ar jauniem uzdevumiem, lai pieskaņotos situācijai, ne vienmēr jābūt veca, automātiska rakstura. Šīs vecās idejas varētu būt bijušas par cēloni mācību par reinkarnāciju uztveršanai ar aizdomām (kā nekristiešu). Bez tam, citu reliģiju idejās par reinkarnāciju netiek ņemta vērā Dieva un Kristus loma. Visu cilvēku daba ķermenī un garā pamatā ir vienāda, un tāpēc salīdzinājumi var palīdzēt cilvēkiem mācīties vienam no otra - bez egalitārisma.

Par mehānisko liktens un reinkarnācijas konceptu ietekmi jau tika aprakstīts nodaļā "Krustā sišana".

Mūsdienās ir novērojams, ka spēcīgas personības ir diezgan atšķirīgas no saviem fiziskajiem vecākiem, pat jaunībā. Dažreiz viņi izturas tā, it kā viņu formu būtu spēcīgi ietekmējusi cita vai agrāka kultūra, nekā tas parasti ir. Tas varētu būt saistīts ar lielāko psiholoģiski intelektuālās esamības nozīmi salīdzinājumā ar saistību ar senčiem un iedzimtību. R. Šteiners uzskata, ka šī parādība ir saistīta ar Kristus darbību.

Neskatoties uz šo parādību, nav iemesla aprakstīt Kristu kā tikai vienpusēju psiholoģiski garīgo daļu akcentu. Ilgtermiņā Kristus darbs šeit ir drīzāk kā impulss, lai uzlabotu visas daļas, ieskaitot ķermeni un panāktu, ka visas šīs jomas atkal saplūst unisonā. (Gars,) personai un ķermenim vajadzētu saskanēt (kas mūsdienās pavisam noteikti nav visur sasniegts). Īpaši ceļš uz augšāmcelšanos nav saprotams un veicams kā "bezmiesas” garīgs darbs, bet gan miesīgais kļūst par garīgo un garīgais kļūst par miesīgo – tas sākas tikai ārpus jebkādiem vienpusīgiem intelektuāliem pieņēmumiem. Skat. arī piem. Luk. 24:36-43.
Ideoloģijai, kas meklē iespējas samazināt tautu daudzveidību utt. un izveidot homogēnu cilvēci, nav pazīstams šis impulss, jo šāda ideoloģija diskriminē citus. Ir vairākas atsevišķas daļas un viens veselums – kas var šķist kā kaut kas pats par sevi saprotams – tomēr mūsdienās nekas nav pats par sevi saprotams, viss jāizstrādā apzināti.

Kristus vadmotīvs ir “Ieraugi!” Es padaru visas lietas jaunas”. Lai arī Viņš galu galā vēršas pie individualitātes būtības, kur cilvēks nav "ne ebrejs, ne grieķis...", bet cilvēciska būtne; un pat tad mēs neesam radīti, lai mums būtu kāda homogēna cilvēciska pārāka apziņa, bet doma, ko Dievs domā un īsteno katrā cilvēciskajā būtnē. Raugoties no individualitātes viedokļa, mēs varam sākt veidot jaunas kopienas, kas nav senā un ciešā saikne ar ģimeni, profesiju utt. Starp jaunajām gara attiecībām var tomēr būt arī "vecās", kas ir brīvas no neapzinātām tieksmēm, pārveidotas brīvi pieņemtos lēmumos.

Saistībā ar piezīmēm par pasaules mēroga sekām caur spēka laukiem, piemēram, nodaļā par krustā sišanu, mums vajadzētu ņemt vērā, ka pēc tam, kad Kristus tiešām bija izgājis cauri visiem šiem posmiem, tie ir kopumā un vienlaikus "šeit". Pat, ja Kristus soļi un to secība saglabājas, "krustā sišanas pārdzīvojums" ir kas cits, pēc augšāmcelšanas impulsa jau mirdz. Tas nav kas pats par sevi saprotams, ka pat visdziļākajai izpratnei par materiālo nāvi vajadzētu rasties, pirms var īstenoties "augšāmcelšanās spēks". Mistiskie pārdzīvojumi to atbalsta. Augšamcelšanās spēku var izjust kā pašreizēju pievilkšanas spēku aiz visa, pat vienkāršākajiem soļiem. Citā veidā arī R. Šteiners apgalvo, ka Lieldienu notikumi joprojām arī mūsdienās darbojas kā kopums, pievienojot turpmākus atklājumus kā, piemēram, "asiņu izgaišanu".

Arī mūsdienās ir svarīgas gadsimtu gaitā izstrādātās “Kristus sacensības” attīstītās spējas.

Šajā kontekstā ir interesanti, ka pastāv jaunas idejas, kuru autori vairs nepiekrīt vispārējiem pieņēmumiem par dabisko un neizbēgamo ķermeņa mirstību, kā Kristus:

Indiešu filozofs un joga Aurobindo pēc iziešanas cauri nirvānai pievērsās līdzīgām tēmām un mēģināja "zemes dzīvē īstenot pārdabiskas garīgās spējas". Viņa garīgā partnere "māte" Mira Alfasa šādā veidā varēja iekļūt fiziskā ķermeņa nezināmajos slāņos, piemēram, šūnās, kas satur atmiņu, kas ir saistīta ar senajām nāves programmām. Viņa to izjuta kā “strādāšanu pie cilvēces ķermeņa”.

Savādākā veidā R. Štainers runāja par jauniem esamības un ķermeņa veidojumiem pāri saprātam, kas vēlāk ļautu izstrādāt seno emocionālo, ēteriskās un materiālās cilvēka esamības daļas vienu aiz otras līdz smalkākajām detaļām. Viņš min šādas daļas: “garīgais es, dzīves gars, garīgā cilvēciskā būtne”. Varētu rasties iespaids, ka šis pareģojums piepildīsies tikai pēc ilga laika. Salīdzinājums ar pašreizējo attīstību/ evolūciju tomēr liecina, ka tas var būt svarīgi arī daļā mūsdienu dzīves.
Kristīgo rozenkreiceru vadmotīvs bija “Dzimis kā Dievs, miris kā Kristus, augšāmcēlies (latīņu val: reviviscimus) kā Svētais Gars.

Ezotēriskajā budismā arī tika minēti šie augstākie "ķermeņi", vismaz kā iespēja Budam: Patiesi mērķi, līdzekļi vai rezultāti šajās skolās nav gluži vienādi, bet kļūst skaidrs, ka dažādi cilvēki pievēršas vienām un tām pašām aktivitātēm, neatkarīgi viens no otra, tāpēc tam var piedēvēt augstu realitātes pakāpi.

Šeit tiek minēta arī pēdējā gadsimta pieredze. Karls Velkišs (Carl Welkisch) "Im Geistfeuer Gottes" (="Dieva Gara ugunī“). Kā fiziski neparasti jūtīgs mistiķis viņš juta aicinājumu (tas tika izteikts vīzijās) veikt uzdevumu, kas saistīts ar faktu, ka ķermeņa matēriju tagad var mainīt arī Dievs un ka viņš bija kā instruments šī mērķa īstenošanai. Tādēļ, ka tas notiek arvien biežāk, ka cilvēki ar ārkārtējiem "uzdevumiem no augšas" var domāt, ka viņi ir vienīgie - laikā, kad Dieva uzdevumu piešķiršana mēdz būt sarežģīta - bieži ir viegli atbrīvot viņus kā “vājprātīgos”. Tie, kuri ir pazīstami ar šāda veida pieredzi, var šādas izjūtas atzīt kā īstas. Tas pats attiecas arī uz Velkišu.

"Nemirstība” īpaši tiek sludināta noteiktās jaunās garīgās terapijas grupās, galvenokārt Amerikas Savienotajās Valstīs. Tās cenšas “novērst mirstības idejas”. Tās arī cenšas izmantot tādas elpošanas tehnikas kā atdzimšana – dzimšanas traumas pārstrādei – veselīgam uzturam utt., lai veicinātu dzīves ilguma palielināšanos, dzīves, kurā ir daudz kā pozitīva. Pat, ja Kristus vārdam šai saistībā nav lielas nozīmes, kristieši kā, piemēram, mormone Annalee Skarin arī zināma šeit, kura rakstīja par saviem ieskatiem par ''kermeņa de- un re-materializāciju - balstītu uz viņas saikni ar Dievu.

Citi, ieskaitot medicīnas jomas pārstāvjus, pēta hormonālos līdzekļus, kā iegūt sava veida otro jaunību. Šai attīstībai ir pamatoti iemesli. Ne visas šīs pieejas būtu vērtējamas kā sava veida lielummānija.

Augšāmcelšanās spēks, kas tika piedzīvots kopā ar Kristu, kurš sāka to redzamā un integrētā veidā, šķiet, pārstāv harmoniskas attīstības “enzīmu”. Daudzas lietas, ko Viņš mums deva kā "sēklas", vēl joprojām ir jāpabeidz. Tāpēc ir vērts apzināti vērsties pie Viņa par to.

Tomēr mums vajadzētu atcerēties, ka Kristus vēlētos, lai mēs ņemtu vērā visu cilvēcisko būtni (personu), nevis tikai fizisko ķermeni kā atsevišķu un augstāku vērtību. Viņš arī neieteiktu dzīvošanu atsevišķā cellē, bet gan vienotu ķermeņa iesvētīšanu - ieskaitot tā orgānus, šūnas utt. un cilvēka garīgo dzīvi. Tas ir arī jautājums par brīvu, nevis piespiestu dzīvi. Tas ir minēts tikai kā iespējamais nepatikšanu cēlonis šajā sarežģītajā "līdzsvarošanas darbā", nevis, lai norādītu, ka šīs grupas vienmēr aiziet līdz galējībām.

Tajā pat laikā "augšāmcelšanās" nav tikai garīgs pārdzīvojums. Tas var uz ilgu laiku atjaunot visu dzīvē, kurai maz zināma jaunās atklāsmes grupa “Lichtzentrum Bethanien" (Betānijas gaismas centrs) Zigirsvilā, Šveicē savā žurnālā "Lichtbote" ("Gaismas vēstnesis") ir izveidojusi jēdzienu "augšāmcelšanās dzīve". Pēc krusta "šaurajiem vārtiem" nāks pārpilnība. Jēzus uzsvēra, ka šis ceļš var kļūt skaidrs tikai caur darbiem. Tikai progress personīgajā ceļā, tas ir, “Kristus atdarināšana“, var sākt padarīt šo progresīvo soli saprotamu. Kā jau mēs redzējām, šis ceļš nav vienveidīgs, tāds, kas stabili ved uz virsotni, bet drīzāk kļūst redzams cilvēkos kā dievišķi vadīta paplašinātas ēkas konstrukcija, kurā katrs nākamais akmens tiek likts uz iepriekšējā. Akmeņi ir spējas cilvēka esamībā, kas pārdzīvo viņa ārēji būvētās ēkas. Tāpat kā aizvēsturiskais cilvēks bija radīts, lai tas būtu pilnīgs (saskaņā ar dažādiem svētajiem rakstiem), viņš/viņa atkal var kļūt “pilnīgs kā viņu Debesu Tēvs”, izejot cauri nepilnīgās pasaules drāmai, kā to Kristus bija solījis cilvēkiem. Tas neattiecas tikai uz vienkāršākajiem soļiem šajā ceļā, bet arī pat uz augšāmcelšanos. Viņš nenosprauda robežas un neapgalvoja, ka šodienas ierobežotā saprašana būtu standarts. Viņš pats nosaka jaunus standartus, skat. "Es esmu…būtība“ evaņģēlijos: "Es esmu dzīvības maize”, “Es esmu pasaules gaisma…“, „Es esmu durvis“, „Es esmu labais gans” un arī „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība“, tas, kuram ir ticība, “dzīvos mūžīgi, pat, ja viņam tagad jāmirst". Tas nozīmē, ka nav jāgaida vispārēja atbrīvošana no "Pastarās tiesas", kā to uzsver dažas kristīgās grupas. “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība"; "Es esmu labs vīns, un Mans Tēvs ir vīnkopis, ...un jūs esat vīnogas"; "Es esmu Ķēniņš, esmu dzimis un nācis pasaulē, kurai es darīšu zināmu patiesību”. Kristus ir patiesais “Es esmu” cilvēkā, ko vajadzētu prast atšķirt no ikdienas ego.

Ebreju ticībā augšāmcelšanās vai atmodināšana bija pazīstama, bet tikai laika beigās. Tradicionālajā kristīgajā teoloģijā augšāmcelšanās tiek uzskatīta par jaunu iespēju, kas tiek iegūta caur ticību Kristum - nemēģinot saprast tās būtību tālāk par vakarēdienu. Modernajā, kritiskajā teoloģiskajā to jau var uzskatīt par sasniegumu - pretēji drīzāk materiālistiskajam teoloģijas virzienam, kas visu, ko ir grūti stādīties priekšā, mēģināja vienkārši „izskaidrot prom“ - to, ka augšāmcelšanās tiek atkal izmantota par "metaforu" = pārnestā, līdzībai tuvā nozīmē. (Hans Kessler, kopotie raksti "Auferstehung der Toten"). Droši vien, ka dažiem šāda pietuvošanās grūti saprotamajam ir vajadzīga, bet ne tiem, kuri ir spējīgi tiešā veidā ticēt augšāmcelšanās esamībai kā iekšējā un ārējā realitāte. Šī vienkāršo kristiešu ticība daudzos punktos vairāk atbilst mūsdienu pētījumiem un atziņām daudzās jomās, kādu to savos pētījumos izmantojam arī mēs. Uz cilvēkiem, kas visu redz tikai "metaforiski", tas saskaņā ar mūsu pētījumiem iedarbojas tikai dvēseliska uzmundrinājuma veidā. Tādejādi var tikt kavēta vai samazināta ārstējošā iedarbība, kas vēl šodien var ietekmēt fizisko ķermeni.

Mājaslapās angļu un vācu valodā ir dots fragments no Jāņa evaņģ. 20. nodaļas.

Jautājums:
Vai es kopā ar Dievu varu mēģināt izprast, kā mūsdienās augšāmcelšanās spēks var nest augļus ?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Kristus „Debesbraukšana".

Anotācija: Mūsdienās garīgo kustību pārstāvji lieto vārdu "Debesbraukšana", kas ir saistīts ar augšāmcelšanās spēku, kas aprakstīts iepriekšējā nodaļā.

Gluži kā pirms pravieša gaitu uzsākšanas Jēzus pavadīja 40 dienas tuksnesī, nošķirtībā no cilvēkiem, viņš arī savu redzamo darbību uz zemes noslēdza 40 dienas pēc Lieldienām, šo dienu laikā parādoties cilvēkiem dažādās attālās vietās.

Pēc pēdējās maltītes un sarunas “Viņš veda viņus Betānijas virzienā, pacēla rokas un svētīja viņus. Viņš svētīja viņus un sāka attālināties no viņiem un tika uznests debesīs” (Lūkas evaņģ. 24, Marka evaņģ. 16). "...Viņš tika nests arvien augstāk un augstāk, līdz viņu acu priekšā Viņu aiznesa mākonis. Kopā ar viņiem stāvēja divi baltās drēbēs tērpti vīri, kas sacīja: "... Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.“ (Apustuļu darbi 1). Acīmredzot, apustuļi ļoti labi manīja atšķirību starp šīm 40 dienām, kad Kristus pēkšņi parādījās viņu vidū un katru reizi atkal pazuda, un laiku pēc tam, kad viņus vienoja Viņa Gars, nevis Viņa tieša klātbūtne.

Kristus jau bija laicīgi paziņojis, ka dosies pie Tēva. Tikai pēc Kristus Debesbraukšanas ļaudis sāka runāt, ka Viņš “sēdīsies pa labi no Sava Tēva”, tādējādi būdams vienā līmenī ar Dievu ārpus cilvēkiem pieejamās “realitātes”. Tādējādi ir redzams, ka Kristus ir kopā ar Dievu. Dievs ir: "Es esmu viss". Viņš ir visvarens, tomēr dod cilvēkiem vairāk brīvības; Viņš ir dzīvs visu spēku un būtņu Radītājs un tomēr viens; Viņš ir ārpus telpas un visur klātesošs, Viņš ir mūžīgs un tajā pat laikā esošs katrā laikā. Tas nenozīmē, ka Kristus pazuda nekurienē, tas drīzāk nozīmē, ka Viņš ir visur. Noskaņojoties Kristum, joprojām dzīvē varēja izjust tiltu starp cilvēku un Dievu. – “Lūdziet Tēvu Manā Vārdā” (Jāņa evaņģ. 15,16). Šie vārdi ir kā pastāvīga realitāte, kas nav atkarīga no priekšstatiem par notikumiem, kas risinājās pirms 2000 gadiem.

Tagad mācekļi apzinājās savu kā apustuļu lomu Kristus vietā uz zemes. Viņos un caur viņiem Kristus izpaudās vēl spēcīgāk. Nebūtu pareizi vērtēt šo stāvokli no ārēja viedokļa, tā, it kā nekas cits nebūtu noticis, izņemot to, ka skolotājs bija pazudis un viņiem bija jāņem šī lietas savās rokās. Ja šeit aplūkojam Debesbraukšanas neatkarīgo nozīmi, to varētu aprakstīt kā Kristus darbības kļūšanu par universālu. To varētu salīdzināt ar hologrammu, kurā katra daļa atspoguļo visu attēlu. Piezīme: Šis salīdzinājums nav domāts kā mājiens pieņemt hologrāfisko pasaules uzskatu, saskaņā ar ko cilvēks tik un tā ir līdzīgs Dievam, un tāpēc cilvēkam nav jācenšas līdzināties Dievam. Šāda pieeja ir līdzīga sava veida izpirkuma idejai, kurā tiek aizmirsts, ka izpirkums ir kā dīglis, kam nepieciešami individuāli lēmumi un rīcība – kā Kristus apzināti izlēma mūsu vietā.

Cilvēciskās attiecības papildina arī attiecības ar Kristu. Pamatā tas, ko savā dzīves laikā darīja Jēzus, pēc Viņa Debesbraukšanas kalpoja kā impulss gan mācekļiem, gan visiem pārējiem. Iespēja, ka Kristus varētu pieņemt veidolu cilvēkā, tika norādīta nodaļā par kristīšanu Jordānas upē. Tas nozīmē, ka tam, ko deva Kristus un ko Viņš darīja, tagad ir daudz lielāka ietekme uz cilvēku salīdzinājumā ar cilvēku devumu. Tā izcelsme meklējama Dievā, ne tikai “morfoģenētiskajā laukā” – skat. nodaļu “Krustā sišana”. Šo pašu domu var izteikt tā, ka “Dievs saista visu pie Sevis”.

Mūsdienās Sv. Pāvils bieži tiek minēts saistībā ar tradicionālajiem strīdīgajiem momentiem. Lai arī viņa vizuālie pārdzīvojumi vienpusēju skaidrojumu dēļ reizēm tiek pārvērtēti, tos var uzskatīt par īstiem. Viņš pats spēja nonākt līdz atziņai, kā arī Sv. Jānis savā evaņģēlijā, ka Kristus loma sniedzas pāri jūdaisma robežām un ka jūdaisms patiesībā tika izvēlēts kā sākumpunkts universālajam Kristum, viņa devumam visiem cilvēkiem. Saprotams, tas bija par iemeslu vienam no strīdiem mācekļu starpā.

Baznīcas apgalvojumos ir tendence pielīdzināt baznīcu “Kristus ķermenim”, pat, ja plašākā nozīmē patiesībā bija domāta pārējā cilvēce. Antroposofiskajos apgalvojumos cilvēce neapšaubāmi tiek uztverta kā “Kristus ķermenis”. Teosofiskās skolas, kā pamatā gan nav tikai kristietība, arī atzīst Kristus nozīmīgumu, lai arī tikai uzskata Viņu par “pasaules skolotāju”.

Mūsdienu kristīgās Jaunās atklāsmes grupas, it īpaši "Universal life" arī redz Kristus nozīmi ne tikai cilvēkam, bet arī citām dzīvām būtnēm, tādējādi nonākot pie secinājuma, ka zemes nākotne nebūs cilvēku rokās. Tomēr cilvēkiem, kuri nav radījuši uz zemes nepatikšanas, bet kuri ir daļa no “risinājuma”, noteikti būs sava loma, kā jau minēts Kalna sprediķī.

Patiesībā jebkad, kad kāds ir kaut ko darījis “Kristū”, tas ir ticis darīts arī Kristum un tādēļ arī pasaulei.

Tie, kuri patiesi vēlas sevi saistīt ar Kristu un viņa darba virzienu – ko nav iespējams mainīt – vienkārši nespēs pieņemt daudzās teorijas, ko daudzus gadsimtus ir izplatījušas baznīcas. Saskaņā ar pieredzējušu mistiķu viedokli, Kristus ne apzināti, ne neapzināti nav atvērts nekam, kas ir pretrunā ar viņa mācību.

Uz jautājumu, kur baznīcas galvenokārt laicīgās varas interesēs smēla spēkus kariem, vajāšanām un naida kurināšanai, lai tās atbild pašas, izmantojot savu terminoloģiju. Garīgajās aprindās ir zināms, ka gaisma rada "ēnu". Tomēr, ja kāds tā vietā, lai censtos izskaust šīs ēnas gan sevī, gan citos, sāk tām kalpot, tas vienkārši ņirgājas par kristīgajām vērtībām un ideāliem.
Tomēr, piemēram, Eiropas Ekumeniskās padomes gala dokuments “Mieru un taisnīgumu pasaulē” 1989. gadā liecina, ka tiek mēģināts samierināties ar pagātnes kļūdām. Teksts ir pieejams Hannoveres EKD, kā arī citur.

"Debesbraukšana" var kļūt arī patiesi nozīmīga “Kristus atdarināšanā”. Rozenkreiceri, piemēram, vīzijās un sapņos redzēja mākoņa nolaišanos no debesīm. Vienreizēja vai arī pat atkārtota šāda veida pieredze tomēr nenozīmē, ka šis cilvēks ir pilnībā īstenojis šo soli dzīvē. Sākumā tas vienkārši nozīmē, ka cilvēkā ir sākusi spēcīgāk attīstīties šī spēja.

Lai iedziļinātos “Debesbraukšanas” nozīmē, nepieciešama plaša garīgā attīstība, ko nevar salīdzināt ar NLO (nezināmu lidojošu objektu) tehnisku pārvietošanu. Ja ņem vērā vairākas garīgās iespējas, tad senākie atgadījumi, kad tikai “aiznesti” bībeliskie pravieši, nav iespējami (skat. nodaļu “Augšāmcelšanās”). Tomēr šis viedoklis šeit netiek minēts tādēļ, lai noliegtu iespējamo šo NLO eksistenci, kas, saskaņā ar biežiem novērojumiem, var būt kā citas planētas astronauti* un ka dažas leģendas var attiekties uz līdzīgām gan pozitīvām, gan negatīvām parādībām no pagātnes. Tiem var būt arī sava loma nākotnē. Tomēr centieni identificēt katru garīga satura klinšu sienu zīmējumu ar apļiem un tamlīdzīgām figūrām ar kosmosa kuģiem jau ir krietni pārspīlēta, šādu pieņēmumu saknes meklējamas mūsdienu tehniskās un materiālistiskās civilizācijas ierobežotajā fantāzijā. Lai arī cilvēcei nepieciešams dievišķs atbalsts, galu galā tai pašai jāveic glābjošais “izrāviens”. Pateicoties esamības progresam, darbībai un apziņai, cilvēkiem uz zemes būs iespējams izdzīvot, atrast viņu uzdevumu un to izpildīt. Nekādi ārēji sasniegumi un nekādi panākumi tehniskajā jomā nevar aizvietot apziņas attīstību un pāreju jaunā kvalitātē. Mēģinājums, kas noveda pie “izaicinājuma kosmosa kuģa” un viņu brīdinājuma nelaimes gadījumam, piemēram, ir kā traucējoša un slikti izstrādāta patiesi nepieciešamā kopija.
* Piezīme: par šo tēmu no baznīcas puses vairākkārt šādi ir izteicies piem. teologs Monsignore Corrado Balducci (Vatikāns). Parasti baznīca šajā tēmā ir saskatījusi tikai psihisku vai socioloģisku fenomenu. Taču neskatoties uz to oficiālajā Vatikāna avīzē "Osservatore Romano" 2008. gada maijā bija rakstīts sekojošais: "Visums sastāv no miljardiem galaksiju, katra no kurām sastāv no simtiem miljardiem zvaigžņu. Kā var izslēgt to, ka dzīvība varētu būt attīstījusies arī kautkur citur? Mēs nevaram ierobežot Dieva radošo brīvību. Ja mēs redzam pasaules radības kā Asīzes Francisks kā brāli un māsu, kādēļ mums nerunāt ari par citpasaules brāli? Iespējams, ka citas inteliģentas radības vēl joprojām dzīvo harmonijā ar savu radītāju.“ 

Tas nenozīmē, ka nevajadzētu ņemt vērā faktu, ka tehniskā attīstība arī ir nepieciešama, piemēram, lai nomainītu tehnoloģijas, kas ir bīstamas dzīvībai, piemēram, kodolenerģiju, citus elektromagnētiskās radiācijas veidus, “gēnu inženieriju” un citas tehnoloģijas. Tomēr arī tas var notikt, tikai balstoties uz augstāku apziņu. Minētajai izaugsmei .jābūt organiskai un nevis citai tehniskai manipulācijai. “Glābšanu” nevar panākt ne ar vienu garīgo “tehniku”. Dažāda veida vingrinājumi jāpārtrauc, kad ir sasniegts vajadzīgais mērķis. Beigās ir svarīgs tikai tas, kas ir kļuvis par daļu no būtības. Ar mūsdienu “smadzeņu mašīnām ”ir pavisam neiespējami “patērēt Dievu”.

Kristus nāca pasaulē, lai veiktu savu īpašo uzdevumu, bet jāatceras, ka iespējamas arī izpausmes citos esamības līmeņos un citās kosmosa vietās. Sal. “The Urantia Book” /ASV grāmata, kas var šķist pārāk fantastiska, ir minēta tikai tāpēc, ka tā var rosināt iztēli; tomēr netiek jautāts par Viņa īpašo uzdevumu uz blīvi apdzīvotās zemes, kā arī grāmatas “Analekta”1 un 2.(Analekta” ir pieejama tikai vācu valodā, dažus eksemplārus joprojām var iegādāties no Mag. Aloiza Tērnera (Alois Thurner), Staudach 103, A-8230 Hartberg, Austria.)

Teologi Jēzus uzņemšanā „mākonī“ ir saskatījuši kopsakarību ar Vecās Derības vietām (2.Mozes 13:21 un 40:34). Sekojošo mācekļu prieku par reāli izjustu jaunu Kristus klātesamības veidu viņi ir interpretējuši vai nu kā ļoti reālu vai nu kā kaut ko subjektīvu.

Mājaslapās angļu un vācu valodā tiek citēts Lūkas evaņģ. 24 un Marka evaņģ. 16, 15-20.

Jautājums:
Vai priekš manis augšāmcelšanās patreizējā vai nākotnes nozīme ir jautājums, kas mani nodarbina attiecībās ar Dievu ?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Vasarsvētki (ebreju Vasarsvētki).

Pirms krustā sišanas Jēzus paziņoja, ka dosies pie Tēva, un tāpēc Tēvs sūtīs Svēto Garu/ “Mierinātāju”/ ”Patiesības Garu”(Jāņa evaņģ. 14,15,16).

Aptuveni 10 dienas pēc Debesbraukšanas agrīnā kristiešu kopiena pulcējās Jeruzalemē lūgšanai. “Piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu... Viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citādās mēlēs...”(Apustuļu darbi 2). Tādiem vārdiem paraksti neapraksta parastu piepildījuma sajūtu pēc lūgšanas. Tas vairāk izklausās pēc Vasarsvētku baznīcu un kvēkeru pārstāvjiem. Pirmais Vasarsvētku notikums šeit minēts kā nodaļā par Debesbraukšanu aprakstītā ārēji uztveramā zīme, Kristus spēju nodošana Viņa mācekļiem un tiem, kas ir ap viņiem. Šajā “Patiesības Gara sūtīšanā lejup” mēs atkal redzam kaut ko no Dieva un Kristus savstarpējās iedarbības. Šajā ziņā pirmo Vasarsvētku notikumu var aplūkot arī kā “Kristus otrās atnākšanas” pirmo zīmi vai vismaz pieeju. Pat no šī viedokļa raugoties, varam noprast, ka pareģotā “Kristus otrā atnākšana” nozīmē ne tikai otro kā cilvēciskas būtnes personifikāciju.

Anotācija: “Mierinātājs ”vai “Padomnieks” vai “Patiesības Gars”(Jāņa evaņģ. 15:26) nedrīkst tikt pielīdzināts “Svētajam Garam”, skatīt zemāk. “Sofija”.

- "Patiesības Gars” parādās kā daļa no paša Kristus, kas atgādina par Viņa kopienu un Viņa vārdiem, un dod iespēju viņa mācekļiem turpināt uz zemes Viņa darbu. Vairs nav nopietni aplūkot reliģiskos un filozofiskos jautājumus tikai kā vēsturiskās literatūras pieņemšanu vai garīgo atzaru. Par šo tēmu ir rakstīts daudz. Ir spēkā arī citi faktori, tai skaitā arī cilvēkos, un galvenais šī teksta mērķis ir palīdzēt cilvēkiem sajust tos.

Radītāja, Tēva cilvēkos mantojums, jo viņi ir “dzimuši no Dieva”(Jāņa evaņģ. 1) tiek piedāvāts Jēzus dzīvē, dots katram, lai tas tiktu apzināti padarīts par savu; un tagad kopš Vasarsvētku notikuma Paša Kristus mantojums ir nostiprinājies uz zemes palikušajos.

-Svētais Gars kā “sievišķa, mātišķa” garīgi racionāla dievišķa īpašība un enerģija tika atrasts dažādos eksistences līmeņos un dažādās formās vēl pirms Kristus zemes dzīves kā apkārt cilvēkam, tā iedvesmojošā ietekmē uz cilvēku. Šeit var pasekot līdzi saiknei ar “debesu mannu” (Exodus jeb Otrā Mozus grāmata, 2. Laiku grāmata, Skaitļi, Psalmi, Nehemijas grāmata, Jesajas grāmata, Jāņa evaņģ., Vēstule ebrejiem, Atklāsme).

Tomēr ir pilnīgi nepareizi vienādot jēdzienus “Patiesības Gars” un “Svētais Gars”, kā bieži notiek attiecībā uz praktisko pieredzi. Arvien biežāk un biežāk var gadīties tā, ka dievišķie spēki darbojas kopā un visbeidzot kā vienība kā cilvēks, kas sākotnēji tika “radīts pēc Dieva līdzības”, tad var piedzīvot apziņas dažādošanos un atkal Viņa esamības integrāciju.

Tādējādi cilvēka un zemes saikne varēs parādīties tādā veidā, ko vēl joprojām mūsdienās grūti pamanīt. Šis jautājums tiks aplūkots nākamajās nodaļās saistībā ar Jāņa Atklāsmes grāmatu – nedomājot par to, ka šo nākotni jebkādi varētu pielāgot mūsdienu iztēlei.

"Svētais Gars” nav vienkārši gars vai dzīves elpa, vai dzīvīgums. Būtu noderīgi izsekot šai šķietami pakāpeniskajai izpausmei Kristus ceļā. Tas šeit tiek minēts saistībā ar Mariju, tāpēc tam vismaz ir bijusi saistība ar konkrēto notikumu.

To var atrast arī atsaucē, kur Kristus, parādās apustuļu priekšā savā atdzimušajā ķermenī, sakot “Ņemiet Svēto Garu” (Jāņa evaņģ. 20,22) – Svētais Gars šeit darbojas caur Kristu. Uztveres spējas attīrīšana vai dziļākā nozīmē sirdsapziņas attīrīšana var tikt aplūkota kā priekšnosacījums tai atbildībai, kas viņam tiek nodota vai kas ir padarīta pieejama viņu saprātam. “piedot grēkus un neko nedarīt)”. Šī sirdsapziņa, kas, saskaņā ar J. Lorberu, ir Svētā Gara izpausme, nav individuāli sajauktu baiļu kopums, kas bieži nepareizi tiek jaukts ar sirdsapziņu, aiz kuras tomēr dažreiz var slēpties daļa īstas sirdsapziņas. Sirdsapziņa tīrā veidā ir apzināta iekšēja indivīda vadīšana.

Pirmajā Vasarsvētku notikumā Svētais Gars šķiet bezpersonisks, pat “kosmisks”. Tomēr dažādos veidos, atkarībā no dažādām situācijām, kādās atrodas cilvēki, ko Viņš ietekmē, vai saskaņā ar to dažādajiem apstākļiem, Tas spēj aizskart prāta “sāpīgās vietas” – mainīt tās, jo cilvēks tās aplūko Gara gaismā. Lai arvien labāk atpazītu būtiskās atšķirības un patiesības, ir citas apziņas iezīmes, ko, šķiet, aktivizējis Svētais Gars. Kur ir mazāk neskaidrību, ko nepieciešams atrisināt, tas pats spēks izpaužas kā radoši veidojošs, pilnveidojošs- tāds, kas ved pie Dieva.

Ja palūkojamies vērīgāk, jaunus Svētā gara viļņus un izpausmes varam manīt dažādās 19. gadsimta atdzimšanas kustībās baznīcās un jaunās atklāsmes kustībās. Katrā gadījumā tas liecina par to, ka kristīgie impulsi un Svētais Gars arvien vairāk un vairāk tuvojās Atklāsmu grāmatā aprakstītajām lielajām lietām.

Šajās Apustuļu darbu nodaļās Marija un citas sieviešu kārtas mācekles ir “vienotas lūgšanās Dievam” ar vīriešu kārtas mācekļiem, Sieviešu lomai – vienalga, vai viņas runā vai “klusē”, kā to ir sacījis Pāvils – jābūt būtiskai vairāku iemeslu dēļ. Viņas, piemēram, bija emocionāli jūtīgākas pret smalkām ietekmēm un noteikti spēja tās nodot sev blakus esošajiem cilvēkiem gan ar vārdiem, gan bez tiem. Pat mūsdienās jebkāda veida sanāksmēs, arī garīgajās, ir redzama atšķirība starp to, kā izpaužas vīriešu un sieviešu līdzdalība. Bez vīrišķās ārišķīgās uzvedības daudzi notikumi var attīstīties iedvesmojošākā un entuziastiskākā veidā, kamēr vien iekšējā līdzdalība notikumā ir pietiekama. Antroposofiskajās un rozenkreiceru aprindās Jēzus māte Marija tiek pat uztverta kā patiess avots, caur ko Svētais Gars spēja nolaisties pie mācekļiem.

Šeit mēs sastopamies ar „Sofijas", Vecās Derības „gudrības”, dievišķā spēka sievišķās izpausmes, noslēpumu. Austrumu pareizticīgo baznīcā Marija bieži tiek identificēta ar Sofiju. „Sofiologs” un gaišreģis Solovjovs piedzīvoja tuvināšanos ar viņas būtību kosmiskā mērogā jau mūsdienās (gluži kā uztver Kristus parādīšanos, piemēram, Štainera lekcijas par „Kristus otro atnākšanu mākoņos” ap 1909. gadu vai citās mācībās). Kā tas bija ar Jēzu un Mariju mazā mērogā, tā “kosmisko Kristu un “Sofiju” kā debesu māti droši vien mistiķi un citi var pieredzēt plašākā mērogā. Skat. arī Hildegundes Volleres ( Hildegunde Wöller )darbu ""Ein Traum von Christus" ("Sapnis par Kristu" – nav zināms, vai darbs pieejams angļu valodā). Kontekstu iespējams aprakstīt arī šādā veidā: Dieva „mātišķais” aspekts palīdz radībai tuvoties savam radītajam; tāpat kā radītājs tuvojas saviem radījumiem.

Feministu teoloģes ir norādījušas, ka Svētais Gars agrākā valodā tika saukts sieviešu dzimtē. Marija un Sofija vairāk tika uztvertas kā forma, kuru pieņem Svētais Gars, līdzīgi kā dūjas simbols.

Tomēr dažādās feministu kustībās gan Rietumos, gan Austrumos var atrast “sofijisma” ietekmes, skat. Dr. Sūzena Šopas (Susanne Shaup) (Vācija) uzstāšanos „Evaņģēliskajā akadēmijā” Vācijas pilsētā Badbollā par tēmu "Jaunais laikmets: Sofija". Līdzīgi arī kristietības iezīmes var atrast ne tikai jaunajos pasaules kristietības modeļa projektos kā “Universal life” (“Universālā dzīve”) vai baznīcu kustību atjaunošanā, bet arī citās sekulārās kustībās. Komentārs no Jaunās Derības: “Vējš (Gars) pūš, kur gribēdams. Tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no gara. (Jāņa evaņģ. 3)

Tas, kas nāks, apvieno sevī vīrišķi sievišķo dabu un nav ne patriarhāls, ne matriarhāls.

Tā kā kaut kas no Kristus ir katrā indivīdā, kā aprakstīts iepriekšējās nodaļās, to var vēl no jauna papildināt ar ārējo Kristu un Svēto Garu, arī ar Viņa vārdiem – tomēr ne tikai ar šiem.

Arī Grāla bruņinieki uzskatīja, ka ir no Kristus darba uz zemes pirms 2000 gadiem atlicis kas tāds, ko cilvēki varētu meklēt un atrast kausā Saskaņā ar šo leģendu zemē pie krusta izplijas nedaudz Kristus asiņu, kas tika savāktas krūkā Tika uzskatīts, ka Jāzeps no Arimatijas un viņa biedri šo kausu saglabāja un aizveda to uz Franciju vai Angliju un vienmēr pulcējās pie šīs “brīnumdarošā kausa” lūgšanai un iedvesmai. Skat., piemēram, Roberta de Borona (Robert de Boron) “The story of the Holy Grail” (“Svētās Krūkas stāsts”), kas sarakstīts ap 1200. gadu. Lai arī šī leģenda var būt balstīta uz ārēju realitāti, ir manāms, ka zelta trauks vidū kļūst platāks gan uz augšu, gan uz apakšu, kas simbolizē cilvēku, kurš no vidusdaļas vai savas sirds atver sevi Svētajam Garam augšā un lejup – Zemes atpestīšanai. Tā ir “”izpirkta cilvēciska būtne’, ko “gaida radība” (Vēstule romiešiem, 8-18-28). Plašākā mērogā to var uztvert arī kā zemes atvērtības Dievam simbolu. Katariešu un albigensu tautas, minnezingeri un trubadūri šīs kustības kontekstā veidoja atsevišķas grupas. Dažas no tām nedaudz attālinājās no pasaules. Pāvestu vara iznīcināja daudzus miljonus šo “ezoterisko” kristiešu kā šķietamos “ķecerus”. Jebkurā gadījumā “Grāla kausa” nozīme netiek izsmelta arī ar vēl citu leģendu, saskaņā ar kuru “Grāli” ir Jēzus fiziskie pēcteči karaliskajās ģimenēs.

Jāņa evaņģ. 4: "... Tici Man, sieva, nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzalemē... Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē,. kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā.” Baznīcas būtu spējīgas pārvarēt šādu pārliecinošu un brīvu garīgās kristietības izklāstu, ja tām būtu pieticis drosmes sevi atjaunot, balstoties uz brīviem kristiešiem. Tā kā šādas garīgās kristietības skolas bija tiktāl apspiestas, ka ir grūti rekonstruēt to mācības, baznīca pati atteicās no savu garīgo tradīciju būtības, ko mūsdienās sāk pamazām atzīt kā kļūdu. Pēc daudziem apšaubāmiem citu kultūru piedāvājumiem aizpildīt šo nišu arī baznīcas ir uzsākušas meklēt trūkstošo kristietības garīgo pieredzi.

Slavenais Abats Joahims del Fiorē (ap 1100. gadu) runāja par Tēva laikmetu jeb Vecās Derības reliģijas-likuma laikmetu, un par Dēla laikmetu, kad baznīca ir kā starpnieks, kā arī pareģoja, ka iestāsies arī trešais laikmets - "Svētā Gara laikmets"(grāmata ar šādu nosaukumu tikai izdota Turma-Ferlāga (Turm-Verlag) izdevniecībā), kad cilvēku saikne ar Dievu kļūs vēl ciešāka. Daudzi šī pravietojuma, kā nozīmīgumu mēs tagad sākam apzināties arvien vairāk, elementi tieši vai netieši tika iekļauti visa veida kustībās, no Lutera līdz Marksam un Hitleram, kur šīs idejas netika saprastas un attiecīgi arī nepareizi īstenotas dzīvē. Parasti tomēr pat oriģinālā, kas nav zaudējis savu jēgu, var atrast pamatu šiem sagrozījumiem.

Šeit ir arī anotācija par to, kā atšķirt Svētā Gara garīgumu un garīgo praksi: “Būšana Svētā Gara varā” ideālā variantā apzināta Svētā Gara pieņemšana iet cauri cilvēka visdziļākajai būtībai. Turklāt netiek novērots ne hipnozes, ne ekstāzes vai transa stāvoklis un būšana mirušo garu varā, nenotiek arī “garu izsaukšana”. Ne tieši iesaistītajiem cilvēkiem, ne tiem, kas atrodas viņiem apkārt, atšķirībā no garīgajiem seansiem, netiek atņemta enerģija. Apziņa netiek sašaurināta, bet gan paplašināta. Cilvēks, iespējams, spēj uztvert neparastas lietas, bet tas notiek apzināti un bez atmiņas zuduma.

Svētais Gars kā parādība būtu savietojams gan ar meditatīvo klusumu (kā gandrīz vienmēr nav Rietumu baznīcās), gan ar pretējiem centieniem sasniegt to pašu ar labāku un plašāku komunikāciju, kā tas it īpaši ir Rietumos vai Amerikā. Ja klusums un saziņa būtu vienoti – iespēja it īpaši Centrāleiropas mentalitātei – Gara nolūks kļūtu ļoti skaidri redzams. Tas bieži sevī atspoguļo “trešo ceļu”, kas ir nostāk no Austrumu un Rietumu galējībām. Tomēr tikai tad, ja centieni nav egoistiski, tas ir, neētiski. Kristus var iztēloties kā pieticīgu, ētisku un jēgpilnu, kurš darīja pasaulei zināmu glābšanas vēsturi, uzsverot Dieva sargājošo žēlastību.

Svēto Garu nevar uztvert kā pilnīgi nošķirtu no Kristus un Viņa darba. Kristus piešķīra Svētajam Garam īpašību atgādināt mācekļiem “visu, ko es Tev sacīju”. Viņš piebilda: “Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā” (Jāņa evaņģ. 16:12-13).

Jebkas, kas ir attīrīts un tiecas pēc patiesības, varētu apvienoties ar Svēto Garu un ar visu to spēku kopumu, kas vēlas pasargāt zemi.

Kristus mācībās ir cilvēks ar savu subjektīvismu – tomēr ne ar to neierobežoto relatīvismu, kas, saskaņā ar dažām mūsdienu filozofiskajām idejām, vairs nepieļauj objektīvu patiesību.

Jautājums:
Ko Dievs ir jau palīdzējis attīstīt manī un ko es saņemu no Dieva šodien?

* Papildu logs: svētās krūkas skice.. (angļu val.)

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Jēzus tēls.

Tiem, kuri vēlas gūt skaidrāku priekšstatu par to, kā Jēzus izskatījās, šeit evaņģēliju beigās, tiek sniegts tāds tēla apraksts, kas tiek uzskatīts par visīstāko – lai arī nepastāv viens vispārēji atzīts portrets.
Tā dēvētais vienīgais patiesais “Bild unseres Heilandes” (“Mūsu svētā tēls”) ir pieejams Lorber-Verlag izdevniecībā (74321 Bietigheim-Bissingen, Germany). Saskaņā ar leģendu, Kristus tēls pēc imperatora Tibērija tika pārnests no portreta smaragdā, ko no Konstantinopoles dārgumu glabātuves paņēma turku sultāns, lai atdotu to pāvestam Inokentijam VII kā izpirkuma maksu par savu brāli. Ar šo versiju ir saistīts Kristus apraksts, ko senātam un romiešu tautai deva Publijs Lentuls, kurš tolaik bija Jūdejas pārvaldnieks.
“Tajā laikā radās ļoti labsirdīgs cilvēks vārdā Jēzus Kristus, kurš vēl joprojām dzīvo mūsu vidū un tiek uzskatīts par patiesības sludinājumu pagānu vidū, savukārt mācekļi Viņu sauca par Dieva Dēlu. Viņš augšāmceļ mirušos, dziedē visas slimības. Vidēja auguma cilvēks, spēcīgas miesasbūves un cienījama izskata, tāpēc tie, kas Viņu redz, gan mīl Viņu, gan no Viņa baidās. Viņa mati ir gatavu lazdu riekstu krāsā, taisni, gandrīz līdz ausīm, pēc tam pāri pleciem nedaudz viļņaini, austrumnieciski, kā jau tas raksturīgs nācaretiešiem, ar celiņu pa vidu. Viņa piere ir atklāta un gluda, seja ir bez pūtītēm un krunkām, skaista, veselīgi sārta. Mute un deguns ir veidoti nevainojami. Bārda nav bieza, ne pārāk gara, tās krāsa atbilst matu krāsai. Viņa acis ir tumši zilas, dzidras un mirdzošas. Viņa ķermenis ir labi veidots un taisns, rokas un plaukstas ir proporcionālas. Viņa rājieni ir briesmīgi, pārliecināšanas spējas draudzīgas un patīkamas, viņas runas veids ir izturēts, gudrs un pieticīgs, tomēr tajā pat laikā cienīgs. Neviens nevar atcerēties, ka būtu redzējis Viņu kādu apsmejam, tomēr daudzi redzēja Viņu raudam. Cilvēks, kas bija pārāks savā neparastajā skaistumā.

(Vācu valodā 1992. gadā nodrukātajā tekstā attēls tika pievienots ar redaktora atļauju.)
K
as attiecas uz mirušā Jēzus miesām „Jēzus līķauts" Turīnā, skatieties sadaļu „Krustā sišana...". Ir vēl viens auduma gabals ar Jēzus seju ar atvērtām acīm – „Manopello plīvurs“, kopš 1979. gada to pēta P. Prof. Dr. Henrihs Feifers (Heinrich Pfeiffer) un māsa Blandina Paskalis Šlēmere (Blandina Paschalis Schlömer). http://voltosanto.com . Arī šis atveidojums ir grūti izskaidrojams, piemēram, nav iespējams zīmēt uz „gliemenes zīda”. Šie abi audumi ir līdzīgi. Sal.Jānis 20: 5-7. Šie atveidojumi ir ietekmējuši pirmo gadsimtu gleznojumus. Uz plīvura, kurš, liekas, bija aptīts Jēzum ap galvu, ir redzama ovāla seja ar matiem. Augstāk aprakstītajam attēlam ir arī dažas līdzības, kas parāda dzīvu Jēzu no malas.

Atpakaļ uz šīs daļas saturu

 

2. daļa: nodaļas par Atklāsmi.

Jāņa Atklāsmes grāmata.

Intensīva Jāņa evaņģēlija meditatīva izstrāde liecina, ka tas pamatā ir balstīts uz viņa paša dzīves meditatīvo atspoguļojumu ar Jēzu.

Savukārt Jāņa Atklāsmes grāmatas izcelsme ir meklējama vīzijās. Tā nav ārēju zināšanu par dzīvi projicēšana nākotnē. Arī šo vīziju veids liecina – ja vien cilvēkam piemīt spēja saprast savas iekšējās vīzijas un tā tālāk - ka tās nāk no augstākiem avotiem nekā tā, kurā cerības, kas saistītas ar ārējo pasauli, transformējas mūsu iztēlē. Šajā gadījumā nekāda sajaukšanās ar personīgo prātu nav novērojama. Šis avots ir radīts skaidri – lai arī viens pats šādos procesos par garantiju nekalpo. “Tā ir Jēzus Kristus atklāsme, ko Dievs Viņam devis, lai parādītu Saviem kalpiem to, kam jānotiek drīzumā un ko Viņš, sūtīdams Savu eņģeli, darījis zināmu Savam kalpam Jānim…”.

Daudzi mūsdienu protestantu teologi nav ieinteresēti šāda veida atklāsmes. Rakstos. Patiesībā viņi ar savām virspusējajām metodēm nespētu tos atšifrēt - labākajā gadījumā tikai daļu no tiem, jo viņi nespēj noteikt to izveides "metodi” un ar to saistīto simboliku no pašu pieredzes. Katoļu baznīcā pastāv idejas par apokalipsi*, tomēr cilvēki reti tos ņem vērā, jo tas ir pārāk tālu no daudzu mūsdienu cilvēku un baznīcu pašapmierinātības. No otras puses, brīvās baznīcas un sektas tieši atsaucas uz apokalipsi*, tomēr tās interpretē pravietojumus, pamatojoties uz savām nepietiekamajām zināšanām, kā dēļ tās tajos redz kādu ārēju katastrofu, kā arī lielākajā daļā gadījumu redz sevi kā izredzētos vai vismaz vistiešāk izredzētos (* „apokalipse” Tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “atklāsme”).

Nodaļā "Vasarsvētki" (ebreju Vasarsvētki)” jau tika runāts par pāreju no Kristus individuālā darba, ko viņš veica sev tuvu cilvēku lokā, uz plašāka mēroga attīstības procesiem.

Ja arī Sv. Jāņa evaņģēliju aplūkotu tādā pat veidā kā viņā evaņģēliju kā ieteikts "Ievadā...", var atklāties negaidītas lietas, kas nav atrodamas literatūrā.

Šajā atklāsmē notikumi attēloti tādā pat secībā jā Jēzus dzīvē. Tomēr šeit jau tiek runāts par cilvēces, zemes un visuma attīstību kopumā. Pat visrūpīgākā iekšējā meditatīvā apcere ļauj izdarīt secinājumu, ka šī Atklāsme nav tikai vienkārši tēlu kopums atsevišķu cilvēku “apgaismošanai”, kā daži varētu domāt, lai arī tā var būt noderīga, jo tajā tiek vilktas paralēles ar evaņģēlijiem. Patiess Atklāsmes līmenis – tā drīzāk ir apziņa, kurā tiek salīdzināti arhetipiskie ar Jēzu Kristu saistītie notikumi pirms 2000 gadiem un cilvēces un zemes attīstība visumā, caur ko tādā pat veidā caurauž sākotnējie posmi. Arī šeit ir iekļauts universālais Kristus aspekts, kas ir pretstatīts viņa kā cilvēka dēla darbībai pirms 2000 gadiem. Raugoties no šī skatupunkta, ir iespējams izdarīt dažus secinājumus par notikumiem, kas risinājās mazākā mērogā aptuveni pirms 2000 gadiem.

Tomēr Atklāsme ir nesalīdzināmi sarežģītāka nekā notikumu izklāsts evaņģēlijos. Tā arī nav vienkārši Jāņa skatījuma par Jēzus dzīvi "projekcija" uz pasaules notikumiem.

Atklāsme tās “elementā” apraksta notikumus vairākās esamības dimensijās un līmeņos. Hronoloģiskajai secībai ir otršķirīga nozīme. Tas liecina, ka daudzi vēsturisko notikumu skaidrojumi balstās uz vīzijām un bieži vien ir maldinoši.

No cita aspekta, kas arī ir pieļaujams, R. Štainers uzskata, ka daži mūsdienu garīgie mācekļi var paredzēt turpmākos apziņas stāvokļus. Skat. R. Štainers "Die Apokalypse des Johannes"("Jāņa Atklāsme“), lekciju cikls 1908. gadā.

Saskaņā ar Otto Hanišu (Otto Hanish), zoroastriski orienētās senās “Mazdazanas”dzīves reformu kustības dibinātāju, Oberdorfers (Oberdoerffer) saskatīja paralēles starp psiholoģiskajām sistēmām, piemēram, nervozajām saistībām cilvēciskajā būtnē. Grāmata: “Apokalypse” (“Apokalipse”) no “Deutsche Mazaznan-B”. Gablonzer Str.7, 76185 Karlsruhe, Germany, ja joprojām pieejama, iespējams, tikai vācu valodā).

Arturs Šults (Arthur Schult): "Das Johannesevangelium als Offenbarung des kosmischen Christus" („Sv. Jāņa evaņģēlijs kā kosmiskā Kristus atklāsme“) un „Weltenwerden und Johannesapokalypse" („Pasauļu radīšana un Sv. Jāņa atklāsme“), kurās soli pa solim tika mēģināts rast ezotērisko skaidrojumu. Protams, tie ir tikai centieni pietuvoties atklāsmei, galvenokārt balstīti uz simbolu pētīšanu, kam nepieciešami daudzi paskaidrojumi.

Piezīme: Atklāsmes sajaukšana ar Vecās Derības pravietojumiem neko daudz nedod. Lai arī tajās ir dažas vietas ar līdzīgiem tēliem. Tomēr ir nepieciešams salīdzināt to ar pirmskristietības laika vēsturiskajiem notikumiem, kas doti daudzu Bībeles izdevumu pielikumos. Tādējādi kļūst skaidrs, ka lielākajā daļā gadījumu šos pravietojumos tika paredzēti tādi pirmskristietības laika notikumi kā Babilonas krišana un atgriešanās no turienes, vēlāki kari valstī un ebreju uzvara tajā laikā, arī ar Mesiju jeb Kristu saistītie notikumi (saistībā ar Mesiju salīdzināt mūsu lapu par Veco Derību). Tikai retumis parādās kas tāds, kas norāda uz mūsdienām un notikumiem, kas aprakstīti Jāņa Atklāsmes grāmatā (piemēram, Jesajas grāmata, 24;25;27;66:15;Daniēla grāmata 7:9-28).

Jāņa atkl.5:6 tradicionālajā (kristīgajā) teoloģijā tiek uzskatīta par pamata vīziju: nokautais jērs, kas neskatoties uz to stāv taisni Dieva troņa priekšā. No kristīgā viedokļa baznīca tiek uzskatīta par pirmo vietu, kur jaunais tiek īstenots. Savādāk teologi Jāņa atklāsmes grāmatu redz kopsakarībā ar „laika beigu“ (eshatoloģisko) ticību nākošajai Dieva „valstībai“, īpaši saistībā ar attiecīgajām runām no Jēzus mācekļa gadiem. Ko Dievs iesāka ar Jēzu, bet kas nav pabeigts, attīstās tālāk līdz pilnībai; skat. Filipiešiem 1:6. Dažreiz „jaunu debesu un jaunas zemes“ sākums (Jāņa atkl. 21) tika pieņemts ar Jēzus krustā sišanu un augšāmcelšanos - un tika pieņemts, ka šī attīstība nepārtraukti turpinās šajā virzienā. Tomēr Jāņa atklāsmes grāmatā runa ir par lūzuma punktu, kuram pat tīri simboliskās interpretācijās tiek piedēvēts nekad nebijis apjoms. Šķietamā pretruna starp kautko, kas jau patiesībā eksistē un tā vēlākai īstenošanai tiks atrisināts tikai tad, ja vismaz nedaudz mediatīvi tiks saprasti Jēzus vārdi, ko viņš vairākas reizes ir teicis apmēram tā „Nāks laiks un ir jau tagad…" (Jāņa ev. 4 un 5): Tas nozīmē, ka tas, kas garīgajā līmenī jau reāli eksistē, parādīsies redzamajā līmenī tikai vēlāk.

Uz "mazo Atklāsmi" Mateja evaņģēlijā (angļu val.)

atpakaļ

 

Kā izturēties pret pravietojumiem.

Sākotnēji vajadzētu pieminēt dažas vispārējas domas par to, kā izturēties pret pravietojumiem, ne tikai pret Sv. Jāņa Atklāsmi, bet arī pret citām, galvenokārt īsām, atklāsmēm no apokriptiskās dažu pirmo gadsimtu pēc Kristus literatūras vai mūsdienu gaišreģu apokaliptiskajiem redzējumiem, kas parasti ir jaukta rakstura. Arhetipiskie Jāņa Atklāsmes "soļi" kā tādi, iespējams, ir tikpat neizbēgami kā dažādi embrija vai jebkuras dzīvas būtnes attīstības posmi vai noteikti mistiskās apziņas attīstības posmi utt. Tas tomēr ir atkarīgs no katra indivīda, kā viņš ies cauri šiem posmiem. Cilvēks var viegli iemācīties daudzas lietas un tādējādi izvairīties no ciešanām un neērtībām vai arī gaidīt, līdz notiek lielas katastrofas. Ja jūs pavērotu pasaules notikumus, neatkarīgi no praviešiem, jūs pamanītu tās pašas likumsakarības, vienalga, vai tas ir atsevišķa cilvēka liktenis vai arī tiek aplūkots plašāks konteksts.

Ne sākotnējās, tāpēc arī mazāk būtiskās nākotnes redzējumu detaļas, ir garīgās programmas, kas pēc kāda laika var sasniegt tādu punktu, no kura sāks attīstīties citi nākotnes notikumi, kas kļūst arvien ierobežoti pēc rakstura, telpā un laikā. Tomēr, ja cilvēku pūliņu rezultātā tiek mainītas atsevišķu indivīdu vai grupu sākotnējās garīgās programmas, mainīsies arī nākotnes detaļas, jo tās vairs neatbildīs sākotnējajai nepieciešamībai. Tāpēc redzējumi laiku pa laikam mainās. Tas attiecas arī uz atsevišķiem cilvēkiem, kuru skatījums nav tik plašs kā Jānim. Šādu cilvēku pasaules redzējums var novecot īsā laikā. Tomēr cilvēces iespēju loku ierobežo cilvēku slinkums.

Gaišreģi var vai nu uztvert vājus impulsus – tie bieži vien ir vistuvākie patiesībai – vai arī viņi jau simboliskā veidā redz skaidrākas iespējas vai pat precīzus notikumus. Tie var būt sajaukti ar informāciju no zemapziņas, jo detaļas pagaidām, droši vien, nav vēl nostiprinājušās – nemaz nerunājot par vienkāršu pagātnes pārdzīvojumu projicēšanu nākotnē vai arī bieži sastopamos, maldīgos priekšstatos un pavisam nepareizos skaidrojumos.

Tomēr šādā “nākotnes uztverē" atspoguļojas pretrunas starp dažādiem un daļēji pretrunīgiem nākotnes scenārijiem. Kolektīvajā cilvēces apziņā tas nozīmē “īstas, vēl līdz galam neizlemtas iespējas”, kā rašanos ir veicinājuši dažādi cilvēces priekšstati. Ikviens apzināti vai neapzināti piedalās šajā ilgstošajā nākotnes izlemšanas procesā. (* Skat. arī papildu logu nodaļas par "7 pēdējo mocību” beigās).

No vienas puses zeme ir apzināts, brīvs organisms, un tas nav mūsu varā noteikt Dievam, kā Viņam rīkoties ar šo Savas esamības daļu. No otras puses – arī cilvēks ir brīvs savā izvēlē pieņemt lēmumus un rast labākus problēmu risināšanas veidus. Līdzīgi arī ķermeņa šūnām ir plašs darbības diapazons, ko cilvēka apziņa centralizēti nenosaka, tomēr šī apziņa var pie tām vērsties ar pozitīvām domām utt.

Tādējādi mainīgas domas un lūgšanas ,mīlestība un ticība Dievam, glābjoša rīcība un žēlsirdība var nest un ir jau nesusi daudz nekā to varētu noprast pēc fatālistu uzskatiem.

Dažu mistiķu uzskats, ka augstākos esamības līmeņos ārpus telpas un laika viss jau ir un zemes uztvere par cīņu par pareiziem lēmumiem utt. abi ir pareizi, neatkarīgi viens no otra. To filozofiskajā pretnostatījumā netiek ņemts vērā, ka runa ir par diviem pavisam dažādiem plāniem, un tāpēc rezultāts būs nepareizs.

Papildu logs "Atklāsme un baznīcas"

atpakaļ

 

Par Jāņa Atklāsmes grāmatas saturu: Septiņas baznīcas.

Atklāsmes grāmatas 1. nodaļā Jānis apraksta pirmo Kristus ieraudzīšanas reizi pēc Viņa Debesbraukšanas. “Es apgriezos, lai redzētu”. Vēl precīzāk ir teikts 4. nodaļā: „Uznāc šurp...“, „tūliņ es tapu aizrauts garā“ nozīmē, ka šeit Kristus nenolaidās lejup pie Jāņa, bet Jānis ieguva spēju uz brīdi apzināti „uzkāpt“ līdz minētajam līmenim. Šis ir svarīgs brīdis un nebūt ne simbols. “Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris… Un man ir nāves un elles atslēgas“. Tā viņam sacīja Kristus, kas bija saplūdis ar Dievu vienā veselā. Šeit Viņš arī pieskaras vispārējajai tēmai, kas kā pavediens vijas cauri visai Atklāsmei: kas ir pamesti vai “aptumšoti”, nevis ar jebkādu gaismu, bet “patieso gaismu”, ar ko Jāņa evaņģēlija pirmajā nodaļā ir domāts Kristus. Sākumā viss tiek saistīts ar vairākkārt pareģoto Kristus otrreizējo atnākšanu “mākoņos”.

Kristus sevi parāda kā septiņu Āzijas baznīcu centru, - kā sauli, “bija ģērbies garos svārkos”- Viņa Gars skar visu, ieskaitot Viņa kājas, kas simbolizē gribu, - “apjozts ar zelta jostu ap krūtīm” - Viņa sirds mīlestība ir saistīta ar gudrību. "Viņa mati un galva bija balti..." - šīs saistības ar mīlestību dēļ galva ir mirdzoša, “Viņa acis bija kā uguns liesmas” - Viņa acis mirdz pasaulei, "Viņa kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam" – katrs Viņa solis nes šķīstību pasaulei, “un Viņa balss kā lielu ūdeņu balss”- arī Viņa balsī vibrē Gars. “Viņam labajā rokā septiņas zvaigznes”- Dievs pievelk visus spēkus un cilvēciskās īpašības, ar labo roku simbolizējot nākotni, kas ir aiz Viņa - "no Viņa mutes izgāja zobens, abās pusēs ass". -Viņš parāda patiesu spēju saprast atšķirības un salikt visu pa vietām.
Šī vīzija ir analoga Jāņa Kristītāja vīzijai Jāņa evaņģēlija sākumā, kur tiek runāts par "Patiesības Garu", kas nolaižas kā dūja, septiņas baznīcas ir analogas mācekļu aicināšanai. (piemēram, Jāņa evaņģ. 1…).

"Septiņas draudzes” (septiņas baznīcas, Atklāsmes grāmata 2-3) tiešām pastāvēja. Tās simbolizēja dažādas kultūras problēmas, vērtības un iespējas, ko Kristus saista ar “baznīcas eņģeļiem”. Šajā kontekstā ar “eņģeļiem”, šķiet, domāti arī agrīnie šo draudžu līderi. Vēstules nebija tikai pārdabiska parādība. Bez tam tika uzskatīts, ka katra baznīca ir kāda eņģeļa aizgādībā. Jēdziens “eņģelis” – kā bezpersoniska būtne un spēks – varēja arī norādīt, ka kristiešu draudzes septiņās pilsētās arī atspoguļo tās īpašības, ko viņi iemieso un kas ir izteiktas arī citur.

Tāpēc ir sava daļa patiesības tajā, ka teosofiskās un rozenkreiceru un antroposofistu kustības ir vienisprātis, ka "7 baznīcas" ir kultūras, kas nomaina viena otru. Pašreizējā pāreja no Rietumu civilizācijas un maigāku tuvojošos kultūru tiek uztverta kā pāreja no 5. uz 6. un no 6. uz 7. baznīcu. Reizēm tiek mēģināts noteikt saikni starp idejām par "Ūdens laikmetu", kam, saskaņā ar dažādām astroloģiskajām un "New -Age"("Jaunā laikmeta"), būtu jāiestājas laikā no 1961. gada līdz 2000 gadam vai pat 2242. gadam, saskaņā ar R. Štaineru pilnībā tas neizpaudīsies līdz 3500. gadam. Tas tika saistīts ar pieņēmumu par 300-400 gadu pārejas laikmetiem. Pat ja šiem kosmiskajiem cikliem ir īsts pamats, nav tikuši ņemti vērā vairāki svarīgi apstākļi:

Apokalipses daba nav balstīta uz “mūžam ciklisko zodiaka zīmju apriti". Spirāles tēls, kurā viss attīstās uz arvien augstākiem un augstākiem līmeņiem, būtu labākais apraksts. Tomēr principiāli svarīgi ”kvanta lēcieni” cilvēces un pasaules attīstībā, par kuriem runāts Atklāsmes grāmatā, nevar notikt, balstoties tikai uz zemes ass kustību un attiecīgajiem astroloģiskajiem apstākļiem. Ja paraugāmies uz mūsdienu vēsturi, redzam, ka attīstības tempi kļūst arvien ātrāki. Šeit var izjust kāda augstāka spēka iejaukšanos. Ja pieļaujam, ka attīstība notiek cikliski, tas apokaliptiskajām izmaiņām jānotiek papildu, lielāka cikla ietvaros. Tomēr aiz tā var stāvēt ietekmes, par kurām tiek runāts apokalipsē.

Ja ņem vērā mazāk zināmus pētījumus par kosmiskajām izmaiņām, kas notika agrīnās vēstures laikmetā – kalendārus, arheoloģiskos atradumus, rakstiskas liecības, H.J. Andersena (H.J.Andersen) un citu izpētītās leģendas, astrofiziskās realitātes un ar to saistītie laikmeti nav tik konstanti, kā sākotnēji tika domāts. Spēcīgu spēku iejaukšanās var izjaukt vai uz laiku apturēt to darbību. Šādos gadījumos pagaidu cikliem būtu vēl šaurāka nozīme nekā pirmās 5 baznīcas, ar ko teosifisti domāja Indijas, Persijas, Ēģiptes un Haldejas, Grieķijas un Romas kultūru.un Rietumu kultūru līdz pat mūsdienām.

Papildus: "Enlightenment on the Apocalypse"( "Apgaismība uz apokalipsi”, Helēna Mollere (Helene Möller), 1884-1969, izdevējs: Radona-Verlag, Am Buchstein 14/15, D-61250 Usingen, Germany, pieejama arī angļu valodā) saista „7 baznīcas“ar dažādiem laikiem baznīcas vēsturē:
1.    33-   333 m. ē.: Cīņa par precīzu Dieva Vārda ievērošanu… .
2.   333. - 633. m. ē.: Senās baznīcas problēmas un uzticība tās mācībai. .
3.   633. - 933. m. ē.: Apgaismība caur (svētajiem) rakstiem. .
4.   933. - 1233. m. ē.: Draudi baznīcai no “godkāres, mīlestības pret greznību, mantkārības un baudkāres" puses.
(Anotācija: šajā laikaposmā bija arī kari un inkvizīcija).
5. 1233. – 1533. m.ē. “Nešķīstība un savtība" baznīcā, pēc kā notiek apostāze jeb…
(Tomēr grāmatā tiek aplūkotas katoļu un protestantu baznīcas kā Atklāsmes grāmatas 11. nodaļā minētie "2 liecinieki" - kā divi saderīgi partneri).
6. 1533. – 1833. m.ē. Virspusējā kristietība… .
(Anotācija: Šajā laika posmā bija racionālisma laikmeta sākums un pastāvēja arī mehāniskā zinātne.
7. 1833. – 2000. m.ē. Daudzu cilvēku vienaldzība pret baznīcām un Dievu.
(Tiek arī teikts, ka mēs tuvojamies krasām izmaiņām, kas būs līdz ar Kristus otro atnākšanu, kā aprakstīts turpmāk Jāņa Atklāsmes grāmatā, Tas tiek aplūkots kā kosmisks notikums, kas tiek aplūkots no vairākiem aspektiem. Lai arī dominē vecais scenārijs ar lieliem kariem, pretēji uzskatam, ka “tautu lūgšanas” var to mainīt – un it īpaši, ka ticīgie saista sevi ar Dievu un viņa iedvesmu un tādējādi kļūst Viņa pacelti).
Lai arī ir minētas arī citas mājaslapas un grāmatas, tas nenozīmē, ka "Kristus ceļi" automātiski atbalsta visu to saturu.

Salīdzinot ar šādiem Atklāsmes grāmatas posmiem, "7 draudzes" jebkurā gadījumā pārstāv līmeni (līmeņus) , ko var joprojām sasniegt ar ārējās dzīves apziņas spēku.

 

"7 baznīcas"un mūsdienu baznīcas.
(mājaslapās vācu un angļu valodā ir doti fragmenti no Atklāsmes grāmatas)

a) Septiņas agrīnās baznīcas Āzijā.

Tabula

Agrīnā baznīca

Kristus apraksts:

atzīšana

pārpratums

mērķis sevis pārvarēšanai

Efezā Viņš, „kurš labajā rokā tur septiņas zvaigznes, kurš iet starp septiņiem zelta lukturiem”. Smags darbs, pacietība, nespēj panest ļaunus cilvēkus, “ienīst Nikolaītu darbus kā Viņš tos ienīst****, un atpazinis viltus apustuļus, pacietība un grūtumu nešana Viņa Vārda dēļ un nepiekušana. "…tu esi atstājis savu pirmo mīlestību”. …”atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies". "Tam, kas uzvar, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē”.
Smirnā „Viņš, kurš ir Pirmais un Pēdējais, kurš mira un augšāmcēlās". „Es zinu tavus grūtumus un nabadzību, bet tu esi bagāts, un ka tevi zaimo tie, kas saucas par jūdiem un nav tādi, ir sātana sinagoga". "Nebīsties par to, kas tev būs jācieš! Redzi, velns metīs cietumā kādus no jums, lai jūs tiktu pārbaudīti. Jums būs bēdas desmit dienas. " "Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es Tev došu dzīvības vainagu. To, kas uzvar, neievainos otrā nāve".
Pergamā Viņš, „kuram ir zobens, abās pusēs ass”. „Tu turies pie Mana Vārda un neaizliedz Manu ticību, arī mana uzticīgā liecinieka Antipas dienās, kurš tika nokauts pie jums, kur sātans mājo”. Daži Balaama mācības turētāji: mācīja Balaku –ēst elku upurus un piekopt netiklību, daži Nikolaītu mācības cienītāji. “Atgriezies! Bet, ja ne, tad Es nākšu drīz pie tevis un karošu pret viņiem ar Savas mutes zobenu". „Tam, kas uzvar, Es došu no apslēptās mannas, Es viņam došu baltu akmeni, un uz akmens būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū".
Tiatīrā „Dieva Dēls, kā acis ir kā uguns liesmas un kājas līdzīgas zelta metālam”. „ Tu ļauj vaļu sievietei Jezabelei, kas saucas par pravieti, piekopt netiklību un ēst elku upurus. Drauds: Es likšu viņiem ciest, ja vien tie neatkāpsies no viņas mācības, Un viņas bērnus es nonāvēšu. “Es došu jums katram pēc jūsu darbiem". Pārējiem, kas neturas pie šīs mācības: „Es neuzvelšu jums nekādas citas nastas, bet, kas jums ir, to turiet, kamēr Es nākšu”. „Un tam, kas uzvar, kas dara Manus darbus līdz galam, Es došu varu pār tautām.un viņš tās ganīs ar dzels zizli, kā māla traukus sadauza; kā arī Es esmu saņēmis varu no Mana Tēva. Es došu viņam rīta zvaigzni”.
Sardos Tas, „kam septiņi Dieva Gari un kam septiņas zvaigznes”. "Es zinu tavus darbus". „Tev ir maz Sardos tādu, kas nav aptraipījuši drēbes; viņi staigās ar Mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi”. "Tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris”. Uzmosties un stiprini tos, kas taisās mirt, jo Es neatradu tavus darbus pilnīgus Mana Dieva priekšā." Atceries tāpēc, ko tu esi dzirdējis un dabūjis. Turi to un atgriezies! Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis”. „Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un Es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, viņa vārdu Es apliecināšu Mana Tēva un Viņa eņģeļu priekšā".
Filadelfijā „Svētais, Patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz un neviens neatver". "Es zinu tavus darbus". Tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu. Tāpēc, ka esi turējis Manu pacietības mācību, Es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā. Kas nāks pār visu pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes". "Es došu tev no sātana sinagogas, kas saucas par jūdiem, un nav tādi, bet melo; redzi, Es darīšu, ka viņi nāks un metīsies pie tavām kājām un atzīs, ka Es esmu tevi mīlējis”. „Turi, kas tev ir, ka neviens neatņem tavu vainagu. To, kas uzvar, Es darīšu par balstu Sava Dieva templī, un viņš nekad no tā neaizies, un Es rakstīšu uz viņa Sava Dieva Vārdu, arī Mana Dieva pilsētas, jaunās Jeruzalemes vārdu, kas nokāpj no debesīm, no Mana Dieva, un Manu jauno Vārdu".
Lāodikejā „Tas, kas ir Āmen, uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Dieva radības sākums”. („Es zinu tavus darbus"; tomēr šeit nav skaidra pozitīva novērtējuma). "Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes". “…tu nezini, ka esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no manis Zeltu, uguns kvēlē kausētu…”, “un baltas drēbes…”, un acu zāles tavās acis svaidīt…”. „Ko Es mīlu, tos es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies”. „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani. Tam ,kas uzvar, es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla”.

* cits tulkojums: "straujā secībā”, **cits tulkojums: „draudzes”, **citi tulkojumi: "un nāves valstība"/"un elle"; ***izplatītāks tulkojums: "naids"(Kristus nevienu neienīst!); skat. arī Pāvila vēstuli efeziešiem, **** "remdens" nenozīmē to, ka ir kāda skaidri izteikta trešā pozīcija, bet gan to, ka nav noteiktas pozīcijas.
Jau tas, ka Kristus katru baznīcu uzrunā atsevišķi, liecina, ka katra baznīca saņem citu „programmu”.

 

b) Mūsdienu baznīcas.

"Septiņas agrīnās baznīcas” tiešām pastāvēja. "Kristus ceļi" pamattekstā ir minēta arī dažādu kultūras grupu vispārējā nozīme. Iespējams arī izpētīt, vai “7 baznīcām” raksturīgās īpašības piemīt arī mūsdienu baznīcām un to paspārnē esošajām grupām, un kristīgajās kustībās. Lai izvairītos no shematiskas identifikācijas, pētījumu rezultāti šeit sniegti netiek, tomēr nākamajās nodaļās tiek dots īss baznīcu un to iezīmju raksturojums, tādējādi dodot iespēju katram lasītājam pašam saskatīt līdzības. Šeit netiek tiesāta neviena baznīca – to varētu darīt tikai Kristus pats. Drīzāk pat otrādi. Atbilstība.

Tabula

Mūsdienu baznīcas/kustības.

Spēcīgās iezīmes.

Ar ko nāksies saskarties ieinteresētajiem cilvēkiem.

Grieķu, krievu, serbu pareizticīgo baznīcas; sīriešu pareizticīgo baznīca un daži senās ķeltu kristietības piekritēji; armēņu baznīca, ēģiptiešu koptiskā un etiopiešu baznīca;

„Toma baznīca" Indijā; nepāliešu baznīca;...

Bieži dziļa ticība, dažreiz spēcīga tiekšanās pēc garīguma – piemēram, mūkiem u. tml. – noturīgums, secīgums.
Oriģinalitātes pieskāriens. Bieži vien senas baznīcu tradīcijas, kā kristīgi ezotērisko tradīciju atliekas. Mācības par gudrību (Marija/Sofija).
Lielākajā daļā gadījumu skaisti, bet stingri tradicionālie rituāli, piemēram, 3 stundu stāvēšana kājās. (izņemot, piemēram, unikālo Sv. Toma baznīcu). Maz piemērotas mūsdienīgu un jaunu cilvēku daudzveidīgai meklēšanai it īpaši to, kas vēl nesen ir bijuši ateistu aprindās – kas bieži vien ir baznīcas perifērijā un domā laicīgākās kategorijās.
Komunistiskais spiediens un nacionālistiskās prioritātes lika dažām baznīcām ierobežot savu darbību vai arī radīja to naidīgumu pret citām baznīcām un tautām. ...
Brīvās baznīcas, evaņģēliskās baznīcas, Vasarsvētku baznīcas, kvēkeri;

Citas organizācijas, kas dažkārt tiek uzskatītas par “sektām”* ar apšaubāmiem argumentiem - Adventisti, Jaunā Apustuļu baznīca, mormoņi un citi.

Pieticība un bezkompromisa attieksme saistībā ar savu ticību un morāles vērtībām. Vienkārša un dabiska attieksme pret Jēzu Kristu atver tiešu pieeju Viņa enerģijai, it īpaši tiem, kas tam ir piemēroti. Spēcīga ticības izjušana, neparasta apskaidrība lūgšanas laikā, dziedniecība ticības ietekmē utt. dievkalpojumos. Intensīvas Bībeles studijas bez sarežģīto vietu apiešanas; spēcīgs savstarpējais atbalsts draudzes locekļu starpā – šie kristieši par Dievu atceras ne tikai svētdienās un Ziemassvētkos. Bez daudzkārtējas ticības stiprināšanas nav tiešu metožu, kā sagatavoties garīgajiem pārdzīvojumiem. Bieži vien klusuma un uz kristīgo meditāciju balstītu metožu trūkums (tas trūkst arī lielākajai daļai citu baznīcu).
Morālā stingrība, ko ar labākajiem nodomiem ievēro savstarpējās attiecībās, bieži sastāv no aizliegumiem, bez padomiem, piemēram, par to, kā veidot īsti draudzīgas attiecības.
Bieži nevēlēšanās saprast daudzveidīgās kristīgās pieredzes, kas sniedzas ārpus viņu ierasto priekšstatu rāmjiem. Nereti pastāv uzskats, ka, lai pievērstu citus ticībai, pilnībā pietiek ar to, kas ir pietiekams pašiem. Savas baznīcas kā īpaši izredzētās izjušana.
Dažreiz – pretēji šo kustību oficiālajai nostājai – tās atbalstīja arī kādus politiskos spēkus. ...
Vairākums protestantu baznīcu

un progresīvo „atvērto baznīcu” kustību.

Piemēram, Luteram ticības vistiešākais avots bija Bībele.
Plaša iesaistīšanās sociālajā darbībā. Bieži vien atvērtība, gatavība arī politisko lēmumu pieņemšanā balstīties uz ticību, spēja domāt pastāvīgi un pamācīt arī citus, turklāt ne tikai “morāles tematikas” ietvaros.
Atvērtība ekumeniskajām attiecībām ar citām baznīcām. ...
Mūsdienās vēsturiski kritiskā teoloģijas izpēte “nogalina” ticību daudzām lietām - un garīdznieku semināros cenšas iemācīt, kā tomēr draudzei sludināt ticību.
Daži meklē veidus, kā garīgi padziļināt ticību, bet tas reti dalās ar tiem ar citiem.
Izplatīta ir paviršība un pārlieka pielāgošanās sabiedrībai - arī baznīcas pasākumos. Reizēm baznīcas pat radīja problēmas un negatīvas tendences patērētāju un konkurences sabiedrībā (kalvinisms). ...
Kreisi orientēts katolicisms, feminisma teoloģija, “trešās pasaules” atbrīvošanas teorija.

Senā katoļu baznīca.

Pietuvinātība cilvēku dzīvei, kristīgi motivēta cīņa par sociālajām un cilvēku tiesībām utt. Vērīga attieksme pret to, kas notiek pašā baznīcā. Centieni rast piemērotu garīgo un cilvēcisko lomu arī sievietēm. Kopš kāda laika atvērtāka attieksme pret mistiskajiem ticības iepazīšanas veidiem. ... Dažiem ticība ir kļuvusi vienkāršotāka. Dažreiz pastāv tikai viedokļi par dzīļu psiholoģiju un sociālajām mācībām (kas attiecas uz visiem, pat uz humānistiem).Dažas feministu teoloģijas pārstāves ir iedvesmojuši senie kulti, un ne vienmēr tiek pārbaudīts, cik lielā mērā tie ir savietojami ar kristietību...
Romas katoļu baznīca

un stingrākas katoliskās kustības, piemēram, saistībā ar Jaunavas Marijas pravietojumu un harizmātisko kustību un misticismu.

Šīs baznīcas ticības un rituālu saglabāšana, piemēram, Marijas dievināšana un citi tradicionālie elementi, kas trūkst dažās citās baznīcās.
Labdarība, sociālais vērīgums visā pasaulē.
Daļēji kalpo kā kavējošais faktors sabiedrības ētisko normu pagrimumam.
Vismaz dažas iekšējās attīstības metodes (garīgie vingrinājumi, vienkāršas meditācijas dažiem baznīcas biedriem.
Mistiķiem, kuri visbiežāk ir tieši šīs baznīcas pārstāvji, ir pieredze Kristus krustā sišanas noslēpuma pārdzīvošanā. (Arī labi zināmais teologs Rahners secināja, ka nākotnes baznīcai vajadzētu veicināt kristīgo misticismu). ...
Šīs baznīcas iekšienē likmes tika liktas uz doktrīnām un dogmām un baznīcas vadības varu, nevis apmācīt cilvēkus, kas saprastu mūsdienu cilvēkus, kas bieži ir pašpaļāvīgi. Gandrīz netiek mēģināts atrast tādu valodu, kādā mūsdienu baznīca varētu padarīt ticību saprotamu dažādiem cilvēkiem. Morāles vērtības galvenokārt tiek izteiktas baušļos un aizliegumos. Ētisko “bremžu” funkcija nesniedzas līdz patiesai pārveidei un atjaunošanai.
Ir uzsākti mēģinājumi tikt vaļā no agrākajām inkvizīcijas un karu metodēm un sākt sadarbību ar laicīgās varas pārstāvjiem, tomēr šis ir grūts ceļš.
Tiek propagandēts uzskats, ka tikai sava baznīca ir pilnīgi patiesa.
Arī mistiķi labākajā gadījumā tikai tiek paciesti, neņemot vērā viņu kā ceļvežu lomu.
Rūdolfa Štainera kristīgā kopiena un kristioloģija; un kristīgie rozenkreiceri;

Īpašās kopienas: Jaunās atklāsmes kustības

Citas skolas, piemēram, tās, kuru pamatā ir Prof. J. Hurtaka mācības.

Šāda pieeja kristietībai ir līdzīga sen aizmirstajai (Tādējādi šāda veida kristietības nebija, un tas noveda pie daudziem gadījumiem mūsdienu baznīcās, kur nepieciešami uzlabojumi).l
Tiek izmantotas dažādas metodes, kā piekļūt tuvāk Dievam.
Piemēram, Hurtaks, strādā pie „Dieva Vārda” no senās Bībeles valodas. ...
Piemēram, antroposofisti strādā “Kristus Garā”, tomēr tieši neiekļauj Viņu savās lūgšanās( Rūdolfa Štainera izveidotā kristīgā kopiena neattiecas tieši uz antroposofiju).
(Ne visu mūsdienu rozenkreiceru grupu un alķīmiķu darbība liecina par to kristīgo izcelsmi).
Jaunās Atklāsmes kustības, kas pamazām novirzās no mistiķa Jākoba Lorbera mācības, vadās ne tikai pēc Bībeles, bet arī pēc pravietojumiem.
Ir nepieciešams izveidot savu viedokli par šo jomu, lai varētu novērtēt mācības****.
Dažas uz kristietības robežas esošas līdz galam nenoformētas grupas, piemēram, tās, kas tuvas Jaunā laikmeta grupām. Cenšas iziet aiz mūsdienu nepilnīgās materiālistiskās sabiedrības rāmjiem, kas ir saskaņā ar Atklāsmi.Tā virtā, lai nosodītu citus, lūkojas uz savām vērtībām un pieredzi. Dialogs ar daudzām skolām. ... Nav stingras robežas starp Kristu un citiem "Kristiem", kā arī dažu kustību “kristīgo apziņu”.Neskatoties uz to, ka reliģijas ir vienotas savos uzskatos par ētiku, bet ne pašu ticību, atšķirības tiek retušētas mākslīgi, kas tomēr nepalīdz.Tādēļ, ka Dievs stāv pāri visam, tomēr dažreiz netiek saprasts, ka ētisko lēmumu pieņemšanu uz zemes ne vienmēr ietekmē konstruktīvie un destruktīvie spēki. Tādēļ arī rodas iecietība pret negatīvām izpausmēm, nepietiekama ētiskā izturība grūtību priekšā, kas ir raksturīga iezīme organizētajā kristietībā. Kā kustības maz piedalās sabiedrības problēmu risināšanā. ...

* Būtu arī iespējams salīdzināt baznīcas ar sākotnējiem 12 apustuļiem. Dažādi cilvēki dažādās baznīcās rod to, kas palīdz viņiem virzīties uz priekšu.
**Ja jūs interesē kāda noteikta grupa, un tā: a) dod jums personisko brīvību un ļauj uzturēt attiecības ar ģimeni un draugiem; b) neatbalsta neētisku rīcību; c) necenšas iegūt jūsu īpašumu (izņemot biedra naudu - vai dažās valstīs nodokli – vai brīvprātīgos ziedojumus);d) atsaucas uz Bībeli vai Jauno Derību (uz Jēzu Kristu);e) atzīst, ka tā nav vienīgā patiesā kristietības grupa; - tātad apzīmējums "sekta", kas parasti tiek lietots negatīvā nozīmē, uz to neattiecas. Tas ir neatkarīgi no to teoloģisko skaidrojumu novērtēšanas – kas ir visām baznīcām – un no viņu papildu tradīciju vērtējuma – kas pastāv gandrīz visās baznīcās, izņemot protestantu jeb evaņģēliskās baznīcas.
***Piemēram, pats Jānis, Aleksandrijas Klemenss, Origēns, paulikāņi, Joahims del Fiorē, skolotājs Ekhards, Taulers, Zeize, Nicolaus of Kues (Cusanus), Jākobs Boeme, Angelus Sizēliuss, Pareacels, Novalis utt. Arī šādās apindās , līdzīgi kā baznīcās, var būt ierobežojumi, tomēr tās arī ir daļa no kristietības. Bogumilu un katariešu uztvere bija savā ziņā līdzīga, tikai viņi vienpusēji izolējās no pasaules.
****Skat. nodaļu “Kā izturēties pret pravietojumiem” ways-of.christ.net pamattekstā. Ne visas šāda veida grupas darbojas kā sava veida baznīcu konkurentes, un tās neiesaka cilvēkiem atteikties no savām baznīcām (piemēram, Lorbers). Citas grupas kritizē lielās baznīcas, jo tās jūtas to vajātas.

c) Pieejas konfliktu baznīcu starpā risināšanai ekumeniskajā kustībā.

Kristietība sāk pilnībā izpausties, ja palūkojamies uz baznīcu ekumenisko daudzveidību. Ikviens, kurš atzīst par kristīgu mazāko izplatīto pamatbaznīcu kopsaucēju, dod cilvēkiem un baznīcām to, kas viņiem nepieciešams, lai virzītos uz priekšu kristietības atjaunošanā. Ja salīdzina ar agrīno baznīcu, kristietība ir kļuvusi virspusējāka. Kristiešiem nepieciešams mācīties vienam no otra. Tomēr katram ir iespēja saglabāt savu identitāti. Lielāka apziņa par kopīgu piederību baznīcu dažādībā nenozīmē centienus tagad izveidot vienotu kristietība modeli. Pats Kristus savās vēstulēs 7 baznīcām nemaz nepiemin šo vienotību. Viņš zināja, ka cilvēki ir dažādi. Citur gan Viņš pareģo, ka nāks laiks, kad būs viens gans un viens "ganāmpulks", kas nebūt nenozīmē, ka šajā ganāmpulkā nav iekšējas atšķirības. Visaugstākais gans ir Kristus pats. Viņš ir arī vienīgais , kurš varēja panākt pareizā veidā visu baznīcu apvienošanos. Kurš gan klausītu kādu citu? Tomēr soļi šajā virzienā ir iespējami. Šeit ir doti daži komentāri par to, ko baznīca uzskata par galvenajiem šķēršļiem šajā diskusijā (lielākā daļa cilvēku baznīcās nav ieinteresēti šo šķēršļu novēršanā):

0. Svarīgs pamats ir baptisma kā sakramenta uztveršana.
Otrā Vatikānā Kongresa laikā 1962. gadā iezīmējās jau dažas ekumeniskās kustības iezīmes. Tika nolemts, ka tādi elementi kā Dieva Vārds, patiesa žēlsirdība, cerība, mīlestība un Svētā Gara dāvanas - gan redzamās , gan neredzamās - pastāv arī ārpus katoliskās baznīcas un ka iesvētīšana un grēku izpirkšana ir iespējama arī citās baznīcās. Tomēr joprojām katoļu baznīca sevi uzskatīja par vienīgo pilnīgo baznīcu.

1. Katoliskā baznīca apgalvo, ka protestantu jeb evaņģēliskajām baznīcām neesot nepārtrauktas "pēctecības”, uzliekot rokas kopš sākotnējo apustuļu laikiem, saistībā ar bīskapu un priesteru iesvētīšanu. Šī iemesla dēļ tās netiek atzītas par līdzvērtīgām baznīcām. Tomēr dažas protestantu baznīcas radās tādēļ, ka atbilstoši kungi pievērsās jaunai ticībai, droši vien, ka viņu vidū bija arī katoļu mācītāji. Viņi, savukārt, piedalījās citu mācītāju iesvētīšanā. Roku uzlikšanas, lai svētītu utt., pamati tiešām meklējami Bībelē. Bībelē netiek noteikti teikts, ka priesteriem jābūt nemitīgumam, lai uzliktu rokas. Tomēr, ja kāds to vēlas skaidrot šādi, ir iespējams, ka arī evaņģēliskajās baznīcās tiktu atsākta roku uzlikšana, kas nemaz nekaitētu to reputācijai. Šim nolūkam viņi varētu atrast kādu viņu pašu baznīcā vai ārpus tās, kurš ir daļa no šīs nepārtrauktās ķēdes. Tas būtu lielāks izaicinājums protestantu baznīcu pašapziņai.
Ir arī cita iespēja, ko varētu pieņemt visas baznīcas, proti, ka katrs var tieši lūgt par viņa saistību ar Svēto Garu, kas citādi izpaužas roku uzlikšanas rituālā. (To varētu darīt pat katrs ticīgais. Ir cilvēki, kuriem ir īpašas spējas veikt kristīgo dziedniecību, nemaz neesot īpaši ievētītiem - viņiem šīs spējas var izpausties vēl vairāk nekā jebkurām iesvētītajām personām). Tad mācītājs, kurš saņēma Svēto Garu, varēja nodot to tālāk klasiskajā roku uzlikšanas veidā. Šāda versija, iespējams, šķistu neparasta katoļu baznīcai. (Tomēr arī protestantu baznīca nav to praktizējusi, tāpēc nevienai no baznīcām nebija negodīgas priekšrocības). Lai minētu precīzāk, katoļu baznīca to var atzīt kā iespēju un piebilst, ka ar ierastajiem līdzekļiem neesot iespējams pārbaudīt Svētā Gara iedarbības nemainīgumu tādā veidā. Tomēr vienmēr ir bijuši katoļi, kas ir spējuši pateikt, vai tas iedarbojas vai nē. (piemēram, Tēvs Pio u. c.) Turklāt ir jautājums par to, ko darīt saistībā ar iesvētīto personu katoļu baznīcā, kas, iespējams, traucējusi Svētā Gara plūsmai, rīkojoties krasi nepareizi. Vai šis cilvēks joprojām spētu dot Svēto Garu? Precīzu un ticamu atbildi uz šiem jautājumiem nav iespējams bez pētījumiem vai tādu cilvēku kā Tēvs Pio palīdzības.

2. Jautājums par apustuļa Pētera, citu baznīcu izpratnē tēva, lomu katoļu baznīcai ir saistīts ar viņa kā Jēzus sacīja Sv Pēterim, lai tas parūpējas par Viņa “jēriem” un “avīm” (Jāņa evaņģ. 21). Tomēr Jēzus neuzticēja viņam citus mācekļus un viņu skolniekus, bet gan visus pārējos kristiešus. Piemēram, Jānim bija savas baznīcas Āzijā (skat. augstāk), Pāvils bija atbildīgs par daudzām draudzēm utt. tāpēc varētu rasties jautājums, ko mūsdienās nozīmē fakts, ka Sv. Pētera sekotāji “izved avis ganībās”. Pareizticīgo baznīcas pārstāvji ir izteikušies, ka viņi būt ar mieru pieņemt pāvestu kā “goda vadītāju”, kuram nav tiešas varas pār citām baznīcām, līdzīgi kā agrīnajā baznīcā, kur Romas pāvests tika atzīts kā pirmais līdzvērtīgo vidū. Pat daži protestantu teologi par to izteicās, tomēr Vatikāns uz to tieši nereaģēja. Vēlāk Pāvests citām baznīcām rakstīja, ka tām vajadzētu apsvērt, kādai, viņuprāt, vajadzētu būt pāvesta lomai. Šādi apsvērumi nevienam neko ļaunu nenodarītu. Ja baznīcas apvienotos, tām pavisam noteikti vajadzētu izvēlēties līderi, kas būtu pieņemams abām pusēm.

3. Protestantu baznīcas vēlētos, lai katoļu baznīcā par mācītāja amatā tiktu ordinētas arī sievietes. Tomēr pareizticīgo baznīcām, daļai anglikāņu baznīcas un dažiem protestantiem šajā jautājumā ir sarežģījumi. No otras puses, arī katoļu baznīcā, piemēram, Vācijā, tautas iniciatīvas grupa “Mēs-baznīca”, to pieprasa. Vienalga, cik svarīgs būtu šis jautājums, ir grūti saprast, kāpēc to nepieciešams atrisināt ekumeniskās diskusijās. Šo jautājumu vajadzētu risināt katrā baznīcā saskaņā ar tās apziņu. Jebkurā gadījumā ;pašlaik Vatikānam nevajadzētu noliegt protestantu baznīcas tiesības mācītāja amatā ordinēt sievietes, it īpaši baznīcu tuvināšanās procesa laikā. Dažādās pieejas varētu kalpot kā pozitīvs stimuls darbā katras baznīcas iekšienē.
Bībelē (Pāvils) ir noteiktas tikai nedaudz atšķirīgas tradicionālās sieviešu un vīriešu lomas sabiedrībā. Tajā laikā neviens nerunāja par to, ka sievietei vispār vajadzētu būt mazāk tiesībām. Mācekļu aprindās bija zināms, cik svarīga bija, piemēram, Marijas vai vispār sieviešu, loma, pat pirmā Vasarsvētku (ebreju Vasarsvētku) notikuma laikā. Teicienam "Sieva, esi klusa sabiedrībā" pavisam noteikti bija cita nozīme, nevis tā, kas tikai skaidrota vēlāk un kam nav nekāda sakara ar jautājumu par to, ka sievietēm ir mazāk tiesību. Tomēr ir šaubas par to, vai baznīcas var nonākt pie viena un tā paša skaidrojuma. Tāpēc Tie, kuri uzskata, ka šo jautājumu var atrisināt, to saistot ar diskusijām par baznīcu vienotību palīdzēs ātrāk, varētu piedzīvot vilšanos. Iespējams, vieglāk ir risināt šos abus jautājumus atsevišķi. Kad tuvosies laiks apvienoties, mēs redzēsim, kura baznīca ir gatava ko darīt.

4. Marijas dievināšana, kas ir labi zināma katoļu un pareizticīgo baznīcās, netiek praktizēta protestantu baznīcās, tomēr šis fakts netiek uzskatīts par galveno šķērsli baznīcu vienotībai. Otrajā Vatikāna kongresā tika pieņemts, ka liturģiskajos jautājumos, atkarībā no ticīgo temperamenta, var būt pat pozitīvas atšķirības. Mēs zinām, ka pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados bija centieni ieviest noteiktu veidu, kā godināt Mariju arī protestantu baznīcā.

5. No vienas puses ir skaidrs, ka baznīcas likums (kanonisko likumu kodekss-KLK) ir ļoti sāpīga tēma, jo savā iepriekšējajā formā bija daudz iespēju to ļaunprātīgi izmantot. Bet tā nozīmei šodien nevajadzētu būt šķērslim, kas kavē baznīcu vienotību. Tomēr Bībele nepastiprina tradicionālo baznīcas likumu lomu katoļu baznīcā. Pašlaik tas attiecas tikai uz vienu atsevišķu baznīcu. Katrai baznīcai kā atsevišķai vienībai vajadzētu un pat savā ziņā tai ir jābūt saviem statūtiem un saviem baznīcas likumiem, lai cik samāksloti arī tie nešķistu. Šādu noteikumu maiņa baznīcā ir pašu baznīcu ziņā - kamēr neviena nevēlas, lai visas pārējās baznīcas bez ierunām tos pieņemtu. Pat, ja kāds vēlas apspriest KLK pārņemšanu, pat katoļu baznīca visdrīzāk pieprasītu, ka šī procesa īstenošanai jāsasauc kopēja baznīcas pārstāvju sapulce, kā uzdevums būtu vienoties par jaunu likumu ieviešanu vai vismaz sagatavot to projektus. 1983. gadā katoļu baznīca pati pieņēma izmaiņas savos likumos, kas saistītas ar “dialoga ar pasauli teoloģiju”, par ko bija vienošanās otrajā Vatikāna kongresā 1962. gadā. Tāpēc arī šī tēma nav šķērslis ceļā uz vienotību.

6. Vēl viens strīdīgs moments – jautājums par cilvēka attaisnošanu Dieva priekšā vai nu caur darbiem vai Pestītāju. Tomēr, tā kā šajā jautājumā ir panākta vienošanās starp katoļu un protestantu baznīcu, var uzskatīt, ka tas būtu noskaidrots.

Tādējādi baznīcas, sekojot ekumenisma garam, patiešām varētu turpināt tuvināšanos, nemokot* Kristu ar savu atsvešināšanos. To patiesi vajadzētu darīt "ar jūtīgumu un viena otra ņemšanu vērā, ar pacietību un drosmi, godājot to patiesību" (kā to ir sacījis Jānis Pāvils II). Neskatoties uz to, jau šodien ir izjūtama “kopējas baznīcas” Kristus Garā klātesamība, ko veido visi tie, kas savā veidā seko Kristum un cenšas “izpildīt Tēva gribu”, - vienalga, kurai baznīcai viņi pieder un vai vispār kādai pieder, vai viņi noteikti visu laiku izmanto jēdzienu kristietība. Tas ir “Kristus ceļu” mājaslapas pamatā. Šāda veida pieredze dažām kustībām nav likusi atteikties no centieniem panākt šādu vienotību. Tomēr, šāda vienotība patiesi ir jāsasniedz, ar parakstu uz dokumenta būs par maz.

*) Tādas baznīcas kā katoļu varēja uztvert impulsus, kas nāk, piemēram, no pareizticīgās kristietes Vasulas Raidenas vēstījuma grāmatā “Patiesā dzīve Dievā” (angļu val. “The true life in God”), 1. sējumā. Katoļu baznīca uz šādiem rakstiem raugās kā uz “personīgajām iedvesmām” (skat. "Iedvesma un baznīcas”). Tomēr šīs saturs ir vairāk kā interesants iesaistītajiem cilvēkiem. (Mājaslapā literatūra ir minēta kā papildu informācijas avots, un mūsu viedoklis nav no tās atkarīgs).

atpakaļ

 

Atklāsmes un baznīcas.

Saskaņā ar Jauno Derību, tieša atsevišķu cilvēku atklāsme un citas Svētā Gara dāvanas kristiešu uztverē ir ļoti nozīmīgas (piemēram, 1. Korintiešiem 14, 26; Marka evaņģ. 16, 17). Tomēr ceļi, kā gūt atklāsmi acīmredzot viegli nebija.Tomēr ir iespējams lūgt par Svētā Gara iegūšanu.

Ārpus Vasarsvētku draudzēm arī katoļu baznīca pieņem šādu dievišķu vēstījumu esamības iespēju. Tomēr šī baznīca nošķir "vispārēju atklāsmi" visiem caur Bībeli, tradīcijas un baznīcas vadību no vienas puses - un mistiskās "personīgās atklāsmes" no otras puses. Personīgās atklāsmes, ja vien tās dod labumu cilvēkiem un to apkārtnei, parasti bez saistībām un ievērojama atbalsta, arī tiek atzītas. Kad Marijas un Jēzus Kristus vēstījumi attiecas uz baznīcu vai pat uz visu cilvēci, baznīca pret tiem izturas ar kritiku, Sākot ar Pāvila VI laiku, baznīca vairs neiebilst pret šāda veida sacerējumu publicēšanu. Tomēr vēl joprojām ir dažas šāda veida liecības, kas tikušas turētas noslēpumā gadsimtiem ilgi, piemēram, 3. Fatimas vēstījums. Šādos gadījumos baznīca patur sev tiesības izteikt gala vērtējumu. Baznīcas likumi nosaka, ka ja šie vēstījumi tiek pārbaudīti, tas jādara godīgi, piemēram, uzklausot to sarakstītājus (Kan. 844 §3). Kan. 220 noteikumā aizliegts nelikumīgi bojāt kāda reputāciju.
Šīm atklāsmēm nav lielas nozīmes dauzās baznīcās. Iespējams gan, ka tās vēl nav attīstījušas prasmes, kā pret tām izturēties. Dažas protestantu baznīcas uzskata, ka atklāsme nonākusi līdz galam Jaunās Derības laikā. No otras puses, ir daudzas līdzīga veida parādības arī ārpus lielajām baznīcām, salīdzināt, Jāņa evaņģ. 14:21-23. Kopējā situācija rada iespaidu, ka Dievs ir ieinteresēts "sarunā" ar mums, pamācīt cilvēkus un arī brīdināt. Taču tas ir grūts un visu mūžu ilgstošs mācību process. Lai izplatītu šādas vēstis, patiesībā ir nepieciešams īpašs aicinājums, īpaša saite ar Dievu un attiecīga sagatavošanās.

Pirmie pravieši - cilvēki, kuriem bija iespēja ar savām Gara dāvanām pārstāvēt Kristu – sapulcinot cilvēkus, mācīja par tiešu atklāsmi un tās skaidrojumu (1. Kor. 14, 26). 1. Kor. 12, 4-7: "…Tagad kopējas lietas labā Gara izpausme ir dota katram". 1. Korintiešiem 12, 28 "praviešu"* lomu salīdzinājumā ar apustuļu nozīmi var uzskatīt par otršķirīgu, savukārt trešajā vietā ir garīgie skolotāji. 1. Korintiešiem 14. nodaļā tiek nodalīta "runāšana mēlēs", kas stiprina sevi un pravietošana, kas stiprina reliģiskas kopienas ticību. Cilvēki, kas bija apveltīti ar pravietošanas spējām, tikai augstu vērtēti, jo citi mācekļi automātiski nevarēja izpildīt šo uzdevumu (piemēram, Mateja evaņģ. 10,41).

Atšķirīgās iezīmes:
Šeit nav runa tik daudz par jautājumu, vai vispār pastāv inspirācija, kas nav pieskaitāma autosuģestijai vai attiecīgā gadījumā masu suģestijai, šizofrēnijai vai citiem psihiskiem fenomeniem **. Cilvēki, kas bez aizspriedumiem kristietībā studē šādus fenomenus, drīz vien saprot, ka ar šādiem ierobežojošiem, tīri psiholoģiskiem izskaidrojumu mēģinājumiem vairākumā gadījumu nepietiek. Pēc nonākšanas līdz šai atziņai ir iespējams sākt uzdot patiesi interesantos jautājumus.

- Ir noderīgi meklēt ieskatu, ņemot vērā, kas nāk no Dieva un kas nē. salīdzin. Jāņa evaņģ. 4, 1. Tomēr tas jādara ar piesardzību un cieņu. Bībelē netiek noteikts, ka priesteris automātiski ir pietiekami kompetents, lai spriestu par iespējamām Gara izpausmēm, ņemot vērā teorētiskās un teoloģiskās zināšanas. Tikai daži var tieši uztvert, no kāda Gara nāk vēstījums; tāpēc Jēzus saka: "No viņu augļiem jums tos būs pazīt"- Mateja evaņģ. 7, 15-20. Tas nozīmē, ja tas ved pie Kristus, piemēram, tā dēvētās "reklamācijas"/ atgriešanās pie Dieva, nesot līdzi pozitīvas izmaiņas dzīvē vai dziedinot prātu vai ķermeni, būtu ļoti apšaubāmi neņemt vērā to kā neīstus un "no nelabā nākošus", jo tie tiek veikti žēlsirdības vārdā. Jāņa evaņģ. 15,5: "bez Manis jūs nenieka nespējat izdarīt". Ja šādas darbības rezultātā pastiprinās mīlestība pret Kristu un citiem cilvēkiem, tā ir laba zīme. Salīdzināt arī Mateja evaņģ. 7,1;, Mateja evaņģ. 12, 24-30 un Aptustuļu darbus 5, 38-39, kur ir brīdinājumi par nosodījumu. Saskaņā ar morāles vērtībām un laicīgajiem likumiem, būtu nepareizi kādu nosodīt, kamēr vēl nav noskaidrota šī cilvēka vaina.

Cita atšķirīga iezīmei ir šo cilvēku pieticība, jo tikai kļūstot klusākam, viņš/viņa var dzirdēt Dieva garu. Teoloģiskās zināšanas nebūt nav atšķirīga iezīme; bieži vien ir izvēlēti vienkārši cilvēki ("vienkāršo cilvēku harizma"). Šīs spējas tiek dotas arī izglītotiem cilvēkiem, ja vien viņi nav pārāk augstās domās par sevi un nav "iestrēguši savā "patiesībā", ja viņi pieder pie "garā nabagajiem", kas minēti Mateja evaņģ. 5,3. (piemēram, saduķeji - racionālisti un materiālisti, farizeji, kuru liela daļa, saistot reliģiju ar saprātu, ir nonākuši strupceļā - neviens no tiem nepiederēja pie tiem, kas bija "nabagi garā".)
- "…Jūs dzīvojat kā cilvēciskas būtnes un veicat savus ikdienas pienākumus, bet arī attiecīgi atstājat vietu ikdienas dzīvē Dievam, visvarenajam Tēvam". (No Mātes Marijas vēstījumiem gaišreģiem Garabandālā un citur).

- Saskaņā ar Jēzus ētikas izpratni – skat. piem. Mateja 7:12 - arī mīloša uzvedība ir šāda raksturīga iezīme. Caur savu ar Kristu vienoto veselo cilvēks aizvien vairāk nonāk kontaktā ar garu, kas stāv pāri saprātam. Jo vairāk cilvēks ir saskaņā ar tādām dievišķajām īpašībām kā mīlestība, jo skaidrāk tas notiek. Taču ētika šajā kontekstā nenozīmē automātisku iekļaušanos pieņemtajos tradicionālajos priekšstatos par dievbijīgiem cilvēkiem, piem. attiecībā uz apģērbu, baznīcā iešanu utt.
- Ja piem. kāds sāktu agresīvi izplatīt nepatiesu informāciju par kādu citu kristieti atsaucoties uz personīgu, no Kristus saņemtu inspirāciju un izmantojot caur rakstiem saņemtus vispārīgus viedokļus, tādejādi radot nesaskaņas, pastāv stipras aizdomas, ka šī rīcība nav pamatota un tā nav patiesa no Dieva vai Svētā Gara saņemta vēsts.
- Bez tam, brīvība no ārējā spiediena arī ir vērā ņemams faktors. Bībelē ir teikts, ka Svētais Gars ir brīvs no cilvēku klasēm (Jāņa evaņģ. 3,8;...) un tam ir nepieciešama brīvība tā izaugsmei. Cilvēciskajai būtnei ir sava apziņa, kas nepakļaujas apstākļu ietekmei. Aptustuļu darbi 5, 29: "Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem!" Tas nav domāts kā noderīgā garīgās palīdzības veida noliegums. Ne katrai paaudzei jāsāk no sākuma, atkārtojot tās pašas kļūdas.

- Tādi kritēriji kā "pārdabiskais raksturs" ir pētīti bieži, piemēram, tādas blakusparādības kā acu refleksa trūkums, mainīts sirdsritms, palēnināts pulss, augstāks asinsspiediens – bez jebkādas manipulācijas vai kādu ārstniecisku/narkotisku vielu lietošanas; vai arī cilvēks nevarētu saprast to, kas ticis atklāts. Tomŗ šis kritērijs nav nepieciešams, jo Gars var izmantot arī cilvēku "dabiskās" spējas.

Ir daudzi Gara vēstījuma izteiksmes veidi. Piemēram, caur "iekšējo balsi/ iekšējo pasauli"/ "iekšējais vārds no sirds" pie pilna saprāta – tātad nedrīkstot to sajaukt ar šizofrēnām vai hipnotiskām parādībām. Ilgākā prakses laikā kļūst arī skaidrs, ka tai ir cits raksturs kā telepātiskām parādībām (skat. "Vom Inneren Wort", Johanes Tenhards u.c. raksti, Lorber-Verlag). Retos gadījumos var sasniegt transam līdzīgu stāvokli, kurā cilvēkam ir tikai otršķirīga nozīme; tomēr pat šeit apstākļi - noskaņošanās Dievam un labai ietekmei uz klātesošajiem cilvēkiem – parāda atšķirību starp šo un transu, kas ir panākts ar garīgumu – kam ir novājinoša ietekme uz klātesošajiem cilvēkiem. Var gadīties arī tā, ka kāds piedzīvo vīziju, iekšējo gaismu vai ideju un var vēlāk to visu pierakstīt. Ir arī tiešas pierakstīšanas veids ar pilnu apziņu, kas autširas no garīguma "automātiskās pierakstīšanas", kas parasti ir saistīta ar kādu transa veidu (apzināti meklējot Dieva Garu viņa garīgumā un transa stāvoklī meklējot kontaktus ar spokiem(to dēvē par spirituālismu). Arī Svētais Gars varētu būt bijis kāda vēstījuma avots, tieši gan nevēršoties pie iesaistītajām personām ("..."): doma, saruna, kāds rakstu darbs vai grāmata var daļēji vai pilnībā rastis no šī atklāsmes avota, jo tas var rosināt cilvēku radošās spējas tā, kā vien tas vēlas.

*) Pravietojums tulkojumā no grieķu valodas vispirms nozīmē ekstrasensuālu informāciju, kristietības kontekstā – tādu, kas nāk no Dieva vai no Svētā Gara. Atklāsmes, kas ir brīdinājumi vai nākotnes pareģojumi, ir īpašs gadījums. Saistībā ar Svēto Garu vispārējā nozīmē skat. Jāņa evaņģ. 3,8;14,26 un "Kristus ceļu" pamatteksta pirmo daļu, nodaļu "Pirmais Vasarsvētku notikumus(ebreju Vasarsvētki)".
Saistībā ar pravietojumiem un nākotnes vīzijām skat. attiecīgās nodaļas "Kristus ceļu" pamatteksta 2. daļā, piemēram, nodaļā "Kā izturēties pret pravietojumiem".
Šeit ir arī daži fragmenti no Vecās Derības, kas saistīti ar pravietojumu raksturu – ar piebildēm, jo kopš tā laika apstākļi ir mainījušies (Jēzus dzīves laikā antīkais pravietošanas veids gandrīz izzuda, tomēr vēlāk tika atjaunots): Joēla grāmata 3,1-2, Āmosa grāmata 3, 7-8).

**) Taču dažos gadījumos pat cilvēki ar patiesām inspiratīvām spējām uz laiku var nokļūt stāvokļos, kas ir līdzīgas zināmiem psihiskiem traucējumiem - piemēram piespiedu kārtā turpinot iekšēju dialogu straumi un kļūstot ilgstoši nespējīgi kārtot pasaules lietas. Lai pēc iespējas vairāk izvairītos no šādiem ekscesiem, papildus jau augstāk minētajiem aspektiem būtu jāpiegriež īpaša vērība sekojošiem ārējiem priekšnoteikumiem: pietiekami ilgs miegs; piemērots, piem. ar B vitamīniem bagāts, uzturs. Tas nozīmē, ka ir jāuzmanās ar gavēšanu un līdzīgām situācijām ja nav pietiekama pieredze ar to. Papildus būtu jāmin skaidra virzība uz sasniedzamo mērķi, t.i. Kristu, izvairīšanās no pārāk ilgām sēdēm, kas dotu iespēju novirzīties no mērķa un "pārkaršanai", pietiekami centieni pēc intensīviem iekšējiem pārdzīvojumiem atgriezties esošajā pasaulīgajā realitātē; dzirdētā paš-apzināta pārstrāde; dzirdētā pārstrāde, apzinoties sevi pašu. Palīgi, garīgie pavadoņi (piem. priesteri), terapeiti u. līdz. šādos gadījumos var efektīvi palīdzēt tikai tad, ja viņiem ir specifiska pieredze / zināšanas, kas ļauj ņemt nopietni ne tikai patlaban traucēto stāvokli, bet gan arī netraucēto pamata fenomenu.

atpakaļ

 

Kāpēc man ir vajadzīga baznīca vai draudze?

Protams, ir iespējams nodibināt individuālu saikni ar Jēzu Kristu un Dievu. (Skat. arī lapu "Lūgšana...") Tā ir lietas būtība. Dievs spēj Pats cilvēkā ielikt impulsus, ja vien cilvēks spēj šīs smalkās zīmes saskatīt.

Tomēr ir arī cits šīs saiknes līmenis, kas var atklāties tikai, esot kopā ar citiem. “Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (Mateja evaņģ. 18, 19-20).I Sākotnēji tiek domāts tas, kas tiek teikts. No attāluma šādu saikni ir iespējams nodibināt, piemēram, ja cilvēki savlaicīgi vienojas par konkrētu laiku, tomēr šādā veidā to izdarīt ir grūtāk. Mistiķis varētu izjust šāda veida vienotību arī bez iepriekšējas vienošanās, tomēr vairākumam cilvēku tas būtu par sarežģītu. Parasti cilvēki nedzimst eremītu jeb vientuļnieku dzīvei.

Šāda veida kopiena var pārveidoties par regulāru privāto loku. Tomēr šādu kopienu var atrast baznīcas draudzēs vai kādā citā reliģiskajā kopienā, kas atbilst cilvēka ticībai. Lai arī dažu baznīcu tradīcijās var tikt pārlieku uzsvērta to nozīme ticīgajiem, lietas būtību tas nemaina.

atpakaļ

 

Septiņi zīmogi.

Sākotnēji šajā vīzijā tiek aprakstīti “24 vecaji”, “7 gari pie Dieva troņa” un “četras dzīvās būtnes”, kas pielūdz Dievu – kā dažādu sākotnēju iezīmju un radīšanas izpausme. Tad tikai “jērs”- ar Kristus īpašībām – varēja atvērt grāmatu ar septiņiem zīmogiem (Atklāsmes grāmata 4-8, 1). Notikumi risinās debesīs, tas ir, šajā kontekstā – Dieva teritorijā. Sākotnēji zīmogu nozīme tiek aprakstīta līmenī, kā spēki tiek raksturoti ar simboliem – četriem dažādas krāsas zirgiem un jātniekiem. Izmaiņām šajā līmenī, piemēram, tēliem un sapņiem, ir tikai netieša ietekme uz zemes notikumiem.

Neskatoties uz to, ka šo atklāsmes līmeņu daba pirmām kārtām ir vērsta uz psiholoģiska rakstura attīstību plašākā mērogā, sākumā tiek teikts: “es tev rādīšu, kas notiks pēc tam" (pēc 7 draudzēm). Attiecīgi R. Štainers un Arturs Šults izteica domu par 7 turpmākām "zīmogu kultūrām" uz zemes, kas saistītas ar atbilstošu apziņas līmeņu attīrīšanu. Meksikā sarakstītajā grāmatā "Patiesās dzīves grāmata" ("Book of true life"), kā tapšanas iedvesma tika smelta kristietībā, zīmogi tiek izskaidroti kā visa vēsture no "Kaina un Ābela" laikiem līdz pat pareģotajam pasaules galam.

Jebkurā gadījumā šajā tekstā sniegtā informācija neļauj skaidri pielīdzināt zīmogus mūsdienu fiziskajai zemei. Ja mēs domātu tādā pat veidā kā dažas no brīvajām baznīcām, tad vismaz pirmo četru zīmogu atbalss varētu atbilst diviem pasaules kariem, turpmākam spēka līdzsvaram starp Austrumiem un Rietumiem, un izsalkumu un epidēmijām. Tam varētu sekot citu reliģiju pārstāvju vajāšana un kosmiskas izcelsmes nelaimes: meteorīti, zemestrīces, iespējamas polārās izmaiņas – skat. nodaļu: „Septiņas pēdējās mocības”.

Starp 6. un 7. zīmogu tekstā ir minēti “aizzīmogotie” un “lielā baltās drānās tērpto daudzveidība debesīs”.

Aina Jāņa evaņģēlija 2. nodaļā: kāzas Kānā un skats, kurā Jēzus padzen no tempļa tirgotājus un naudas mijējus – pēc kopēja patosa un kareivīgā noskaņojuma – jau atgādina mums šīs Atklāsme grāmatas nodaļas (salīdzināt mūsu nodaļas “Kāzas Kānā” un “Svētās dusmas” un Jāņa evaņģ. 2. nodaļu).

Jāņa evaņģēlija 5. nodaļā Jēzus pareģoja, ka tiks nodalīti gari, kas darījuši labu un tie, kas ir darījuši ļaunu, aprakstā par septiņiem zīmogiem tiek turpināts raksturot "12 izvēlēto no ciltīm dvēseļu aizzīmogošanu".

atpakaļ

 

Septiņas bazūnes.

Vīzija ar septiņiem eņģeļiem ar bazūnēm notiek "debesīs" (Atklāsmes grāmata 8,2 - 11,19). Augšupejošās “svēto lūgšanas”, “uz zemi sūtītā altāra uguns” un arī bazūnes pašas kā instrumenti izmantotas ar galvu (muti) atspoguļo daudz garīgāku līmeni – kā tas būtu sapņos ar šāda veida simboliem. Šajā gadījumā tā ir sākums izmaiņām, kas daļēji skar zemi, kur ir sajauktas dažādas ēnas.

Par spīti šai garīgajai, nevis fiziskajai “bazūņu” dabai, ezotēriķi ir arī centušies aprakstīt tās kā zemes “7 bazūņu kultūras” pēc zīmogiem. Lai arī ir sarežģīti rast tā atbilstības ar mūsu laiku, nebūtu neiespējami saistīt mežu izmiršanu un apkārtējās vides saindēšanu saistībā ar pirmo un otro bazūni. Saistībā ar trešo bazūni tika novērots, ka lāpa krita uz trešo daļu upju vārdā “Černobiļa”, kas dažās vietējās valodās nozīmē to pašu. 4. bazūne varētu norādīt uz zvaigznāju izvietojumu, kas 1987. gada augusta vidū bija vērojams visu planētu kosmiskajā trijstūrī. Tajā pat laikā daļa “Jaunā laikmeta” kustības sekotāju bez jebkādas saistības ar Atklāsmi, tomēr pieminot 144 000 cilvēku - indiešu pravietojumos dēvētus par “varavīksnes kaujiniekiem” – meditēja pirms jauna posma sākuma ceļā uz jauno laikmetu. 5. bazūne - dūmi no akas, dzelzs siseņi, pieci ciešanu mēneši... - varētu kaut nedaudz atgādināt par saistību ar 1991. gada Persijas līča karu; arī 6. bazūne, kas varētu simbolizēt zemestrīces. Septītā bazūne ved uz “Dieva templi”, to pavada zibeņi un balsis, pērkons un krusu, kam arī varētu būt iekšēja, mistiska nozīme.

Līdz ar 7. bazūni ir arī balsis: “Pasaules valstība ir kļuvusi par mūsu Kunga un Viņa Kristus valstību”, vismaz garīgā līmenī ir kaut kas izlemts, kas vēl nav pilnībā realizēts uz zems. Bazūņu “spēku” var salīdzināt ar “apskaidrošanos” Tabora kalnā (skat. ar to saistīto nodaļu un Mateja evaņģ.17. nodaļu) un ar mācībām šajā kontekstā, arī ar Kalna sprediķi utt. (skat. "Kalna sprediķi” un Mateja evaņģ. 5-7).

atpakaļ

 

"Septiņi pērkoni” un divi pravieši.

Pēc 6. bazūnes “runāja septiņi pērkoni”(Atklāsmes grāmata 10 – 11, 14). Tiek uzskatīts, ka Jānis apzīmogoja dzirdēto un to nepierakstīja. Tad viņš “debesīs izmēra Dieva templi”. Divi pravieši tiks nogalināti un atdzīvināti. Šeit tiek vilktas paralēles ar Lācara augšāmcelšanu no mirušajiem evaņģēlijos (Jāņa evaņģ. 11. nodaļā un mūsu nodaļā).

atpakaļ

 

Sieviete un pūķis.

Visos notikumu attīstības posmos piedalās gan gara nesēji, gan arī negatīvie spēki. Tekstā dažviet vairāk izskaidrota viena puse, dažviet – otra. Zīme debesīs, “sieva, saulē tērpta, mēness apakš viņas kājām un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags” (Atklāsmes grāmata 12) nekļūdīgi norāda uz “Sofiju” – grieķu valodā: gudrību - debesu vai universālo māti ne tik daudz zemes mātes aspektu; skat. šīs mājaslapas nodaļu "Pirmais vasarsvētku notikums”. Par viņas iespējamo saikni ar Mariju jau ir minēts. Vecumdienās Marija dzīvoja alā, kurā tika pielūgta antīkā dieviete Kibele. Tas bija ļoti simboliski tādā ziņā, ka tas šajā kontekstā bija kaut kas jauns. Viņas “bērns” Atklāsmes grāmatā - debesu izcelsmes bērns, pirmkārt, ir arī debešķīga būtne, kam “jāvada visas tautas ar dzelzs zizli un kurš nemitīgi mudinātu cilvēkus sekot savai patiesajai sirdij un tam būtu jāsaistās ar īpašo veidu, kādā darbojas kosmiskais Kristus. Zizli var arī uztvert kā “dzelzs priekšmetu”, tādējādi tas nav tikai karaļa simbols, bet gan “iniciatora” simbols un tam arī var būt saistība ar “debesu saimniekiem”. Skat. nodaļu “Septiņas pēdējās mocības”.

Šeit mēs varam pamanīt saistību starp “kāju mazgāšanas” garīgo nozīmi un iepriekš minēto Marijas no Betānijas veikto iesvaidīšanu (mūsu nodaļa “Kristus kāju mazgāšana” un Jāņa evaņģ. 12, 13). Ir iekļauts arī “jaunās dzimšanas” motīvs augstākos attīstības līmeņos.

"Pūķis” ar tā negatīvajiem eņģeļiem ir otra puse. “Miķelis un viņa eņģeļi” visuma kaujā pūķi uzvar un nogāž to zemē. Gan debesis, gan zeme aizstāvēja sievu.

atpakaļ

 

Jūras “zvērs ar septiņām galvām”.

Šajā vīzijā parādās arī divi citi negatīvie spēki. Sākumā vieni, kas saistās ar vēlmēm un vieglprātību (Atklāsmes grāmata 13, 1-10; salīdzin. ar mūsu nodaļu “Kārdinājumi” un Mateja evaņģ. 4, 5-11). Septiņas galvas vēlāk pašā Atklāsmē tiek skaidrotas kā “septiņi kalni, uz kā sēž Babilona, nomaldījušos māte” un kalni, savukārt, kā “septiņi karaļi”. Pašā Atklāsmē desmit ragi tiek skaidroti kā “desmit karaļi”, kuri ir vienās domās un dod spēku šim zvēram.

Citu lietu starpā, “Septiņu kalnu”, kas varētu mums atgādināt par Romu kā “septiņu kalnu pilsētu”, dēļ ir brīvās baznīcas, kas ar “Babilonu” saprot pāvestību. Tomēr tas šķiet nedaudz uzspiesta un, neskatoties uz katoļu baznīcas problēmām, trūkst arī attiecīgās simbolikas. Atklāsmes grāmatā 18:11-23 tiek dota viennozīmīga norāde uz globālo pasaules tirgu. (Skat. nodaļu "Pēdējās septiņas mokas un Babilonas beigas...".) Dzīvnieka „attēls” saskaņā ar Atklāsmes grāmatas nākamo 14. nodaļu varētu būt saistīts ar nepareiziem Jēzus attēliem (priekšstatiem par viņu). Tas varētu būt saistīts arī ar tieksmēm vai kultam līdzīgām atkarībām no plašsaziņas līdzekļu ierīcēm.

Šī “zvēra” varu var uzveikt ar spēku, kas aprakstīts mūsu nodaļā "Pēršana ar pātagām” - Jāņa evaņģ. 19, 1.

atpakaļ

 

"Zvers ar diviem ragiem" no zemes dzilem.

Šeit (Atklāsmes grāmata 13, 11-18) mēs redzam negatīvo spēku, kas vērsts pret materiālistiskajiem ierobežojumiem (“iedzimtas nepieciešamības”). Salīdzināt mūsu nodaļu “Kārdinājumi”un Mateja evaņģ. 4, 1-4.

Doma par cilvēku iezīmēšanu uz pieres vai uz labās rokas, tāpat kā šajās nodaļās minētais skaitlis 666 kā priekšnosacījums spējai pirkt un pārdot, jau ļoti skaidri ir manāms mūsdienu notikumos pasaulē. Datoru tīkla iespējas un personīgo datu apmaiņa, banku kartes, starptautiskais bankas kods 666, svītru kodi ar trim norobežojošām dubultlīnijām, kas kodu valodā nozīmē 666, Kanādā un Malaizijā jau pārbaudītās personības identifikācijas noteikšanas ierīces, kas nolasa informāciju no cilvēka pieres vai rokas, vecā Eiropas kopienas darījumu centra Briselē segvārds "La bête"", kas tulkojumā no franču valodas nozīmē “zvērs”, un līdzīgas izpausmes liecina par noteiktu tendenci, lai arī tā ir neapzināta vai pat apzināta un, iespējams , pat asprātīgi domāta. Bībeliskais “zvērs no zemes dzīlēm” ir identisks “elkam mamonam”.

Ir vērojam vēl viena tendence, kas gan nav vēl pilnībā nostiprinājusies, būtu strādāt pie arvien krasākajām apkārtējās vides problēmām, pirmkārt, ar mazefektīvām, “kosmētiskām” metodēm, bet pēc tam, tā vietā, lai īstenotu demokrātiskas pārmaiņas, izveido maldinošu tehnokrātisku diktatūru. Šo mehānismu būtības apzināšanās tuvina to galu. Šim procesam ir saistība ar spēku, kas minēts saistībā ar "ērkšķu kroni”(mūsu nodaļa un Jāņa evaņģ. 19, 2-3).

Nodaļas par pūķi un diviem zvēriem netiek izsmeltas līdz ar to atspoguļojumu mūsdienās. Darbība, kā jau minēts, risinās ne tikai uz fiziskās zemes. Vīzijā par 144 000, kas atpirkti no pasaules (Atklāsmes grāmatas 14. nodaļa) cita aiz citas parādās dažādas būtnes un eņģeļi, kas ap sevi “pulcina” divu dažādu zemes iedzīvotāju grupas. Tie, kas ir apvienojušies ar zvēru, tiks iemesti “Dieva dusmu kausā”, kas nozīmē, ka viņi tiek atstāti nākotnes spēku varā. Tomēr jāteic, ka Atklāsmē netiek runāts “par mūžīgo lāstu”, galu galā viss rod ceļu pie Dieva un augstākā nozīmē viss tiek ieskauts Dievā. Salīdzin. Atklāsmes grāmatas 22. nodaļu un attiecīgo nodaļu ; šajā mājaslapā par jauno zemi.

atpakaļ

 

„Septiņas pēdējās mocības" un "Babilonas" gals; ...Kristus Otro atnākšanu.

Tie, kas ir spējuši turēties pretī zvēram un viņa tēlam, parādās nākamajā vīzijā tādā līmenī, kas tiek raksturots kā “stikla jūra, kas sajaukta ar uguni”. No “debesu tempļa” atkal nāk septiņi eņģeļi ar “septiņām pēdējām mocībām”, kas tiek lietas no “Dieva dusmu kausa” uz zemes, “jūrā”, “ūdens upēs”, uz sauli, uz “zvēra troņa”, “Eifratas”upē un “gaisā” (Atklāsmes grāmata 15, 5 –Atklāsmes grām 21. nod.)

No vienas puses, mēs redzam, ka šeit pat ir iesaistīts augstāks apziņas līmenis, no otras puses, tas rada arvien dziļāku un daudz eksistenciālāku zemes un apkārtējā visuma redzamās daļas elementu sajaukumu. Čūlas, indes, ciešanas, uguns, tumsa, nelabie “gari” un pasaules katastrofa līdz ar kontinentu pārvietošanos, sauszemes līmeņa pazemināšanos un plūdiem, meteorītu krišanu, kā arī materiālistiskās “Babilonas” sadalīšanās trijās daļās un pilnīgs tās sabrukums (Atklāsmes grāmata 17; 18, 24). “Laika loga” iespēja notikumiem jau ir atainota kopā ar 6. zīmogu.

Šeit par pamatu ir iespējams izmantot arī ilgākus laika posmus. Tomēr Jēzus “pēdējās runas” (piemēram, Marka evaņģ. 13) un daudzi pravietojumi, kas radās pēc Jāņa Atklāsmes, liecina par centrālo notikumu ap 2000. gadu, kas atkal mainīs visa gaitu. (Skat. augstāk: “Kā izturēties pret pravietojumiem”). Zinātniskie atklājumi, kā nozīme vēl nav apzināta, norāda uz to pašu. Vērienīgā zemes magnētiskā lauka samazināšanās pēdējo 200 gadu laikā un pēdējos gados neierasti lielais zemestrīču, vulkānu izvirdumu skaits; saules spilgtuma palielināšanās, neatkarīgi no ierastajiem saules aktivitātes cikliem, kā arī saules aktivitātes augstākais punkts kopš 1999./2000. gada - 2003. gadā...vēl bija vērojama milzīga aktivitāte – tiem, kas apzinās, rāda, ka jānotiek kam neparastam.

Jā pēkšņi notiek liela magnētisko polu nobīde vai arī magnētiskais lauks praktiski sabrūk u neatjaunojas pretējā virzienā, kā tas vairākkārt atkārtojies zemes vēsturē, tas varētu būt arī par cēloni radikālām ģeoloģiskajām izmaiņām. Tā nebūtu tikai jauns stāvoklis cilvēcei, bet, iespējams, arī jauna ģeoloģiskā ēra. Ja magnētiskā “Van Alena josta”, kas ieskauj zemi, uz kādu brīdi zaudētu tās aizsargfunkciju pret “kosmosa putekļu” daļām, pravietojumos minētie meteorītu lieti viegli var kļūt par realitāti.

Mūsu un arī citu ieskati patiesi norāda, ka dažu atutotu minētais vispārējais sabrukums var arī nenotikt, ne kā trešais pasaules atomkarš, ne arī kā pilnīga ekoloģiskā katastrofa, ne arī tā, kā to paredz teorija par zemes ass polu maiņu vai tās izmaiņas attiecībā pret kosmosu. Daudz kas ir mainījies šāda veida vīziju pamatos.

Tā kā apokaliptiskie procesi, no vienas puses, risinās Dievam vēlamā virzienā, bet, no putras puses, daudzi egoistiski cilvēces pārstāvji un to “elite” manipulē ar daudziem dabas procesiem, lai arī ir arī pozitīvas cilvēku darbības ietekmes, uz zemes var notikt ierobežota mēroga izmaiņas, kā dēļ būs neizbēgami astronomiskie “pārkārtojumi”, kā arī būs nepieciešamas izmaiņas cilvēcē un tās apziņā.

Nereti tika pareģoti “antikristiešu” tādu cilvēku diktatoriskie centieni, kas vēlētos saglabāt savu varu, kā arī šo laiku samazināšanās vai gals ar kulmināciju triju tumsas dienu formā. šīs izmaiņas vairs nevar vienkārši neņemt vērā kā muļķības.

Šai sakarā Marijas parādīšanās Garabandālā (Spānijā) simbolizē “lielo brīdinājumu”, kas parāda visiem cilvēkiem iekšēji, kas viņiem jāpārvar sevī – skat. arī Jāņa evaņģ. 16:8; Atklāsmes grāmatu 14:6-20 – ja viņi vēlas pāriet Dieva gaismā – skat. arī Jāņa evaņģ. 16:13. Tas ir saistīts ar zīmi debesīs. Gadu pēc šī notikuma it kā vajadzētu notikt “lielam brīnumam”(izdziedināšanai), atstājot Garabandālā “zīmi”. Ja cilvēce arī pēc tā nepārdomās, nākšot Pastarā diena ar uguni no debesīm (“Dieva dusmu kausi”) – Atklāsmes grāmatas 16. nod.; papildus skat. Mateja evaņģ. 24:28. (Francs Špekbahers (Franz Speckbacher) "Garabandāla” ,120 lpp., vācu valodā; varat grāmatnīcās meklēt arī literatūru savā valodā, vai arī internetā, kā atslēgas vārdu izmantojot “Garabandal”). Pēc šī cilvēkiem varētu būt viss no jauna jāapsver.
Iespējama sagatavošanās, bez savas dzīves mainīšanas, varētu būt lūgšana par Svēto Garu tūlīt pat.

Arvien jaunākos “vēstījumos” no citiem avotiem – skat. arī nodaļu “Kā izturēties pret pravietojumiem” – tiek minēta iziešana cauri “nulles zonai”, pēc kā tie, kas ir pietiekami nobrieduši, nokļūst kosmiski garīgajā laukā, ko bieži neprecīzi dēvē par “fotona gredzenu”, un varēs dzīvot fizisko dzīvi, izmantojot “gaismas ķermeņu” spējas materiālās realitātes augstākajās dimensijās (skat. nodaļas “Augšāmcelšanās”un “Miera Valstība”).

Tiek arī solīts, ka Kristus vai tam sagatavoto cilvēku eņģeļi uz laiku atbrīvos no mocībām (salīdzin. Atklāsmes grām. 14, 14-16) vai arī savlaicīgu evakuāciju un turpmāku ārpus zemes spēku palīdzību. Tas, no kurienes gaidīt palīdzību, ir katra cilvēka paša ziņā. Tā kā visumā pastāv gan tumsa, gan gaisma, nākas saskarties ar daudziem sarežģītiem notikumiem un ir labi lūgt Kristum lūgt jūs vadīt visās situācijās un izmantot savas spējas labā un ļaunā atšķiršanai, jo tas ir tieši zemei raksturīgs veids vienotības rašanai - ņemot vērā, ka no augšas nāk jauni spēki.

Šajā reizē patiesībā runa ir par katra atsevišķa cilvēka pēdējo iespēju pieņemt savā dvēselē lēmumu, vai turpināt piedalīties ceļā uz "Miera valstību", kādu Dievs ir paredzējis pasaulei. Šī fāze beidzas ar Kristus atkalatnakšanu (Jāņa Atklāsmes grāmata19, skat. arī Jāņa Atklāsmes grāmata 12, Mateja 24:30; Apg. 1:6-8): Kristus nenāk tikai vienkārši kā pasaules cilvēks, bet gan kā visaptveroša procesa – Dieva "debesu" (un "aizpasaules") un pasaules, kā arī gara (un dvēseles) un ķermeņa tuvināšanās - kodols. Neskatoties uz to tiek aprakstīta arī Kristus kā reāla cilvēka atkalatnākšana, tātad ne tikai viņa ietekmē notikušās cilvēces izmaiņas kā to uzskata daži moderni grupējumi. Šim notikumam ir tieša vai netieša ietekme uz visiem cilvēkiem, ne tikai uz kristiešiem. Jēzus atkalatnākšana kā lieciniekam savējiem Pastardienā tiek aprakstīta arī Korānā. Arī daudzu citu reliģiju pareģojumos ir paredzēts, ka viņu profētiem atkal būs svarīga loma, lai palīdzētu saviem sekotājiem.

Arī šajā Atklāsmes posmā nav domas par nožēlu. Tā drīzāk ir kā daļa no loģiskas koncepcijas, kas aicina sākt kārtējo dzīves evolūcijas ceļa posmu uz zemes. Izaicinājums ir piedzīvot to kā abpusēju pāreju pie augstākām lietām – kur katrs no mums atradīs pareizo vietu savai attīstībai. Ikviens, kurš uzņem un izmanto atjaunojošo spēku īstajā laikā un ar labu gribu, var piedzīvot tā pozitīvo pusi, bet arī izjūt pasaules ciešanas. No otras puses, tie, kuri nevēlas pieņemt jaunos spēkus, izjūt tos kā kaut ko, kas sit no ārpuses. Tieši tāda ir “Pastarās dienas” daba Atklāsmes izpratnē. Cilvēkam ir liela brīvība pašam pieņemt lēmumus, tomēr, kā jau tas bieži dzīvē notiek, izvēle ir jāizdara īstajā laikā, jo pretējā gadījumā arī lēmuma nepieņemšana, iespējams, ir sava veida lēmums. "Remdenie" (Atklāsme 3:16) / "neitrālie” Atklāsmē diez ko netiek cienīti (Skat. "7 baznīcās” ar papildu lapu). "Garu sadalīšanās” ir daļa no Atklāsmes notikumu būtības ceļā uz vienotību.

"Septiņas mocības” – septītā beidzas, balsij no debesīm sakot: ”Tas ir noticis (ir padarīts)”! - šeit tiek vilktas paralēles ar Jēzus vārdiem pie krusta: “Tas ir pabeigts (noslēgts)”! Skat., piemēram, Jāņa evaņģ. 19. nodaļu un mūsu nodaļu “Krustā sišana”.

Mistiskā līmenī vai ar jūtīgumu cilvēks jau mūsdienās var sajust, kā zeme cieš un sauc pēc palīdzības, sagatavojoties “grūtajai dzimšanai”. Krustā sišana un apglabāšana kā pāreja pie augšāmcelšanās skar visu zemi un tās sekas sniedzas tālu ārpus tām. Arī šeit var saskatīt pāreju no krustā sišanas un stāvokļa ārpus dzīvības un nāves pie augšāmcelšanās kā kopuma. Ja raugās no šā skatupunkta, “pēdējo mocību posmi” var notikt bez katastrofiska pasaules gala.

Par cik Atklāsme nenorāda uz mehāniski notiekošu filmu, bet gan uz kompleksu parādību (skat. pirmo nodaļu "Jāņa Atklāsmes grāmata"), ir iespējams, ka patiesie ārējie notikumi pasaulē ir sarežģītāki nekā šķiet cilvēkiem, kas savu uzmanību vērš uz kādu detaļu, kas (vēl) pilnībā nebūtu notikusi. Citās jomās jau ir ietvertas nelaimes, kas šajā sarežģītākajā formā vēl nebija ietvertas Atklāsmē.

Papildinājums: Jaunajās Vladimira Megres grāmatās par Sibīrijas gudro sievu Anastasiju arī ir runāts par iekšējām zināšanām par to, ka vecās globālās katastrofas programmas var mainīt un ka mērķis ir visu optimizēt ar cilvēku palīdzību un saskaņā ar Dievu. Tomēr tas nenozīmē, ka pašreizējā pasaule var turpināt pastāvēt tāda, kāda tā ir. (Vācu val.: e-pasts wega@verlag-wega.de. Pirmā grāmata angļu valodā, iespējams, publicēta Kanādas redakcijā). Kristus ceļi ir neatkarīgs projekts, un tas automātiski neatbalsta visu mājaslapā minēto grāmatu vai mājaslapu saturu.

Jautājums:
Vai es vēlos, lai Jēzus Kristus kā pravietismos paredzēts atkal parādās un pārveido cilvēku dzīvi un pasauli?

Papildu logs: nākotnes notikumu scenāriji (mūsu mājaslapās angļu un vācu valodā).

atpakaļ

 

"1000 (īsti) miera gadi”.

Pēc septiņu mocību izciešanas ir Jēzus atgriešanās no debesīm kosmiskā vīzija – kā jātnieks baltā zirgā, “Uzticīgais un Patiesais...Dieva Vārdā” ar baltās drēbēs tērptiem debesu kara pulkiem (Atklāsme 19). Šeit netiek domāti mūsdienu “viltus Kristus”. “Viltus pravietis”(ar viltus/vienpusējām uzskatiem par Jēzu vai par to, kas atbilst kristietībai...) ir gāzts. “1000 miera gadi”(Atklāsme 20, 1-6) nav "impērija” klasiskajā nozīmē. “Lielā sabiedrības mašīna”, ārējie negatīvie spēki un to izpausmes ir padzīti.

Šeit mēs sastopam arī Garīgo tiesu. Šajā sakarā jālabo arī plaši izplatīta maldinoša tulkošanas kļūda :
Atklāsmes grāmata 20:4: "Un es redzēju to dvēseles, kas Jēzus liecības un Dieva vārda dēļ noslepkavoti, kuri nebija pielūguši zvēru un viņa tēlu un nebija pieņēmuši zīmi uz savas pieres un rokas; tie kļuva dzīvi un valdīja kopā ar Kristu tūkstoš gadu."
Patiesībā šeit ir burtiski rakstīts „ dzīvoja” un nevis "kļuva dzīvi" (skat. arī piem. piezīmes Elberfeldes bībelē). Attiecībā uz „dvēselēm...” tas var nozīmēt – atgriezties atpakaļ dzīvē, bet attiecībā uz tiem, kas "nebija pieņēmuši zvēru" tas var nozīmēt arī tālāku dzīvošanu pasaulē. Tas nozīmē, ka no pēdējiem minētajiem nebūt ne visiem vispirms ir jāiet bojā.

Šis posms ir saistīts ar Kristus augšāmcelšanos (mūsu nodaļa un Jāņa evaņģ. 20-21). Pat pašā Atklāsmes tekstā tā tiek dēvēta par “pirmo augšāmcelšanos”.

Negatīvie spēki vēl nav pilnībā izzuduši, lai arī joprojām ir jāpiestrādā, lai mainītu cilvēku nepilnību, kas tagad ir vieglāk.

Pēc “1000 gadiem” negatīvie spēki atkal apvienojas vienā veselā, lai tiktu izkliedēti pilnībā. Skat. nākamo nodaļu.

Atpakaļ

 

Jaunās debesis, jaunā zeme un “jaunā Jeruzaleme”.

Pēc „1000 miera gadiem” mirušo spriedumam „tika atvērtas grāmatas” - kurās bija parādīti notikumi, „un … dzīves grāmata” – kurā bija parādīts izrietošais cilvēka stāvoklis. Tikai pēc sekojošās uguns liesmu nākšanas par no jauna kārdināto armiju un „sātana” „iemešanas degoša sēra un uguns jūrā” (Atklāsmes gr., pēc 19,19-20,3, tagad 20:11-15) pietuvosies jaunās debesis un jaunā zeme. Jautājums par patieso laika posma ilgumu paliek atklāts.

Kristus devīze ir: “Redzi, visu Es daru jaunu” – bez izņēmumiem (Atklāsmes grāmata 21,5). Tomēr šī “jaunā radīšana” ir līdzīga nemirstīgajām vērtībām, kas iepriekš atklājušās gan atsevišķā cilvēkā, gan plašākā mērogā. Tiem, kuri domā, ka Atklāsmē aprakstītajiem notikumiem jānotiek drīz, svarīga ir arī pašreizējā darbība.

Jaunajās debesīs – minētas tekstā pirms zemes un jaunās Jeruzalemes – ir norādīts uz kaut ko līdzīgu kosmiskajai Debesbraukšanai. (Salīdzin. nodaļu “Debesbraukšana” un Lūkas evaņģ. 24. Mark evaņģ. 16). Līdz šim aprakstā galvenais uzsvars tika likts uz zemi, bet tagad priekšplānā izvirzās redzamo un neredzamo “debesu” notikumu svarīgums. Šeit nav domātas mūžīgās Dieva debesis ārpus telpas un laika – tas nemainās – bet gan radītās pasaules. Mazā planēta Zeme varētu izrādīties kas vairāk nekā “attīstības valsts” pat visuma mērogā; tomēr tās problēmu atrisināšana varētu būt ļoti specifisks un tālejošs uzdevums. Saskaņā ar Lorberu un citiem, tās problemātiskā daba plašās cilvēku brīvības un lielās pieķeršanās materiālistiskajām lietām dēļ nevar tikt rasta visās iespējami “apdzīvotajās” pasaulēs. Negatīvie spēki, kas tika gāzti zemē un tagad “degošā sēra jūrā”, saskaņā ar Jāņa redzēto, nevar tikt rasti visās pasaulēs. Gluži kā Jēzus spēja ietekmēt cilvēci, līdzīgā ceļā, ko cilvēce iet kopā ar Kristu, noteikti jābūt turpmākam, paplašinātam efektam.

Tad "jaunā zeme” un ar to saistītais “jaunās Jeruzalemes” notikums var tikt salīdzināti ar apustuļu darbos minēto Vasarsvētku notikumu, tomēr arī šeit visuma mērogā. Tā nav ģeogrāfiskā Jeruzaleme. Zeme atrodas mijiedarbībā ar apkārtējo visumu vairākos līmeņos.

"Nekas tur nebūs vairs nolādēts”/citā tulkojumā “vairs nebūs pazudinātu lietu”...”vairs nebūs negatīvo spēku”...”vairs nebūs tumsas"(Atklāsme 22:3) Attiecīgi tas nozīmē, ka negatīvie spēki tiks uzvarēti un pasaules šķelšanās neturpināsies. Pirmo reizi pasaule tiek atspoguļota kā apzināts veselums, stāvoklis, ko var iepriekš paredzēt ("tuvu Dievam") vīzijās un tā tālāk, bet to nav iespējams aprakstīt. Blāva šī stāvokļa kopija būtu, ja, sākot no kāda punkta iekšējā dzīvē, citi punkti būtu pildīti ar dzīvi, kas ir pieredze, ko iespējams gūt šajā ticības ceļā, “viss visā”. Pašā Dievā mīt augstāka visa vienotība.

Dievišķais radīšanas modelis – Alfa – un jaunā visu būtņu radīšana – apzināti atkal apvienoja visu Dievā – Omegā, sākumā un galā, kļuva saskanīga, bet, neskatoties uz to, Alfa un Omega palika. Tādējādi “beigas” ir vairāk nekā sākums, lai arī sākums jau iever visu. Jau tagad labi ir manāms attīstības virziens, kurā arvien vairāk izpaužas Alfas un Omegas savstarpējās pārklāšanās tendence pat mazās lietās, pat atsevišķā cilvēkā.

Jūs varat aplūkot tabulu “Arhetipi”(modeļi, simboli) no agrīnās vēstures – izskaidrotu Bībelē – līdz Kristum un līdz nākotnei” (mūsu mājaslapas angļu un vācu versijās).

Papildus šeit ir norādīts, ka, piemēram, saskaņā ar R. Štainera viedokli, “jaunās zemes” notikumi atbilst vienai no trim jaunajām “zemes reinkarnācijām”, starp kurām ir milzīgi laka posmi. Bez centieniem to komentēt, ir vismaz minēts, ka Bībelē minētās “jaunās zemes” daba ari nāk no cita procesa, nevis no tā, ko izskaitļojis reinkarnācijas ritms, piemēram, kas hindu kosmoloģijā attiecas uz planētām un visu kosmosu. Ja to uztver nopietni, tad kļūst redzams, ka tas, izejot cauri visiem zināmajiem tapšanas un dzišanas posmiem, iziet uz arvien augstākām “oktāvām” vai “spirālēm”.

Pat pretēji mūsdienās iespējamajām pieredzēm, dažu teologu viedoklis par to, ka Atklāsme ir tikai kā pasargājoša līdzība, ir tālu no realitātes.

Kristus līdzības evaņģēlijos tika ņemtas no cilvēku dzīves, lai ilustrētu dažus aspektus. Vēlāk, tomēr vēl joprojām Viņa zemes dzīves laikā, attiecībās ar mācekļiem Jēzus uzsvēra, ka viņš vairs nerunāšot līdzībās, bet gan atklāti. Atklāsme nenāk no cilvēku dzīves, visur, kur tekstā tiek dotas interpretācijas, ir tiešas “atbilstības”, tas ir, noteiktā apziņa līmenī, kas pieejams mūsu laikmeta garīguma pētniekiem, piemēram, R. Štaineram, Atklāsmes notikumi tiek pasniegti kā “patiesi eksistējuši”. Tiesa, Atklāsme ir kā brīdinājums. Tā norāda, ka ir pienācis laiks pāriet no teorētiskajiem aspektiem pie praktiskiem darbiem, skatīties, kas “virmo gaisā” un “ļaut arī Dievam būt klātsesošam visos darbos”. Dievs darbojas arī caur cilvēkiem – bet tam nav sakara ar patvaļīgu cilvēku rīcību: cilvēki nedrīkst tēlot Dievu vai Apokalipsi. Cilvēks tikai var aizvien vairāk attīstīties saskaņā ar vispārīgo Dieva plānu (radīšanas programma).

Atpakaļ uz šīs daļas saturu

 

Pamattekstu beigu nodaļa: Kristīgā attieksme.

Īsta “kristietība” ir patstāvīgi Jēzus Kristus un iekšējās saiknes ar Jēzu Kristu meklējumi – "Meklē, un tu atradīsi”. Vistiešākais veids, kā Viņu saprast, ir iesaistīties ar Viņu nopietnā dialogā un rast tajā impulsus, ko īstenot dzīvē. Šīs nodaļas ir sarakstītas tādēļ, lai iedrošinātu ieinteresētos tieši tā arī rīkoties.

Cits ceļš, ko varētu saistīt ar iepriekš minēto “vistiešāko ceļu”, ir atrast tās specifiskās īpašības, kādas bija Jēzum Kristum un pamazām tās ieviest arī mūsu dzīvē. Šim nolūkam var noderēt izceltā rakstā dotie teksta fragmenti (mūsu pamattekstā).

Kas šīm dažādajām īpašībām ir kopīgs un par ko varētu izvērst plašāku diskusiju, ir tas, ka Kristus, acīm redzot, stāv pāri šīs pasaules “pretrunām”(dihotomijām): Viņš arī nejauc divas attiecīgās puses vienā. Viņa nostāja vienmēr paver “trešo ceļu”, kas, atrodoties pavisam citā līmenī, spēj iekļaut visu vērtīgo un auglīgo, to, kas jau ir nocietinājies. Skat. arī beigās doto tabulu.

No atsevišķām aplūkotajām pazīmēm var izdarīt secinājumus saistībā ar atšķirībām starp jaunākām un vecākām kustībām mūsdienu sabiedrībā. Daudzām no šīm grupām ir sakāms kas tāds, ko vismaz vienā ziņā nav ņēmušas vērā citas grupas, jo tās ir “iestrēgušas” starp novecojušām labējā un kreisā pretrunām. Nesaskaņas starp jauno un veco neizzudīs – vismaz ne tuvākajā nākotnē – tomēr neelastīgas pozīcijas un acīm redzamas pretrunas var nomainīt dialogs un jaunas sarunu tēmas; piemēram, vai kāds var kalpot Dievam vai dievināt naudu. Tas ļaus līdzīgi domājošiem cilvēkiem satikties un strādāt pie kopīgiem projektiem, tam visam atkal nebeidzoties ar vienpusējību. (...)

Daudzas citas no šeit minētajām lietām varētu izmantot praksē atbilstoši individuālajai attīstībai un intensitātei, neaprobežojoties tikai ar materiālu studēšanu, - pat ja daži viedokļi ir savā ziņā izkaisīti pa visu tekstu un netiek atkārtoti katrā nodaļā.

Šāda veida pētījumi sniedzas tālāk par daudzu teologu un citu domas skolu ieradumu “izmantot” Jēzu viņu labi domātajam, bet tomēr vienpusējajam skatījumam uz lietām. Tādēļ viņi izcēla fragmentus, kas atbilda viņu viedoklim un vai nu neuzskatīja citus par pietiekami vērā ņemamiem, mainīja to nozīmi vai vispār ignorēja. Agrīnie evaņģēliju autori jau pamatā apzinājās, ka Jēzus daudzveidību labāk aprakstīt, izmantojot vairākus avotus. Viņi bija pietiekami gudri, lai pamanītu, cik atšķirīgi ir dažādi viedokļi. Tomēr daudzi teologi uzskatīja, ka ir izdarījuši lielu atklājumu, evaņģēlijos atrodot dažādus avotus, kuros pausti atšķirīgi viedokļi, piemēram, tā dēvētais “Dieva Vārda avots” tika saistīts ar steigā noformulēto jautājumu par to, kuram no autoriem varētu būt taisnība. Ir skaidrs, ka visiem autoriem savā ziņā bija taisnība, tomēr dažviet viņu viedokļi bija ļoti vienpusēji un subjektīvi. Tas varētu būt par impulsu ekumeniskajai kustībai.

Cilvēki, kuri uzskata sevi par piederīgiem citām reliģijām vai ideoloģiskajiem novirzieniem, bet labprāt interesējas par kristīgo attieksmi, ne padziļināti, ne arī pārāk virspusēji, vai arī kas tajā saskata ko noderīgu, arī var mācīties tāpat kā šī raksta autors, kas arī iepazinās ar visiem dažādu grupu veidiem un iemācījās novērtēt to devumu. Jau šodien daži citu reliģiju vai biedri vismaz ir atpazinuši dažas Kristus iezīmes daudz skaidrāk nekā daudzi vēsturiski kritiskie teologi. To ir grūti izskaidrot materiālā veidā, bet tas varētu likt viņiem domāt.

Bez tam, nevienai no daudzajām reliģiskajām kopienām nav ekskluzīvas tiesības uz Kristu. Viņa pieeja var dot cilvēkiem spēku būt vienotiem, tajā pat laikā nezaudējot savu individualitāti – mīlestības enerģiju, dziļu un nopietnu tiekšanos pēc sapratnes un harmonijas. Tomēr tas neizlīdzina visas atšķirības, bet ļauj savietojamām lietām līdzāspastāvēt, tomēr arī izceļot nesavietojamo. Kristieši bieži vien ir kavējuši Kristus spēku apvienot dažādas pasaules domas skolas. Zemes glābšanas interesēs ir pienācis laiks kristiešiem pārdomāt viņu patiesos uzdevumus – pieņemot, ka viņi tiešām vēlas domāt par sevi kā par kristiešiem.

Atpakaļ uz šīs daļas saturu

 

 Tabula: Kristīga attieksme: Pasaulē, nevis no pasaules; skat. Jāņa 17

Ikviens, kurš vēlas attīstīties savā nepilnībā un sasniegt daudzsološas īpašības – ar Jēzu kā paraugu un palīdzīgu roku (sal. lappuses "...dziedināšana", "...ētika" un "...apgūšana..."), pirmkārt,
- patiesi jāpievēršas sev un, pamatojoties uz šo, jādomā par citiem cilvēkiem, (tā vietā, lai projicētu visu uz citiem), sal. Mt. 5:3 "Svētīgi garā nabagi";
- jāieklausās savas sirdsapziņas impulsos un, neatkarīgi no tā, "jāizlien ārā no savas čaulas", (tā vietā, lai apspiestu šos impulsus), sal. Mt. 5:5 un 5:9 ...;
- ievērojiet, ka cilvēks šeit ir arī citiem, kaut gan cilvēka fiziskā labklājība var būt priekšnoteikums, lai spētu palīdzēt citiem (sal. Mt. 5:7);
- meklējiet dzīvo Dieva Garu, kaut gan redzamās formas var būt noderīgas, (pārāk nelokāmu formu vietā), sal. Mt. 6:5–8... un Jņ. 4:21–24;
- tiecieties būt (reliģiozi) un attiecīgi rīkoties (nevis tikai radīt priekšstatu), sal. Mt. 5:8;
- esiet drosmīgi dzīvot atbilstoši uzskatiem, respektējot arī citus uzskatus (pat tad, ja šajā pasaulē šos uzskatus ne vienmēr atzinīgi novērtē), sal. Mt. 5:15;
- esiet atturīgi un kalpojiet citiem, par spīti jaunajiem uzskatiem, (tā vietā, lai kļūtu augstprātīgi), sal. Mt. 5:19 un Lk. 9:48...

Šāds virziens ir pilnāks ar mīlestību un gudrāks. Tādā veidā neviens vairs pats sev nav šķērslis ceļā. Katrs var ievērot, ka kristietība nav tikai dzīves veids, bet reāls garīgs ceļš. Šajā ceļā katrs var ņemt Jēzu līdzi kā kompasu, kas ļauj atrast jaunu līdzsvaru pēc došanās pa vienvirziena „nepareizajām takām”.

Tabula

Nevis būt aizņemtam tikai ar ārējo izskatu, →

bet ārēji būt aktīvam, →

- ne iegrimt pilnīgā garīgā noslēgtībā,

un sakņoties iekšēja dzīvē.

Tā vietā, lai tikai domātu, →

    koncentrēties uz saturu →

- vai, lai atrastots meditatīvā tukšumā,

- apzinātā, meditatīvā klusumā.

Meklēt „mūžīgo Dievu Debesīs" un ļaut viņam izveidot katra personību
Saskatīt nemainīgā Radītāja atstātās pēdas - (brīvas) dzīves pārmaiņu procesos.
Pētīt pasaules dabas likumus - un sajust radīšanas kārtību tajos.
Ne pilnībā izdzīvot mūsu alkas, →

    bet integrēt →

- ne aizdzīt tās prom,

    - un transformēt.

Izmantot laiku, vietu un apstākļus un harmoniju, kas tos pavada - par spīti tam, ka paši sevī paliekam no tiem neatkarīgi.
Darboties ārēji, - bet lūgties iekšēji  (Benediktīniešu princips).
Censties saskatīt citu cilvēku pozitīvās puses (aktīvā iecietība), - un ieslēgt sevi pašam savā ticībā.
Izmantot racionāli analitisko smadzeņu puslodi - un „noslēpumaino” un sintētisko smadzeņu puslodi – ar tiltu starp abām.
Apzināties uztveres subjektivitāti - un censties atrast atšķirīgo patiesību aiz dažādiem subjektīviem apsvērumiem.
Mācīties no (konstruktīvām) tradīcijām - un ļaut tām kļūt par dzīvu katra paša garīgumu.
Izpildīt visu, kas no mums ir atkarīgs, - un cerēt uz žēlsirdību (kristiešu misticisms).
Uzrunāt Dievu personiski, - un Viņa varenībā.
„Mīlēt savus tuvākos" - kā sevi pašus.
Nezaudēt prātu - un paraudzīties aiz tā robežām.
Ne "izplūst visumā”, →

    bet visā būt →

- ne nocietināt savu "ego",

    - kā apzinīgai veseluma šūnai.

Cienīt miesu kā instrumentu - un pilnveidoties prātā un garā.
Pieņemt dzīves pilnību un atbildību, - ieejot pa "šaurajiem vārtiem".
Cīnīties par pareizo lēmumu pieņemšanu uz zemes esošās apziņas līmenī - un nojaust Dieva plāna eksistenci citā (apziņas) līmenī.
Dāvāt atklāsmes arī citiem - ja tas tiem sniedz labumu.
Mainīt apkārtējā vidē/sabiedrībā - to, kas ir ticis pilnveidots indivīda apziņā.
Būt līdzjūtīgam nelaimēs virs zemes - un baudīt Dieva vadību.
Dzīvot garīgās kopienās - un atrast ceļu pie Dieva kā atšķirīgam indivīdam.

Cienīt tautu dažādību

- un ļaut vispārējai cilvēciskajai būtībai uzplaukt katrā cilvēkā.

...Tādā veidā Kristus ceļš pats parāda, ka tas ir Trešais Ceļš starp redzamajām pretrunām* pasaulē – ceļš, kas noved pie pilnvērtīgas dzīves un pie patiesas garīgas brīvības Dievā. Dažās galvenā teksta daļās treknrakstā un kontekstā par to tiks paskaidrots vairāk. Skat. arī Jāņa 17 un apokrifālais Sv. Toma Evaņģēlijs 22. Tā nav neizlēmība – kas esošās šķietamās pretrunas padarītu par problēmu – tāpēc tas tāpat nenozīmē, ka tiek radītas neskaidrības attiecībā uz šiem abiem (notrulinot). (Izvairīšanās no kaut kā pilnībā vai izlemšana par labu kaut kam vienam vai otram, zinot, ka kāds cits var izvēlēties pretējo, arī reizēm var būt labāka par neizlēmību.) Trešais domāšanas veids ir saistīts ar tāda galvenā skatpunkta meklēšanu, kas ir svarīgāks par pretrunām, veicinot jaunu, brīvu secinājumu (postulātu, apstiprinājumu, tēzi, lēmumu, iedibinājumu) izdarīšanu, un tādējādi atrisina problēmu. Tas, kura pamats ir staigāšana pa šo stingri novilkto virvi, tagad ar lielākiem panākumiem var spert nākamos Jēzus soļus evaņģēlijos (aizrautība) un Apustuļu darbos (Vasarsvētki). Šī cilvēka spēja arvien vairāk tuvoties Dieva "patiesajai gaismai" (Jņ. 1:9), lūkojoties pāri tam, kāda šķiet šī pasaule, ir gan šīs virves dejošanas sākumpunkts, gan mērķis. (Skatīt mūsu galveno tekstu, 1. daļu.) 

Pastāv sakarība starp atsevišķiem soļiem Evaņģēlijā un attīstību plašā mērogā Atklāsmes grāmatā.

*) "Dihotomijas" arī.  

Atpakaļ uz šīs daļas saturu

 

3. daļa: Tēmas, jautājumi par dzīvi:

Lūgšanas mieram, dzīvei un zemei.

Pirmā rindkopa izsauc attieksmi, kas līdzīga efektīvām lūgšanām bez papildus skaidrojuma. Trešās rindkopas vietā varat arī Dievam uzticēt citus jautājumus. Varat izmainīt lūgšanas, lai piemērotu tās savām sajūtām. Vislabāk lasiet lēni un ar iztēli:

Dievs, mans Radītāj, palīgs un cerība!
Jēzū Kristū es pateicos Tev par visu Tevis doto
un lūdzu Tev piedot man visu, kas mani no Tevis šķīris šai klusumā,
lūdzu, ļauj man kļūt radošam Tava gara dēļ.

Vadi mani, lai es nenodarītu ļaunu citiem viņu ceļā pie Tevis.
Vadi mani, lai es palīdzētu citiem saskaņā ar Tavu gribu.
Sargi mani manā ceļā. *

Iedvesmo cilvēkus atstāt dzīves un nāves jautājumus Tavās rokās**.
Palīdzi tiem, kas strādā Tevis radīšanai***.
Ved šo pasauli uz ieeju Tavā apsolītajā jaunajā pasaulē.****

 

*) Šeit var iekļaut arī citus.

**) šeit varētu vēl pievienot detaļas vai arī apsvērt tās meditatīvā ceļā pēc lūgšanas, kā šī: apturēt vardarbības izplatību“, „atrisināt problēmas, iznīcinot vienu vardarbības cēloni", "piemērot tikai tādus drošības mērus, kas nepieciešami, lai piešķirtu mierīgiem cilvēkiem to cilvēktiesības", "sākt mierīgu dialogu ar citu reliģiju labās gribas cilvēkiem",... . Varat konsultēties ar Mateja evaņģ. 5:9 un 26:52, un Baznīcu paziņojumi par mieru. 
Dažādu reliģiju Svētie raksti sākotnēji galveno uzsvaru lika uz cilvēku ar tā negatīvām pusēm – Bībele, Korāns, Zend - Avesta un Bhagavad – gīta...,bet ne uz ārējiem kariem. Vēlāk tam bieži netika pievērsta uzmanība vai tas tika pārprasts, bet mūsdienās reliģijām ir vairāki kopējie ētiskie pamatojumi, pretēji šī egoistiskās civilizācijas brūkošajām vērtībām. Atšķirīgās reliģijas, protams, var saglabāt savas atšķirības. Lūgšanu skaitīšana, dzīvošana un rīkošanās vienā "garā" harmonē.

***) Daba kliedz pēc palīdzības. Laiks lūgšanām, Dievs paglāb mūs no "satrauktajiem" dabas spēkiem. Tomēr tas neaizstāj izmaiņas cilvēka uzvedībā attiecībā uz pasaules radīšanas atlikušo daļu.

****)Lūkas evaņģ. 11:2; 21:31. Atklāsmes grāmata 11:16; ....

Ska.arī Sv.Marka evanģ. 12:30 "... Un tev būs to Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka“ (salīdz. ar 5. Mozes grām. 6,4.5). Pie lūgšanas piederās dziļi izjusta ticība tās piepildījumam kā Dievs to ir paredzējis un atbilstoša pateicība. Sv. Jāņa 16:23 “Ja jūs Dievam manā vārdā kaut ko lūgsiet, tad viņš jums to arī dos“. Oriģinālā tas saturēja jēgu “...ļaujiet atbildei būt ar jums“ ( salīdz.: Neil Douglas-Klotz: Prayers of the Cosmos. Meditations on the Aramaic Words of Jesus.). Šīs lapas jaunie viedokļi nav pretrunā ar baznīcu daudzveidīgajām lūgšanām. ( Šeit sniegtās daļēji jaunās idejas nav pretstatā ar baznīcās utt. pielietotajām daudzveidīgajām lūgšanas praksēm.) Skat. arī attiecībā uz lūgšanām, lūgšanu "Mūsu tēvs" ar Bībeles fragmentiem utt. Dievs var dalīt mīlestību, kas viņam tiek dota, lai arī kādā baznīcā tas nebūtu.

Atpakaļ uz saturu.

 

Ētisko vērtību pamati.

Jēzus Kristus tiecās pēc tā, lai ētiskās uzvedības mērs būtu katrā cilvēkā iekšā, nevis to uzspiestu ārēji likumi vai paražas. To nevar kādā “iedzīt” no ārpuses, to var iegūt tikai tad, ja dzīvē tiek īstenota “mīlestība pret Dievu” un savu tuvāko kā sevi pašu”. “Mīlestība vienam pret otru” (Jāņa evaņģ. 13, 34) dod mums iespēju rīkoties saskaņā ar mūsu patieso apziņu. Mīlot Dievu, mēs varam uzminēt, kādi ir Viņa augstākie mērķi. Kur vien izpaužas atsevišķu cilvēku, pāru, grupu utt. universālā mīlestība, atšķirība ir manāma. Jo vairāk katrā cilvēkā mīt šāda attieksme, jo mazāk svarīgi kļūst ārējie, detalizētie noteikumi.

Piemēram, seno “10 baušļu” saturs nav novecojis, tas ir kļuvis vispārēji atzīts. Ne pamatos, bet dažās detaļās tie ir pakļauti kultūras izmaiņām. To apliecina arī paša Mozus teiktais par to, ka sākumā viņš saņēma augstāku baušļu versiju, savukārt pēcāk viņam bija jālūdz vienkāršāka versija tiem, kas nebija tik attīstīti, lai to uztvertu. Tiktāl šie ētiskie principi kristietībā, jūdaismā un islāmā ir vieni un tie paši. Gandrīz visām citām reliģijām ir līdzīgi principi, kā parādīts “Pasaules reliģiju parlamenta deklarācijā par pasaules ētiku” (skat. mūsu saiti). Pat ētikā, kas apgalvo, ka tā ir "nereliģiska" vai humānistiska, pastāv saistība ar reliģisko kultūru vērtībām. Pamatā ētikas būtība ir izturēties pret citiem tā, kā mēs vēlētos, lai izturas pret mums, nenodarot citiem ļaunu, bet gan palīdzot. Tas ir būtiski attiecībā uz cilvēka likteni, pateicoties bibliskajam pļaušanas un sēšanas principam (Gal. 6:7; 2. Kor. 9:6). Tās ir minimālās prasības, lai izdzīvotu sabiedrībā, kas turpina attīstīties. Galu galā tas ir galvenais kritērijs dalībai jaunajā laikā, par ko lūgšanā "Mūsu Tēvs” tiek sacīts: “...lai nāk Tava valstība!” (Mateja evaņģ. 6) un par ko Kalna sprediķī ir teikts: “Lēnprātīgie iemantos zemi”.
Plašākā nozīmē no tā izriet visdažādāko cilvēka esamības līmeņu dzīvei svarīgi aspekti. Daži kristieši Kalna sprediķa ētiku uzskata par “pārliecināšanas ētiku”, maldīgi uzskatot, ka to nevar izmantot tieši. Lai arī tas nesniedz mums instrukcijas, piemēram, kā pieņemt sarežģītus politiskos lēmumus, tā ir kā mēraukla. Ja cilvēku tā dēvētā “atbildības ētika” palīdz pieņemt tādus sabiedriskus lēmumus, kas ir pretrunā ar to, ko saskaņā ar Kalna sprediķi, katram vajadzētu darīt, nevajadzētu domāt, ka Jēzus būtu izlēmis tādā veidā.
Katrs cilvēks pats atbild par savu līdzdalību notiekošajā. Grupas, izdarot spiedienu un rādot pozitīvu vai negatīvu piemēru, arī ir atbildīgas par savu līdzdalību. Katrai grupai nepieciešams savs “grupas ētikas kodekss”, kā jau dažās profesijās tas pastāv. Tātad bez individuālās ētikas būtu nepieciešama arī grupu un sabiedrības “strukturālā ētika”. Likums ar tā patvaļīgi pieņemtajām normām nevar to aizvietot.

Tabula

10 baušļi (Mozus grāmata jeb Exodus 20).

Korāna ētika

„Pasaules ētika”.

1. Es esmu Dievs, Tas Kungs... Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. (Tev nebūs sev darināt nekādu elku tēlu ...)

2. Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu velti valkāt (jo Tas Kungs to nepametīs nesodītu, kas Viņa Vārdu velti valkā).

Nenostādi Dievam blakus jebkādu citu Dievu ... (sūra 17,22*)

(Šī saziņa “pasaules ētikas” ietvaros neskāra dažādu reliģiju priekšstatus par Dievu. Piemēram, pateicoties budistiem, tikai “pēdējā patiesība, pēdējā realitāte” tika atzītas kā kaut kas, kas ir ārpus fiziskās pasaules).
3. Ievēro sabata dienu, ka tu to turi svētu.

...Tikšanās dienā pievērsieties... Dieva domām ... (sūra 62,9*)

 
4. Tev būs savu tēvu un savu māti godāt (lai tu ilgi dzīvo un lai tev labi klājas tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos).

Esi labs pret vecākiem..., runā ar viņiem, izrādot respektu...; un dod radiniekam, kas viņam pienākas ... (sūra 17,23-26*).

 
5. Tev nebūs nokaut.

Nenonāvē nevienu, kuru Dievs ir aizliedzis nonāvēt... (sūras 17,33 un 5,32*).

Atteikšanās no vardarbības un cieņas pret visu dzīvo kultūras ievērošana.
6. Tev nebūs laulību pārkāpt.**

Neielaidieties netiklībā! (sūra 17,32)

Sievietes un vīrieša attiecību kultūras ievērošana (pret graujošu seksualitātes izmantošanu...)
7. Tev nebūs zagt.

9. Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu.

10. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, un tev nebūs iekārot sava tuvāka namu, nedz viņa tīrumu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz kaut ko , kas pieder tavam tuvākam.

Ja vīrietis vai sieviete ir izdarījuši zādzību, nocērtiet viņiem roku .... Bet ja kāds ... atgriežas un labojas, Dievs atkal viņam pievēršas ... (sūra 5,38-41*)

Solidaritātes un godīgas ekonomikas kultūras ievērošana.
8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.

Esiet liecinieki ... taisnīgumam pat tad, ja tas būtu vērsts pret jums vai jūsu vecākiem un tuvākajiem radiniekiem... sūra 4,135* (skatīt par krāpšanu sūrā 2,188*)

Iecietības un patiesības sadzīvē kultūras ievērošana...

*) Saskaņā ar islāma valstīs plaši izplatīto Ēģiptes pantu numerāciju; citās pantu numerācijās šis pants var būt piemēram sekojošajā pantā.

*) Dažādas reliģijas to ir papildinājušas ar dažādām detaļām. Tas palīdz mums saprast, ka ne visas detaļas noteikti ir piemērotas visiem. Papildus – mūsdienu nolūkiem – ne vienmēr ir bijis pietiekams nodalījums starp reliģiskajiem principiem un detalizētiem laicīgajiem likumiem. Tomēr tas nenozīmē, ka uzskatiem un likumiem vajadzētu būt lielām pretrunām.

Jau pēc grēku plūdiem - tātad pirms augstāk minētajiem 10 baušļiem – saskaņā ar Bībeles vēsti pastāvēja būtiski ētiskie principi, kas attiecās uz visu cilvēci tās saglabāšanas nolūkā, tātad ne tikai uz vēlākajiem izraēliešiem: 
- cieņa pret cilvēku dzīvību un aizliegums slepkavot ("jo Dievs ir veidojis cilvēku pēc savas līdzības": Pirmā Mozus grāmata 9:6) un neēst vēl dzīvu dzīvnieku gaļu. Rabīnu jūdaismā no tiek vēlāk tika izveidoti 7 "Noasa likumi" priekš nejūdiem, pie kam tiem bija iespējamas dažādas interpretācijas: 
- aizliegums atņemt dzīvību;
- aizliegums būt cietsirdīgiem pret dzīvniekiem;
- aizliegums laupīt;
- aizliegums pārkāpt laulību vai attiecīgi dzīvot netiklībā;
- aizliegums pielūgt elkus (tas nozīmē, ka nejūdiem gan nevajadzēja pielūgt Dievu kā jūdiem, bet viņi nedrīkstēja pielūgt arī citas konkurējošas dievības);
- aizliegums zaimot Dievu;
- likums uzturēt tiesiskās pārvaldes sistēma ar tiesām.

Ir noderīgi gan pierakstīt problemātiskās iezīmes ,ko esam atklājuši savā raksturā, gan mūsu pozitīvās īpašības, lai apzināti novērotu progresu. Ir vairāki veidi, kā to izdarīt:
1. Tieši strādāt pie problemātiskajiem dzīves atgadījumiem. Labi nodomi. Arī Jēzus aicina cilvēkus vispirms palūkoties uz savām problēmām. Korānā tas ir zināms kā “lielais džihāds”, “lielais svētais karš”, kas ir daudz nozīmīgāks un sarežģītāks kā jebkāds ārējais konflikts. Šādā veidā var pozitīvi atrisināt daudzus konfliktus.
2. Tieša pārestību izlīdzināšana un 3. tieša piedošana. Ja tas nav iespējams, lūgšanā jāvēršas ar savām problēmām pie Dieva un jālūdz Viņam tās atrisināt, piedodot savā dvēselē. Kristus arī runā par atmaksu “līdz pat pēdējam grasim”. (Tomēr skat. 5.)
4. Ja nav citas iespējas, var veikt labus darbus citiem, ne tiki tiem, kam nodarīta pārestība. Dievs atzīst par labām daudzas lietas, piemēram, ja cilvēks uzņemas pienākumus sabiedrības labā.
5. “Lūdziet Dievu Manā vārdā”, šeit ir domāta kā piedošanas un žēlastības lūgšana cilvēka turpmākās dzīves attīstības gaitā. Tā ir vērtīga palīdzība, ko vienkārša humānistiskā ētika nevar dot. Liktenis vairs netiek uzskatīts par kaut ko mehānisku, to vada Dievs. Viss tiek izstrādāts un attīstīts mūsu un citu vislabākajās interesēs, Viņa augstākās gudrības gaismā. Cilvēka īpašības kļūst arvien līdzīgākas Dieva īpašībām.

Šeit ir arī mūsu papildu lapas "Vispārējie kristiešu uzskati par sabiedrību un politiku” un "Kristiešu uzskati par ekonomiku un sociālajiem jautājumiem”.

Atpakaļ uz saturu.

 

Papildu mūsdienu “Viss par Jēzus izpausmes stāstiem” labojums.

Mājaslapas tekstā dažas vienpusējas teoloģiskās teorijas jau ir tieši vai netieši labotas – ar jaunu metožu un ieskatu palīdzību. Šeit tiek runāts par citu “sensāciju” pilnu neskaidru ļoti populāru stāstu. Mēs neatbalstām šāda veida grāmatas, tāpēc šis teksts ir domāts tikai tiem, kas to pazīst un kam tas šķiet kaitinošs.

1. Pamatojoties uz Kumrāna manuskriptiem, šie autori skaidroja lielāko daļu Jēzus bībelisko aprakstu kā nepatiesus. Jēzus un Viņa mācekļi it kā esot bijuši tikai partizānu nemiernieki, kas sacēlušies pret romiešu varu. *

Šie autori centās savus darbus padarīt interesantākus, papildinot tos ar konspirācijas teoriju, apgalvojot, ka 75% Kumrāna kopienas ruļļus, kas atrasti laikā no 1947. līdz 1956. gadam, galvenokārt katoļu baznīcas pētnieki turēja noslēpumā. Mums nav nepieciešams aizstāvēt baznīcas, tomēr šī informācija ir vienkārši nepatiesa. Komandas, ka pētīja senos materiālus, sastāvā ietilpa Romas katoļu, protestantu, anglikāņu, jūdu un pat ateistu zinātnieki. Patiešām bija vilcināšanās, ko radīja daudzās mazo un bojāto seno rakstu daļu interpretācijas. Tomēr, kad tika publicēta “sensacionālā” grāmata, 80% Kurmrāna tekstu jau bija publicēti. 1992. gadā, gadu pirms “sensacionālie” autori uzrakstīja citu grāmatu mīkstos vākos, kurā tika apgalvots, ka 75% tekstu vēl nav publicēti – pārējie Kumrāna teksti jau bija publicēti.

Rakstot to interpretāciju, sava rezultāta panākšanai autoriem bija nepieciešams izveidot un kombinēt vairākas drosmīgas teorijas. Saskaņā ar tām, senie raksti nebija no pirmskristietības lika, bet gan no Jēzus dzīves laikā**. Tomēr ir skaidri manāms, ka šie manuskripti nav rakstīti vienā laikā un ka arī to saturi atšķiras. Kumrāna kopiena pastāvēja gadsimtiem ilgi. To nevar arī pilnībā identificēt ar esēņiem (kā to centās darīt autori), nedz arī ar kaujinieciskajiem “zelotiem”. Kam vēlāk nedaudz tālāk bija centrs “Masada”. Kumrānu varētu salīdzināt ar ekoloģisko garīgo mūsdienu kopienu. Viņiem droši vien bija sakari visur. No esēņiem viņi pārņēma dažas tradīcijas, Jeruzalemes tempļa priesteri viņiem uzticēja tempļa dārgumu krātuves sarakstu – tas nozīmē, ka viņi uzskatīja, ka pie Kumrāna kopienas ļaudīm saraksts būs drošībā, jo tie nebija iesaistīti tiešos konfliktos ar romiešiem. Viņiem, iespējams, bija sakari ar zelotiem tuvu stāvošām personām.

Darba autori rakstīja, ka esēņi nebija askētiski mūki, bet gan pretošanās kaujinieki (pret romiešiem).Viss, kas ir pierakstīts par esēņiem, norāda uz to, ka tie bija pacifisti, veģetārieši, ticīgi ebreju ezoteriskās skolas pārstāvji, kas norobežojās no pasaules viņu uzskatu par “tīrību” dēļ. Tādējādi autori bez pamatota iemesla sajauca esēņus un zeltotus.

Saskaņā ar šiem autoriem, Jānim Kristītājam, Jēzum un Jēkabam, Jēzus pusbrālim, bija vieni un tie paši “vardarbīgie” uzskati kā esēņiem. Šī teorija – kas balstās arī uz citiem iepriekš minētiem vēstījumiem – nevar tikt balstīta uz Kumrāna manuskriptiem. Nav iespējams precīzi un skaidri identificēt Jēzu, Jēkabu un Jāni kādā no šiem darbiem. Autori identificēja “patiesīguma/taisnīguma skolotāju”, acīmredzot kopienas līderi, ar Jēkabu – bez jebkādiem pierādījumiem. Teorija, ka šis patiesības skolotājs bija kaujinieciski noskaņotu cilvēku līderis, nav pierādīta un ir maz ticama. Iespējams, ka kopiena viņu atzina kā augstāko garīgo autoritāti, salīdzinājumā ar pagrimušajiem tempļa garīdzniekiem Arī apraksti par Jēkabu neliecina, ka viņš būtu bijis kareivīgi noskaņots cilvēks. Šis Jēkabs – nevis māceklis Jēkabs, bet Jēzus pusbrālis, kurš vadīja agrīno kristīgo kopienu Jeruzalemē – droši vien bija ārkārtīgi iecietīgs un savā raksturā harmonisks. Viņš bija kā starpnieks starp mācekļiem un to dažādajiem viedokļiem. Viņam bija jāsēž starp Pēteri un Pāvilu, lai saglabātu kopienas vienotību.

Lai izvirzītu hipotēzi, ka Pāvils esot bijis romiešu iesūtīts spiegs, viņiem nācās izveidot citu teoriju par to, ka romieši esot sagūstījuši Pāvilu, lai tā laika cilvēkos radītu ilūziju, ka viņš bijis viens no Jēzus mācekļiem. (Mūsu tekstā “Kristus ceļi” Pāvila mistiskie pārdzīvojumi tiek uzskatīti par īstiem, vienalga, ko par viņu liecina tradicionālās idejas, piemēram, saistībā ar sievietēm. To var atpazīt, patiesi un praktiski studējot mistiskos pārdzīvojumus – ko acīmredzot autori nedarīja).

Kurmrāna dokumenti ir vienkārši vienas no daudzajām gadsimtu gaitā sarakstītajām liecībām par Jēzus dzīvi. Tie mums dod kaut nelielu ieskatu tā laika tradīcijās un savā ziņā ir līdzīgi dažām Jēzus mācībām – nevis iztēlotā, kaujinieciskā Jēzus, bet tā Jēzus, kā apraksts dots Bībelē. Daži raksti ir “apokrifiski”, citi tika atrasti vēlāk – piemēram, atklājumi Nag Hammadi, kas satur liecības par seno Ēģiptes kristiešu ticību. Iespējams, ka Jānis Kristītājs sākotnēji bija saistīts ar esēņiem un Kumrānu vai arī viņš vismaz tika pieņemts kā godājams viesis. Iespējams, ka Jēzus satika šos interesantos cilvēkus. (Tomēr mūsu mājaslapā “Kristus ceļi” ir minēts, ka viņš satika daudzus dažādus cilvēkus no dažādām skolām un ka tas nenozīmē, ka Viņa vai Viņa mācību pamats rodams kādā no šīm skolām).

2. Arī citi autori pievienojās minētajām spekulācijām par Jēzu un daudziem jūdu vēstures jautājumiem, taču neskatoties uz to minētās pretrunas nebija iespējams novērst. Viena no šīs literatūras daļām arī Jēzus augšāmcelšanos reducēja uz vēsturiski tveramu ārēju augšāmcelšanās rituālu, kāds tas bija vēlīnajiem ēģiptiešiem un iespējams esejiešiem un uz tiem balstītajām tradīcijām. Tādejādi lasītājiem tiek liegts tas jaunais, ko Jēzus šajā sakarā bija nesis. Pie tam atteikšanās no šīs pret-augšāmcelšanās dogmas nemaz negatīvi neietekmētu kopsakarību aprakstu starp vēsturiskiem grupējumiem kā piemēram esejiešiem un Templiešu ordeņa bruņiniekiem. Jēzus paveiktā tikai mistiski saprotamā daļa jau agrajā kristietības laikā pārsniedza dažu jūdu-kristiešu un gnostiķu grupējumu sapratni. Līdz ar to nav jēgas ar viņu izpratni mēģināt pierādīt, ka tas, ko viņi ir sapratuši, ir jau bijis viss. Citi bija sapratuši citas patiesības daļas, ko pierāda gan daudzie agrīnie kristieši, kas ticēja visaptverošai augšāmcelšanās nozīmei, gan tie, kas izmantoja šiem jautājumiem veltīto Filipa evanģēliju. Pāvils, kas bija īpaši piemērots būt par „grēkāzi”, nebūt nebija vienīgais avots tradīcijām, kas pieturējās pie Augšāmcelšanās, kas spēj izmainīt gan garīgi, gan materiāli. Cilvēki, kam vēl ir zināma cieņa pret baznīcas vēsturē plaši atzīto mantojuma versiju, var pietuvoties patiesībai drīzāk nekā tie, kas viegli ar izskaidrojumiem noliedz visu, kas neiederas viņu konceptā. Ja šādas aktivitātes kļūst par pastāvīgu Jēzus Kristus nozākāšanu, tam var būt arī garīgas konsekvences, kas pārkāpj tīri cilvēcīgo mērogu.

3. Ir izteiktas spekulācijas arī par vairākiem it kā pastāvošiem "kapiem ar Jēzus mirstīgajām atliekām", vairāki no kuriem atrodas Izraēlā un citās vietās. Tuvo Austrumu reģionā, kur notiek kapu aplaupīšanas un kapos atrastie kaulu trauki "nozūd" - un tūkstoši šādu trauku atrodas muzejos, daži no šiem kauliem tiek nodoti atkārtotai apbedīšanai un notiek līdzīgas darbības- ir gandrīz neiespējami iegūt drošas ziņas par atsevišķām personām. Šajā sakarā arī iegravēti bieži sastopami vārdi neko nepierāda. Arī varbūtības aprēķins nevar izslēgt dažādās ģimenēs sastopamo vārdu līdzību. 
Visaptveroša vēstures pētniecība nedrīkstētu pieņemt, ka Augšāmcelšanās tās pārmantotajā izpratnē nav notikusi. Mūsdienu atziņu situācijai būtu atbilstošāk uz Jēzu attiecināmos profētus uzskatīt ne tikai par subjektīvu cerību avotu pirms 2000 gadiem, bet gan ņemt vērā, ka tā var būt norāde uz kaut ko pavisam reālu, kas daļēji vēl jāapzina līdz tā notikšanai.
Papildus informācija (angļu valodā): http://dukereligion.blogspot.com/2008/01/talpiot-tomb-controversy-revisited.html 

* 4. Ir vēl daudz pieņēmumu par Jēzus dzīvi, kas rosina aplūkot dažādas idejas. Piem. tēze, ka Jēzus ir bijis Grieķijas kiniskās filozofijas piekritējs... Papildus citi Jēzu gribēja pat pielīdzināt Mozum, ēģiptiešu faraonam, Jūlijam Cēzaram vai kareivīgam bizantiešu ķeizaram.

** Interesanti, ka šāda veida grāmatās netiek minēts fakts, vissenākais 1. gadsimta evaņģēlija teksts arī tika atrasts Kumrānā, kas liecina. Salīdzinot ar mūsdienu tekstiem, ka teksti bija pierakstīti ļoti precīzi.

Atpakaļ uz saturu.

 

Dabaszinātnes un ticība Dievam.

Zinātnieku pieejas Dievam likumība.

Jēzus atzina, ka ir cilvēki, kuriem nepieciešams spēt uzraudzīt, skaitīt, mērīt un svērt kā Toma gadījumā, kurš mācekļu vidū pārstāv “zinātnisko tipu” un būtībā ir kā prototips daudziem mūsdienu cilvēkiem. Kad viņam bija iespēja pārbaudīt, vai tiešām viņa priekšā stāvēja Jēzus Kristus, Jēzus sacīja: “Neesi neticоgs, bet ticоgs". Jēzus vēlējās, lai Toms izmanto viņa jauno pieredzi, apsverot tik godīgi un pamatīgi, ka šaubu sakne izzuda un pār viņu nāca apskaidrība. Fakts, ka Jēzus tomēr bija tas jāsaka, nenozīmē, ka Toms bija skeptiķis, tagad ārējās realitātes "noslepkavots" un "piespiests ticēt" pat dēļ bailēm no soda. Tas drоzвk nozоmз, ka Toms saglabвja spзju nonвkt pie jauniem secinвjumiem un pвrliecоbas pats, neatkarоgi no citiem. Šeit nav nosodīts veids, kā tikt galā ar faktiem un domām, kā daži skaidrotāji to nepareizi saprata, jo viņiem nebija pietiekamu zināšanu par cilvēka apziņu. Par spīti tam Tomam tomēr bija jāiemācās, ka ir arī citi veidi, kā pārliecināt sevi, ne tikai fizisko faktu novērošana. Jēzus zināja, kas bija vajadzīgs Tomam. Viņš nevēlējās nevienu piespiest. Tas pārāk līdzinātos tiesai, un nebija ne mazākā nodoma provocēt viņu atteikties no kaut kā, par ko viņš vēl nebija nobriedis izlemt.

Zinātne, kas neņem vērā biežus atgadījumus, kad kaut kas neietilpst vecās teorijas rāmjos, nav zinātnes vārda cienīga. Īsts ģēnijs kā Einšteins nenodarbojās ar “zināšanu kontroli”, bet sāka ar atklātiem jautājumiem. Šādi meklējumi arī var būt viens no ceļiem pie Dieva – kamēr vien motīvs ir patiess un zinātni nenovirza no ceļa ekonomiskās un citas līdzīgas intereses.

Ar zinātnieku ārējo darbu - novērojumu, hipotēzi, teorijas izstrādi un pierādījumu – vairumā gadījumu, pētot dažādus ar cilvēci un reliģiju saistītus jautājumus, vien nepietiek. Ne vienmēr uz vietas ir kāds, kurš spēj, neatstājot ne mazāko šaubu, atklāt augstāko realitāti (kā tas bija Jēzus mācekļiem) vai arī kurš dod mums iespēju to uztvert (kā minēts Jāņa evaņģ. 1, 51).Tomēr ir daudzas liecības par “slāņiem” cilvēciskajā būtnē un ārpus tās, kā saknes nav meklējams zināmajā vielu un spēku spektrā, bet kas izpaužas tikai to sekās. Dzīvības enerģija, psihes/prāta un apziņas darbība... (Daži piemēri dažādās ways.of-christ.net pamatteksta vietās). Bieži vien dažādu senu kultūru “pirmszinātniskajās” tradīcijās atklājas empīrisms un zinātniskais raksturs. Mūsdienās, kā liecina Gētes zinātniskie apsvērumi, arī ir iespējams izstrādāt atbilstošas uztveres un novērtēšanas metodes. Pastāv arī zinātniskā epistemoloģija (izziņas teorija), ko R. Štainers izveidoja, balstoties uz Gētes iesākto darbu. Jaunajām zinātniskajām pieejām, piemēram, kvantu fizikai, kvantu bioloģijai, jaunajai astrofizikai un visbeidzot jaunās “paradigmas” attīstībai vai pasaules skatam ir tā pati tendence; tomēr lielākajā daļā gadījumu bez jaunajam saturam pielāgotu jaunu metožu meklēšanas kā R. Štainers to darīja.
Tātad mēs zinām , ka pašreizējā zinātniskā informācija a) parāda tikai sīku realitātes daļu;
b) ka zinātnes pamati ir kļuvuši daudz relatīvāki. Matēriju var aplūkot kā saspiestu enerģiju – vai pat kā kondensētu garu. Enerģijas spēj attīstīt ātrumu, kas ir pat lielāks par gaismas ātrumu un sniedzas pat līdz bezgalībai (“tahioni”...) Šīs daļiņas var pat kļūt “jaunākas”. Laiks kļūst pat vēl relatīvāks nekā relativitātes teorijā. Šīs daļiņas var tādējādi pamest mūsu telpu un var atkal uzrasties no kaut kā līdzīga ārpasaulei/ transcendencei – tādējādi pat telpa ir mazāk absolūta nekā tā attēlota “telpas izliekuma” teorijā. Atlikusī “informācija”(jēdziens kibernētikā) nav taustāma, ir bez matērijas un enerģijas. Tādējādi tā nevar tikt aprakstīta, izmantojot vecās metodes. To varētu dēvēt par “apziņu”;
c) Līdz šim šis lūzums vecajā pasaules uzskatā , lai būtu precīzi, nebūtu īsti “Dieva esamības pierādījums”, bet vismaz sagatavošanās tam. Dažiem cilvēkiem tas šķiet pietiekami, jo viņi ir bijuši tikai novecojušā materiālistiskā uzskata ierobežoti un tagad var spert tiešākus soļus ceļā pie Dieva. Tomēr – palūkojieties uz to! Tas turpinās. Kas ir šī “informācija” un citi procesi visumā (b)? Kas/kurš nemitīgi rada jaunu matēriju un enerģiju un atkal to izdzēš? Kas/kurš matērijā un cilvēku dzīvē regulē slieksni starp dzīvību un nāvi un pāreju starp tām – un tādā pat mērā starp nomodu un miegu? Kas/kurš vienmēr ietekmē visumu ārpus laika un telpas un otru pusi? Vai cilvēciska būtne, kas spēj savā apziņā izjust laiku, enerģiju un telpu it kā “no ārpuses” – patiešām ir topošs Tā tēls, Kas var to darīt plašākā mērogā (salīdzināt Genesis 1,26)?
d.) Haosa un nejaušība tiek izslēgta. Šī pasaule, dzīvās būtnes un daļiņas un dzīves procesi norāda uz tik augstu kārtības pakāpi haosā, ka par vienkāršu nejaušību nevar būt ne runas. Noteiktība un nozīme būt veselā ir kā mākslu sintēze un trūkst vienojošās saiknes, kas būtu nepieciešama nejaušas evolūcijas gadījumā. . Šis aspekts padara grūtāku neticēšanu nekā ticēšanu – centrālajam sākotnējam saprātam, kas nosaka “radīšanas programmu” sākumu un beigas un pasaules attīstības ceļu, izmantojot mainīgas likumsakarības. Mūsdienās ir radusies iespēja ar savu saprātu sasniegt tādu pašu rezultātu kādu 800 gadus pirms Kristus dzimšanas izdevās sasniegt seno tautu mītiskajai apziņai. Šīs tautas Dieva darbus apzinājās ar “labo smadzeņu puslodi”. Dažu tautu “dievi” sākotnēji bija viena Dieva raksturīgās īpašības. Tikai tad, kad šī gudrība bija zaudēta, tie tika uztverti kā atsevišķi “dievi” un pat sajaukti ar ļoti attīstītām cilvēciskām būtnēm). Līdzīgi ceļi ir likuši neticīgajiem zinātniekiem, piemēram, Maksam Tūrkaufam, Georgam Todorofam un citiem, pievērsties ticībai.
e) Galu galā ticība kā dziļa pārliecība ir kas vairāk kā vienkārša ticība ar saprātu kaut kam.
f) Vēl jo vairāk, ir svarīgi arī citi cilvēki, ne tikai mistiķi, bet arī vienkārši ticīgie, kuri ir piedzīvojuši pārveidojošo saziņas ar Dievu un Kristu ietekmi un kas šajā kontekstā ir patiesi izjutuši, kā uz viņiem iedarbojas radošais Svētais Gars. Šie ceļi var vest arī uz pilnīgi neatkarīgu izpratni un ieskatiem saistībā ar viņu pieredzes dabu. Šeit ir iekļauti “
Kristus ceļi” uzskati.

1998. gadā katoļu baznīca izdeva encikliku "Fides et Ratio" (Ticība un prāts/ saprāts) un pāvests Benedikts XVI šo tēmu skāra arī savā 2006. gadā turētajā Rēgensburgas runā: ticība bez saprāta un saprāts bez ticības nav neko vērta, jo tādejādi cilvēks būtu zaudējis savu pilnību. Mihails Springers savukārt žurnāla "Spektrum der Wissenschaft" 2007. janvāra numurā argumentē, ka ne visi trūkstošie fakti automātiski attiecas uz racionāli neizskaidrojamām parādībām vai uz Dievu. Tas šeit nav mūsu galvenais jautājums, bet gan tas, kādus secinājumus ir iespējams no tā izdarīt, skat. augstāk. Taču autors arī piekrīt, ka ticība, ka zinātne kādreiz varēs atbildēt uz būtiskajiem neatbildētajiem jautājumiem arī ir sava veida ticība. Situācija ir tāda, ka šeit ir bijis pietiekami grūti sniegt atsevišķajam zinātniekam iespēju vēl neticēt Dievam (tai nav obligāti jābūt ateistiskai attieksmei, bet gan drīzāk agnostiskai, tas nozīmē ticības trūkumu bez galēja secinājuma, ka Dievs nepastāv). Arī cits jaunais uzskats, kas atzīst ticību Dievam tikai kā līdzekli materiālās kultūras ētiskajai nodrošināšanai, viens pats neatbilst augstāk minētajiem aspektiem.

Update English/ Deutsch.

Atpakaļ uz saturu.

 

Apziņa, smadzeņu pētīšana un brīva griba.

Jau sen, vēl pirms pētniecības attīstības mūsdienu izpratnē, viedi cilvēki dažādās kultūrās un dažādos laikmetos*), cenšoties pieņemt lēmumus, uzkrāja atziņas par dažādu iekšējo impulsu izcelsmi. Garīgie un reliģiskie attīstības virzieni pierāda, ka cilvēks ir spējīgs reāli pilnveidot savas spējas ētisku lēmumu pieņemšanā, nevis uztvert visu kā iepriekš noteiktu. Taču arī reliģiozā ziņā bija cilvēki, kas sliecās uz fatālismu – ticību, ka viss lielākā vai mazākā mērā ir likteņa noteikts (iepriekš izlemts).

Arī mūsdienās domāšanas spējas parasti ir tikai daļēji apzinātas. Ja kāds vēlas sākt apzināties un saglabāt apziņu pār jūtām, kas ietekmē domas, viņam vai viņai ir ilgstoši jāpievērš tām uzmanība, lai pamazām varētu izprast tās arvien labāk. Gribas impulsi veidojas vēl neapzinātāk un ir nepieciešamas lielas pūles, lai tos pilnībā izprastu vai patstāvīgi un brīvi ietekmētu. Piemēram, Rūdolfs Šteiners (Rudolf Steiner) jau saprata, ka cilvēka griba ir neapzināta – neatkarīgi no mūsdienu smadzeņu pētniecības atziņām. Taču viņš arī apzinājās to, kas vēl nav zinātniski izpētīts, proti, ka gribas paškontroli var ļoti labi trenēt. Daudzi kristieši ir pārliecinājušies, ka ir iespējams vēl vairāk – cilvēka gribu var arvien vairāk un vairāk „nodot Dieva ziņā“. Tas noteiktā mērā ir iespējams ikvienā cilvēka attīstības līmenī – arī tad, ja cilvēks savu iekšējo pasauli nav izzinājis ļoti padziļināti. Tā ir sava veida „instance“, kas pavada pa šo ceļu. Šis ceļš agrāk vai vēlāk noved pie arvien apzinātākas dzīves. (Šai praksei nav nekādas saistības ar piederību kādai baznīcas organizācijai un tās prasību izpildīšanu.)

Saistībā ar iepriekš minēto dažu mūsdienu neirologu atklājumi ļauj izdarīt secinājumus, kas atšķiras no tiem, kas aprakstīti dažādos zinātniskos žurnālos. Roku kustību eksperimentālas pētīšanas laikā viņi secināja, ka jau pirms apzināta nolūka kustināt rokas nervu sistēmā veidojās noteikta gatavība kustības izdarīšanai. Eksperimentā iesaistītās personas domāja, ka darbība ir jau sākusies, taču patiesībā tā sākās 1/100 milisekundes pēc tam.**) 
Tas apstiprina iepriekš minēto, ka cilvēka rīcību un lēmumu pieņemšanu ietekmē ne tikai domāšana, bet gan visa sarežģītā cilvēka būtība. Taču konstatētais „gatavības potenciāls“ ne pavisam nenozīmē, ka šādi neapzināti gribas impulsi automātiski nosaka cilvēka rīcību. Tas būtu nepamatots un sasteigts secinājums. Tātad brīva griba vēl nekādā gadījumā nav pierādīta kā nepatiesa, kā daži uzskatīja. Saskaņā ar iepriekš minēto cilvēku pieredzi (praktiskiem pētījumiem gadu tūkstošu gaitā) būtu pareizi pieņemt, ka brīvas gribas īstenošanai nepietiek ar intelektu vien. Domāšana un labi nodomi ir tikai pirmais solis uz atbildīgāku pašapziņu, cilvēkam ir jāizvērtē arī zemapziņā esošās jūtas un ierastie, neapzinātie gribas impulsi. Tad cilvēks varēs ātrāk apzināties savu „neiroloģisko gatavības potenciālu“. Tātad pilnīgi noteikti ir iespējams dzīvot atbildīgāk.

Turklāt jāņem vērā, ka, piemēram, mērot nervu galu elektrisko potenciālu, tikai no klasiskas dabaszinātnes viedokļa runā par „cēloņiem“. Aplūkojot to no humanitāro zinātņu skatupunkta, ir iespējams saskatīt „darbību“, gluži kā klavieres, kuras saskaņā ar savu gribu spēlē dvēseliski garīga būtne. Par to nevar lemt tikai dabaszinātņu, bioloģijas līmenī. Bioloģijas līmenī nevar arī spriest par to, vai un kā uz šo komplekso cilvēka organismu iedarbojas Dieva griba***). Tomēr pastāv zinātniskas pieejas, kas pievēršas šiem jautājumiem. Piemēram, zinātnieki varētu mēģināt izmērīt, kā cilvēka rīcību izmaina tas, ja viņš ar lūgšanām cīnās pret nevēlamiem gribas impulsiem****). Tikai šī metode neļaus viņiem spriest par to, kas lūgšanas „ir“ ticīgiem cilvēkiem.

*) Taču ņemiet vērā, ka pastāv atšķirības dažādos cilvēka apziņas attīstības līmeņos – arhaiskajā, maģiskajā, mītiskajā un intelektuālajā... Cilvēka apziņas attīstības pakāpes ir aprakstītas mūsu rakstos „Vispārējie viedokļi par dabas reliģijām“ un „Reliģija kā atkalapvienošanās ar Dievu“. Cilvēka tieksmju avoti noteiktos laikmetos ir vairāk uztverti kā ārēji apstākļi, citos – kā iekšēji. Mūsdienās pastāvošās apziņas attīstības iespējas ir izstrādātas, pamatojoties uz mūsu Pamatteksta 1. daļā aprakstītajiem Jēzus dzīves posmiem. Mūsdienās cilvēks apzināti – atšķirībā no agrākā, instinktīvākā veida – var, piemēram, mācīties saskatīt savstarpējās sakarības starp savu apkārtni, vidi un visu pasauli.  Tādējādi sabiedrībā papildus sociālajām un ekoloģiskajām atziņām veidojas arī vispārēji ētiski un ar reliģiju saistīti filozofiski viedokļi.

**) Piemēram, rakstā „Zinātnes spektrs", kas publicēts 2005. gada aprīlī. 

***) Skatiet arī mūsu vietni „Dabaszinātne un ticība Dievam“.

****) Skatiet arī mūsu viedokli par tēmu „Ikdienas dzīves pieņemšana“.

Atpakaļ uz saturu.

 

Jēzus Kristus un cilvēku uzturs.

Notikumi pirms tam: 1. Mozus grāmatā (Genesis), 1,29 ir teikts: Un Dievs sacīja: “Redzi, Es jums esmu devis visu augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo”. Tas atbilst uzskatam, ka zobi un gremošanas sistēmas orgāni cilvēkam galvenokārt ir kā veģetārietim, kas ēd augļus (un nevis “visēdājam”, kas ēd visu, kā varētu domāt, zinot dzīvnieku klases – “gaļēdāji”, “visēdāji”, “zālēdāji”).
Tomēr pēc lielajiem plūdiem (arheologi ir konstatējuši, ka tie ir notikuši, piemēram, Vidējos Austrumos”) Mozus 1. grāmatā (9, 3-4) Dievs saka Noasam: "Viss, kas vien kust un kam ir dzīvība, lai jums ir par barību;… Vienīgi miesu tās dzīvībā, tās asinīs, jums nebūs ēst”. Līdz šim viss minētais attiecās līdz laikam, kad radās mūsdienu tautas; tāpēc, ja vārdi nodoti precīzi, tas neattiecās uz vēlāka laika perioda ebrejiem.
Pēc masveida izceļošanas no Ēģiptes tas tika atzīts un turpmāki detalizēti apraksti tika pievienoti 5. Mozus grāmatā 14, 3-21. Šķiet, ka pēc plūdiem princips bija tāds, ka ir atļauts ēst visu un jāatsakās tikai no visnepiemērotākās pārtikas.** Daži no šiem aspektiem ir atrodami arī diaitētikā. Neskatoties uz to, joprojām bija gadījumi, kad tika uzsvērta veģetārās pārtikas vērtība – bez jebkādiem saistošajiem noteikumiem, skat. Daniēla grām 1,8.

Ir novērojama cieša saikne starp daudzām, mūsdienu apstākļos neizpildāmām prasībām saistībā ar upurēšanu un upurētas gaļas lietošanu uzturā. Pravietis Hozejs (6.6) jau ir teicis: "Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri”. Atsaucoties uz šo fragmentu, Jēzus sacīja: “Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: “Man patīk žēlastība un ne upuris” (Mateja evaņģ. 9, 13 un 12, 7). Runājot par Lūkas evaņģ. 22, 11, kur Jēzus jautā, kur viņš var ēst Pashā jēru – kas pēdējo vakariņu laikā neparādās nemaz – tad turpinājums ir rodams agrīnās kristietības “apokrifiskajos” rakstos (kas netika iekļauti Bībeles kanonā ap mūsu ēras 400. gadu), piemēram, “Eusēbija evaņģēlijs”. Šeit viņš atbild: "Vai es gribētu ēst (jēra) gaļu ar jums šajās ebreju Lieldienās?” Šāda veida teikumu atainošanai aramiešu valodā tika izmantots mazāk vārdu, tādējādi ļaujot vaļu visdažādākajām interpretācijām, ja nebija zināma oriģinālā intonācija. Tas noveda pie tā, ka bija dažādi pretrunīgi skaidrojumi. (Praktiski izzudušās, vēlāk lielākoties musulmanizētās jūdu-kristiešu kopienas bija īstas un svarīgas agrīnās kristietības daļas, lai gan kā parādīts augstāk minētajā piemērā, viņu uzskati bija atšķirīgi no citām tajā laikā veidošanas procesā esošajām baznīcām.) 

Apustuļu darbos 15, 19 tiek stāstīts par to, kā Jēkabs uzstājas viņa vadītās kopienas priekšā, aicinot “neapgrūtinot tos, kas no pagāniem atgriežas pie Dieva (kurus uz to pamudinājis Pāvils). Bet viņiem vajag pavēlēt, lai sargās no apgānīšanās ar elkiem, no netiklības un no nožņaugtu dzīvnieku un asins baudīšanas”. Tomēr agrīnās baznīcas vēsturnieks Eusēbijs un apokrifiskie apustuļu darbi utt. liek domāt, ka Jēzus, Jānis, Pēteris un Jēkabs paši parasti uzturā nelietoja gaļu.
Saskaņā ar Mateja evaņģ. 15, 11-20 un Marka evaņģ. 7, 17-21, Jēzus vairāk uzsvēra “lietas, kas nāk laukā no mutes”, nevis “kas mutē ieiet”; tomēr tas vairāk bija saistīts ar farizejiem par roku mazgāšanu pirms ēšanas. Tāda pat vērtību saistība tiek dota Jēzus teicienā par “baļķi paša acī” un “skabargu kāda cita acī”. Tas nozīmē, ka ir labāk sākt ar paša vājajiem punktiem, nebaidoties no ārējas ietekmes. Jebkurā gadījumā, minētajā fragmentā netiek teikts, ka cilvēks nedrīkst ēst gaļu.
Lūkas evaņģ. 10,8 Jēzus ieteica mācekļiem visās pilsētās, kur viņi ieies un kur viņus uzņems, ēst visu, ko viņiem cels priekšā. Tas nebūt uzreiz nenozīmē, ka šis jautājums bija vienaldzīgs. Arī mūsdienās, piemēram, arābu valstīs, viesis, kurš atsakās no piedāvātā dzēriena vai ēdiena, var izraisīt neaprēķināmu reakciju, ja nav pietiekami prasmīgs. Pirmajiem mācekļiem tika piešķirta tāda spēja, ka nekādas ļaunas zāles nevarēja viņiem nodarīt pāri (Marka evaņģ. 16, 18). Tāpēc nav jēgas vispārināt šādus Bībeles citātus, neņemot vērā ārējos faktorus.

Vēl lielākā mēra nekā ar Bībelē dotajiem uztura mācības aspektiem reliģiskais gavēnis ir pamatots ar ķermeņa attīrīšanu, kā rezultātā paaugstinās atvērtība dziļākai dvēseliskai un garīgai pieredzei. No vienas puses šī tradīcija bija dziļi iesakņojusies katoļu baznīcā, kur tā tika praktizēta piektdienās kā atsauce uz Lielo piektdienu un gavēņa laikā starp „ķekatām" un Lieldienām. Pēc ilgāka laika, kad gavēnim netika piešķirta īpaša nozīme, tā loma tagad ir palielinājusies arī ārpus šīs baznīcas. Gavēņa laikā papildus atteikšanās no uztura tiek citādā veidā brīvprātīgi praktizēta arī atteikšanās spēja kā tāda. Tas atgādina arī to, ka daudzi cilvēki pasaulē cieš badu. Cik tam var būt dziļas sekas, rāda no viduslaiku mistiķiem līdz mūsdienām novērotā atteikšanās no ēdiena - „inedia”, kurai ir daudz lielāka ietekme nekā dažu nedēļu gavēnim. Tā tiek praktizēta gan kristīgajā kontekstā, gan ārpus tā un mūsdienās bieži tiek dēvēta par "Gaismas uzturu". Tā rāda, ka gars var pārvaldīt matēriju daudz stiprāk nekā tas līdz šim ir zinātniski izprasts. Tā priekšnoteikums ir, ka attiecīgā persona zina, ka viņu "vada” Dievs vai attiecīgi atrodas profesionālā uzraudzībā, lai izvairītos no bīstamības. (Tas nav uzskatāms par ieteikumu iet jebkuru ceļu.)

Ķermenis ir instruments un pret instrumentu ir jāizturas ar atbildību un ētiski.
Papildus no Bībeles viedokļa arī dzīvnieki ir Dieva radītas būtnes un mūsu līdzradības, tātad tās nav „lietas”, ar kurām varētu apieties pēc sava prāta kā tas daļēji notiek vēl mūsdienās (šo rīcību vismaz ierobežo Dzīvnieku aizsardzības likumi). 
Ņemot to vērā, cilvēkam beidzot ir jāizlemj, kā viņš vēlas dzīvot.

*) Tie, kas meklē informāciju par mūsdienu veģetārisma uzturu, to var atrast šeit: http://www.ivu.org (Kristus ceļi neatbild par citu mājaslapām un automātiski neatbalsta visu to saturu.) Pateicoties veselības, ētiskiem, vides un citiem apsvērumiem, kas radušies, palielinoties izpratnei, arvien nozīmīgāku lomu ieņem pilnvērtīga uztura lietošana, kas skaidri attīstījusies ar dažādu centienu palīdzību jau vairāk nekā 100 gadu garumā un ko cita starpā iesaka veselības speciālisti. (Šādā uztura praksē iekļauta pilngraudu produktu – ideālā variantā no bioloģiskām saimniecībām – svaigu produktu, nerafinētu eļļu u. c. lietošana... )

**) Šīs vadlīnijas tiek ievērotas arī mūsdienās, piemēram, dedzīgi jūdi to ievēro attiecībā uz košera pārtiku (piemēram, nekādas cūkgaļas, nekādu asiņu, citu dzīvnieku kaušanu veicot saskaņā ar īpašiem rituāliem). Līdzīgi ir ar islāma halāla pārtikas vadlīnijām, proti, izvairoties no cūkgaļas.

Atpakaļ uz saturu.

 

Jēzus Kristus un dziedniecība – arī mūsdienās.

Daudzi cilvēki uzskatīja Jēzu un viņa mācekļus par kustību ķermeņa un gara dziedniecībai, jo mūsdienās tas nav kas pats par sevi saprotams, pie tā ir jāstrādā.

Griba kļūt veselam.
Jēzus nesagatavotam cilvēkam uzdod svarīgu jautājumu: “Vai tu gribi vesels kļūt ?" (Jāņa evaņģ. 5,6) Jēzus runā par dvēseli. Slimnieks apraksta sarežģījumus palīdzības meklēšanā. Tomēr šis jautājums palīdz slimniekam aizdomāties, vai viņš tiešām vēlas kļūt vesels. Tas ir pirmais izveseļošanās priekšnosacījums. Kamēr zemapziņa aizšķērso viņa ceļu pēc dziedniecības un palīdzības, ir gandrīz neiespējami pieņemt palīdzību. Neskatoties uz to, varētu būt iespējams sniegt pirmo palīdzību vai atvieglot simptomus. Tomēr izdziedināšana ir kas vairāk, un tā iespējama tikai tad, kad slimnieks to vēlas savā sirdī un attiecīgi sakoncentrē paša dziedinošo spēku.
Šajā procesā ir iesaistīti ne tikai profesionāli mediķi, kas sadarbojas ar pacientu, bet arī patiesi “dziednieki”, kas atbalsta pacientus ar savu ticību un lūgšanām.

Ticības spēks.
Mateja evaņģ. 9, 22: Kāda sieva aizskāra Jēzus drēbju vīli un tapa vesela. Jēzus: "Tava ticība tev ir palīdzējusi!” Jebkurš, kurš ir ar to saskāries, piekritīs, ka ticības spēks viņa attiecībās ar Dievu ir kas īpašs. Lai arī mediķi zina cilvēka pārliecības spēku no “placebo efekta”(kur zāļu vietā tiek lietots cukurs), tomēr tam nav tik liels efekts kā ticības spēkam.
Arī Jēzus ir cilvēciska būtne – vesela un apveltīta ar veselo saprātu, vesela miesā, prātā un garā.

Fragmenti no pamatteksta nodaļas par “brīnumdarbiem*): Jēzus Kristus ne tikai atsaucas uz “kosmisko enerģiju”, kā to dara arī daži mūsdienu dziednieki, bet arī atsaucas uz ticību iespējā kļūt caur Viņu veselam, beidzot ar Dievu caur redzamu personu Jēzu.
Mūsdienās dziedniecība, sākotnējā nozīmē papildināta ar lūgšanu attiecībā pret visdziļāko cilvēciskās būtnes daļu, saistītu ar Kristu, kurš vēlas, lai cilvēki tiktu dziedināti un kļūtu pilnīgāki, - kuri vēlāk var darīt pat vēl "lielākas lietas nekā Viņš"(Jāņa evaņģ. 14, 12-13).
Tomēr garīgā dziedniecība pati par sevi un ar to saistītā prāta un gara izaugsme, tomēr ir “žēlastība” un to nevar piespiest. Mēs tikai varam tam sagatavoties.
Dziedināšanas gadījumi bieži bija "zīmes", kas bija kā lielāka un daudz pamatīgāka vietā. No dzimšanas aklā cilvēka izdziedēšanas laikā sabātā (sestdienā) Jēzus atbildēja, ka iemesli nav grēki, “bet lai Dieva darbi būtu redzami" (Jāņa evaņģ. 5, 6-9; 9,3...)
Mūsdienās pieredze un parapshiloģiskie pētījumi liecina, ka Jēzus patiesībā varēja ietekmēt dabas spēkus. Pašlaik mums ir svarīgi aplūkot šo parādību mūsu pašreizējajā cilvēka dabas skatījumā holistiskajai, integrētajai kristīgajai dziedniecībai utt.

Roku uzlikšana kādam.
Jēzus un Viņa mācekļi bieži uzlika rokas uz cilvēkiem, lai viņus izdziedētu. Dažos gadījumos tas tiek praktizēts arī mūsdienās. Cilvēks, kurš uzliek savas rokas uz slimnieka galvas vai pleciem, skaita lūgšanu, iespējams, draudzes klātbūtnē. Tas stiprina iejūtību un apziņu, ka cilvēks ir kā kanāls, pa kuru tiek saņemta Dieva palīdzība. To var uztvert simboliski. Tomēr mūsdienu garīgi dziedniecisko kustību pārstāvju vidū ir arī apzināti kristieši – un mēs zinām, ka tā tas patiešām ir. Agrīnās kristietības laikos šis spēks tikai dēvēts par “pneuma” (grieķu val.), “dzīves elpa” vai Svētais Gars*. Šāda metode, daļēji to kombinējot ar citām, tika izmantota dziedniecībai un arī svētīšanai. Skat., piemēram, Mateja evaņģ. 19, 13, Marka evaņģ. 8, 23; 10,16 (bērnu svētīšana); Lūkas evaņģ. 4, 40-41 (dziedniecība un eksorcisms jeb ļauno garu izdzīšana); 24, 50 (mācekļu svētīšana); apustuļu darbi 6,6 un 19, 12;28,8.Tomēr lūgšanai par dziedniecību nebūt nav nepieciešama roku uzlikšana slimajam cilvēkam. Tas iedarbojas arī no attāluma, kas gan, domājams, ir grūtāk.

Psihiskās/psihosomatiskās slimības.
Psihes atveseļošana, dzīves enerģija un ķermenis ir cieši saistīti. Pat gudrs speciālista vai kāda cita cilvēka padoms var ietekmēt psihosomatiskās slimības – ja saprātīgs padoms tiek ņemts vērā un netiek pieļautas vecās kļūdas.

Fragmenti no mūsu pamatteksta nodaļas “Svētās dusmas un...emocijas” *): Jēzus nemitīgi dzīvoja “pozitīvā trīcēšanā Dieva priekšā” un līdzjūtībā pret cilvēkiem... Normālās cilvēciskajās būtnēs gandrīz visas emocijas ir sākotnēji sajauktas vismaz ar neapzinātu stimulāciju - atbildes mehānismiem, kas atšķiras katra dzīves gājuma dēļ un atšķiras pēc stipruma, bet pamatā ir ļoti līdzīgi. Iemācīties ielūkoties sevī ir ilgstošs mācīšanās process...un atrast šos mehānismus mūsu pašu reakcijās un raugoties uz to, tā vietā lai apspiestu to, galu galā pilnveidot to, lai varētu to piedāvāt Dievam.
Parasti nav diez ko efektīvi strādāt pie visa problēmu kopuma nekavējoties. Būtu daudz efektīvāk vispirms meklēt šī kopuma sastāvdaļas; un tad noteikt, vai tas ir “baļķis paša acī” vai arī "skabarga citā acī”, kas ir par to atbildīga (Mateja evaņģ. 7, 1-5). Jēzus un dažas kristiešu skolas uzsver “baļķi savā acī”, jo savas negatīvās iezīmes saskatīt ir daudz grūtāk un tas ir jāiemācās. Savas kļūdas labot ir arī vieglāk. Psiholoģijas skolas dažreiz labāk izvēlas sākt skatīties uz visu no upura viedokļa, tomēr galu galā tas liek raudzīties uz abām pusēm.

Viens iespējamais veids, kā to izdarīt, ir šāds:
1. palūkoties uz emociju, kas tiek izjusta kā negatīva un kā tā ir radusies (piemēram, naids un dusmas, vienaldzība un iedomība, ārkārtīgi lielas šaubas).
2. Tā vietā, lai to apcerētu, gaidiet brīdi, lai apzinātos, kas tas īsti ir.
3. Uzticiet šo problēmu, ko nu jau izjūtat, savā lūgšanā Dievam.
4. Mierīgi gaidiet, līdz jūtat kādu atvieglojumu.
Meditācijas ***vingrinājumu laikā var rasties sajūta, ka no jums uz augšu plūst enerģija, un, iespējams, pēc tam arī ka saņemat atjaunojošas enerģijas plūsmu, kas nāk no augšas un plūst uz leju. To ir iespējams arī apvienot ar elpošanu: negatīvās emocijas jāizelpo ar tādu domu, ka atdodat tās Dievam un ieelpot pozitīvās īpašības, ko Dievs savā žēlastībā vēlas dot. (Tāds ir viens no Atosa kalna kristīgo mūku ilgstošās lūgšanas paveidiem kā minēts pamatteksta nodaļā “Klusums tuksnesī”).

Garīgās problēmas.
Fragments no pamatteksta nodaļas “Apskaidrošanās”*: Ir ”pozitīva domāšana” un “pozitīvi apgalvojumi”(vadoši principi). Ja nepastāv egoisms un lieluma mānija, nenotiek nekādas tehniskas manipulācijas, domas tiešām var tikt pārveidotas tādā stāvoklī, kas ir tuvāks tam, kas nāk no Dieva un tādējādi atvērot sevi Dievam. Tomēr šīs domas skolas literatūrā tas nav apspriests pietiekami rūpīgi un tas var novest pie pašapmāna.

"Likteņa problēmas”.
Mūsdienu garīgie dziednieki vēsta par situācijām, kad rodas iespaids, ka dziedniecība vēl nav iespējama vai “nav vēl atļauta”. Tas ir kaut kā līdzīga “programmām” līmenis. Piemēram, slimnieks var vispirms vēlēties kaut ko iemācīties no slimības. Ar Dieva palīdzību, iespējams rast risinājumu arī šajā situācijā. Skat. arī rindkopu “Griba kļūt veselam” augstāk.

Tiesiskā situācija.
Piemēram, Vācijā, saskaņā ar konstitūcijā noteikto reliģisko novirzienu brīvību, kristīgā dziedniecība un roku uzlikšana slimniekiem ir atļauta. Tomēr tiem, kas vēlas to piedāvāt kā pakalpojumu ārpus sev tuvo cilvēku un paziņu loka, vispirms jāiegūst informācija par tiesisko situāciju savā valstī. Ja kāds veic darbības, ko kāds cits varētu uzskatīt par diagnozi vai tiešu terapiju – pat ja tā ir bezmaksas vai pilnībā balstīta uz ziedojumiem, Vācijā tādēļ ir nepieciešams nokārtot medicīniskās prakses eksāmenu vai arī ir jābūt ārsta licencei (garīgie dziednieki, piemēram, bieži jūt slimības ar rokām). Viņu metodes lielākajā daļā gadījumu atšķiras no tām, kādas sākotnēji bija kristiešiem, tomēr ir arī daudz kopīgu iezīmju). Lai arī būtu vēlams, lai likumi kļūtu labāk pielāgoti specifiskajai šāda veida iestāžu dabai, būtu mazāk birokrātijas, Vācijas garīgo dziednieku federācijas iesaka cilvēkiem ar šādām spējām nokārtot ārsta eksāmenu. Ja kāds vēlas praktizēt tikai psiholoģisko konsultēšanu vai garīgo dziedniecību, iespējams nokārtot vienkāršotāku eksāmenu.
Citās valstīs****: Anglijā **** garīgie dziednieki ir vairāk pieņemti, pat slimnīcās.

Neatkarīgi no juridiskajiem jautājumiem, dziedināšanu meklējošais dara sev pašam labu, ja ievēro veselīgu uzturu jeb diētu vai arī ja nodarbojas ar ārstniecisko fizkultūru un pēc iespējas pietiekošāk atvēl laiku miegam un lūgšanām.

*) "Kristus ceļi" pamattekstā šī un citas tēmas tiek aplūkotas tādā aspektā, kas skar ne tikai dziedniecību parastajā nozīmē, bet gan attiecas arī uz cilvēku attīstību kopumā.i

**) Saistībā ar labāko attieksmi lūgšanas laikā, salīdziniet mūsu papildu lapu "Lūgšana par mieru...”.

***) Piedāvājam papildu lapu "Kristīgā meditācija”.

****) Nacionālā Garīgo dziednieku federācija (NGDF) – piemēram, Harija Edvardsa kustība piedāvā papildu dziednieku pakalpojumus, kā arī dziedniecības attīstības treniņus un kursus. http://www.nfsh.org.uk . Pasaules Dziedniecības federācija – apvieno dažādas grupas visā pasaulē. Skat. http://wfh.org.uk.
Pašlaik mēs nezinām nevienu asociāciju šajā jomā, kas būtu balstīta tikai uz kristīgajiem avotiem vai arī kurā būtu tikai kristīgie dziednieki. Tomēr dažreiz arī brīvajās baznīcās, piemēram, baptistu vai vasarsvētku baznīcās, dziedniecībai tiek izmantotas intensīvas un efektīvas Bībeles lūgšanas. Dažās katoļu svētvietās, piemēram, Lurdesā, arī ir novēroti ārkārtas dziedniecības gadījumi, pateicoties lūgšanām un ticībai. ("Kristus ceļi" neatbild par citu mājaslapām un automātiski neatbalsta visu to saturu.)

*****) (...) Atsaucoties uz mūsdienu zināšanām, pierādītajām regulējošajām sistēmām cilvēkā (pārsniedzot vienpusējus molekulārbioloģijas uzskatus) ir būtiska loma, veidojot izpratni par naturopātiju un ticības dziedinošajiem centieniem. Plašāka šādu aspektu iekļaušana varētu veicināt atšķirīgu medicīnas virzienu sadarbību. 

Atpakaļ uz saturu.

  

Svētība.

Kad esiet pieskaņots Dievam, kā ticīgais, jūs varat svētīt katru un visu, ko vēlaties, ciktāl jūtat, ka tas ir saskaņā ar Dieva gribu *). Tā nav tikai parastā priesteru svētība no Numuriem 6:23 - 7:1.

JŪS varat izplatīt svētību. Nav nepieciešams formulējums un to nevajag teikt skaļi, bet pareizā attieksme ir "būt svētītam kā Dievs vēlas..." . Dievs nedarīs neko nepareizu ar jūsu svētību. Šī tradīcija ir kļuvusi reta mūsdienās, bet tā var būt svarīga.

Bībelē ir daudzas vietas attiecībā uz svētību. Dažas tipiskākās:
Caharijas grāmata 8:13
; Apustuļu darbi 3:26; Efeziešiem 1:3; 1 Pētera 1. vēstule 3:9-11; 2. Laiku grāmata 11:26; Psalmi 115:13; Salamana pamācības 11:25; Mateja evaņģ. 5,44; Ebrejiem 6:7.

*) Piemēram, ja tiek svētīti ieroči, eņģeļiem var būt problēmas ar šo "svētību"...

Atpakaļ uz saturu.

 

Želošanās kā iespējama kristiešu dzīves daļa.

Dažas stingras kristiešu mācības sniedz vienpusīgu iespaidu, ka kristiešiem būtu jāsamierinās ar savu likteni, nevis jāžēlojas par pasaules kārtību: viņi var lūgt pēc uzlabojumiem vai kaut ko darīt to labā. Tomēr dedzīga žēlošanās Dievam par kaut ko – skat. žēlabas Vecajā derībā - ir retums. Šādu žēlošanos Jūs drīzāk varat atrast tādā literatūrā kā „Dons Kamilio un Pepone" ("Don Camillo and Peppone"). Tās sastopamas arī personīgās lūgšanās. Lai arī mēs neiesakām, lai kristieši atdarinātu ebrejus, kad tie dodas pie Raudu mūra Jeruzalemē, viņu pieredze rāda, ka žēlošanās Dievam varētu būt ļoti nozīmīga kristiešu dzīves daļa.

Ja noteiktas kristiešu vērtības un apsolījumi – piemēram, Kalna sprediķī Mt. 5:5 „Lēnprātīgie iemantos pasauli" tiek salīdzinātas ar tendencēm, kuras joprojām dominē pasaulē, kāds var padomāt, ka kristieši nevar iemantot apsolījumu. Bībelisks Apsolījums nav bezrūpīga žēlastība, kas var būt vai nebūt - un kas arī pastāv. Apsolījums paliek apsolījums; laiks, kad tas tiks piepildīts, var būt atkarīgs no cilvēka brieduma un/vai no lūgšanām.
["Debesu valstībā laužas iekšā ". Mt.11:12.]

Un vairs nebija skaidrs: vai tas ir pareizi sūdzēties par citiem cilvēkiem? Vai par velnišķīgiem spēkiem, kuri, iespējams, vilinājuši cilvēkus – daži teologi ir pierādījuši pretējo-? Ir iespējams domāt, ka abiem ir bijusi daļa atbildības. Vai arī var uzsvērt domu, ka „ļaunums tika pieļauts” (dažās cilvēku domās, piemēram, „jo cilvēkiem ir jāmācās izšķirt"). Tomēr, vai tikai pats Dievs ir tas "režisors", kurš drīkst kaut ko atļaut vai neatļaut, un vai darbojas tikai viņa "noteikumi"? Tas būtu pārāk vienkārši piedēvēt šīs pasaules ļaunumu un katru „atļauju” pašam Dievam. Pirmajos gadsimtos agrīnās Baznīcas tēvi – kurus joprojām cienīja Baznīcas citu mācību dēļ - rakstīja par eņģeļu hierarhijām, kas ir starp Dievu un cilvēku (un citām radībām). Citas izzinošās mācības runāja par tā sauktajiem „Arhontiem", kuriem bieži vien bija problemātiskas īpašības. Citas kultūras ir guvušas tādu pieredzi savā veidā, piemēram, tibetiešu „mirušo grāmata" ir pilna ar ieteikumiem, kā apieties ar tādām būtnēm pēc nāves. It īpaši, ja galvenās vai visnozīmīgākās problēmas aizēno cilvēku sīkumaini abpusēji pārmetumi, cilvēks var kādu dienu atklāt, ka ir tāda ‘skatuves režija' – ne pilnīgi bez kļūdām, zem paša Dieva, taču ļoti augstu, ja to salīdzina ar cilvēku vai negatīvajiem spēkiem. Šī ideja arī attiecas uz izseno filozofisko jautājumu par „teodiceju" vai attiecīgi uz sakarību starp Dievu un ļaunumu pasaulē (tā "attaisnojumu"). 

Secinājums: sūdzēties Dievam ir patiešām iespējams, kas nozīmē to, ka viņš ir pareizais sarunu biedrs; bet ir pavisam bezjēdzīgi sūdzēties par viņu. Šī sūdzība var ietvert kāda cilvēka atklāsmi saistītu ar emocijām pret Dievu, pat ja šajās jūtās ir iekļautas dusmas par netaisnību, tā vietā, lai skumtu (Mt. 5:6). Tāpēc, ka risinājums ir atstāts Dievam, šī sūdzība patiesībā ir padziļinātas lūgšanas īpašs paveids. Tomēr mīlestība un dziļa cieņa pret Dievu un/vai Jēzu Kristu ir daļa no tā: tāpēc katram cilvēkam ir kāda aizsardzība, kas nav saistīta ar negativitāti, kas novestu nevis pie Dieva, bet gan kaut kur citur.

Cits veids ir sākumā ļaut emocijām norimt, šeit kļūst iespējama klasiskā lūgšana, nesot visu kā pateicību vai lūgumu Dievam. Protams, šī ir pareizā attieksme pret Dievu - vienmēr lūgt viņam šādā veidā. Tomēr atļauta ir arī augstākminētā sūdzība, ja vien tā ir godīga (patiesa) un ir nepieciešama.

Atpakaļ uz saturu.

 

Kristiešu ceļš - ikdienišķās dzīves pieņemšana.

Ikviens, kurš cenšas pārveidoties no nepilnībām sevī uz labākām īpašībām – kur Jēzus darbojas gan kā paraugs, gan palīgs – (salīdziniet ar lappusi "...ethics"), vispirms
sāks apzināties savas vājās puses, kļūdas un kļūmes, ko tie ir pieļāvuši, tā vietā, lai attiecinātu savu slikto garastāvokli, problēmas un ļaunum uz citiem (salīdziniet Mt. 7, 1. „Netiesājiet, un jūs netiksiet tiesāti! 2. Kādu tiesu jūs spriedīsiet, tāda jums tiks spriesta, un ar kādu mēru jūs mērīsiet, ar tādu jums tiks atmērīts. 3. Bet ko tu raugi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neredz?...").
Ikviens to atceras vai pieraksta uz papīra un cenšas laboties pēc iespējas drīzāk, klusumā (cf. galvenais teksts, nodaļa "klusums tuksnesī") , un rūpīgi, it kā kaut ko izstrādātu. Ja kādam ir panākumi, tie ir jāpieraksta. Šajā situācijā ir nepieciešamas mūsu pūles—varbūt ar piemērotas lūgšanas palīdzību, un Dieva palīdzība var tikt sniegta atbilstoši katra ticībai. Tomēr, ja to veic nopietni, kāds, raugoties uz uzvedību, domām un emocijām, beigās mainīs arī savu uzvedību. Ir vieglāk vienmēr atrast kādu problēmas daļu, un tad lūgties par tās atrisināšanu … (Cf. noda ļa "Svētā degsme un viedokļi par emocijām")
Ir grūti mainit “dzīves paradumus”, tomēr, tas ir iespējams, ja kāds spēj aizvien vairāk uzzināt par savām neapzinātajām esamības daļām. Neskatoties uz to, dažos gadījumos panākumi ir manāmi uzreiz. Salīdziniet ar veiksmīgo smēķētāja lēmumu uzreiz un uz visiem laikiem pārtraukt smēķēšanu. (Cf. nodaļa "Kristus pārveidošanās").
Šī prakse "paraudzīties uz notikušo un apzināti to lūgšanā pieņemt" jau ir garīgs ceļš, kas mums palīdz lielā mērā pilnveidoties, un mūs pavada visā mūsu dzīves laikā. Tomēr, intensīvi praktizējot, jau drīz var parādīties dažas svarīgas pārmaiņas. Šo problēmu “dziļākie slāņi” joprojām var būt mums vēl redzami, lai gan jau ir manāms zināms uzlabojums.

Tad ir iespējams pievērsties cita cilvēka "skabargai" vai tam, kas kādam ir nodarīts. 
Gadījumos, kad šķiet, ka nepieciešams izteikt nosodījumu – attiecībā uz savām paša vai kāda cita darbībām – to nevajadzētu darīt, pamatojoties uz ārējo tēlu, bet "pareizā"/"taisnīgā veidā" – proti diferencētā veidā un tik konstruktīvi, cik vien iespējams (sal. Jāņa 7:24)  

- Arī katra paša sirdsapziņa sūta impulsus ... (Mt. 5, 5 un 5, 9).

(Šī prakse galvenokārt ir domāta cilvēkiem, kuru problēmas psihologi varētu novērtēt kā "parastas". Ja kāds vēlas uzlabot savas paša personības iezīmes, kas zināmā mērā tiek uzskatītas par “sliktām”, vēl jo vairāk ir nepieciešams gūt atbalstu no pieredzējuša, iespējams, arī psiholoģiski apmācīta cilvēka – jo viņš vai viņa kļūst mazāk kontrolējama kā "parastie" cilvēki, kad nonāk līdz pašu problēmu izskatīšanai. Ja šī spēja būtu tik ierobežota, ka tas nebūtu veicams pat ar citu palīdzību, tas joprojām būtu iespējams cilvēkam, kurš par attiecīgo personu lūdzas, papildus piemērotai terapijai. Ja "priekšnosacījums” ir atrast palīdzību: Ir zināms, ka Jēzus pats izmantoja svarīgo jautājumu "Vai vēlies tapt vesels?" Cf. lappuse "...dziedniecība".)

Atpakaļ uz saturu.

 

Želošanās kā iespējama kristiešu dzīves daļa.

Dažas stingras kristiešu mācības sniedz vienpusīgu iespaidu, ka kristiešiem būtu jāsamierinās ar savu likteni, nevis jāžēlojas par pasaules kārtību: viņi var lūgt pēc uzlabojumiem vai kaut ko darīt to labā. Tomēr dedzīga žēlošanās Dievam par kaut ko – skat. žēlabas Vecajā derībā - ir retums. Šādu žēlošanos Jūs drīzāk varat atrast tādā literatūrā kā „Dons Kamilio un Pepone" ("Don Camillo and Peppone"). Tās sastopamas arī personīgās lūgšanās. Lai arī mēs neiesakām, lai kristieši atdarinātu ebrejus, kad tie dodas pie Raudu mūra Jeruzalemē, viņu pieredze rāda, ka žēlošanās Dievam varētu būt ļoti nozīmīga kristiešu dzīves daļa.

Ja noteiktas kristiešu vērtības un apsolījumi – piemēram, Kalna sprediķī Mt. 5:5 „Lēnprātīgie iemantos pasauli" tiek salīdzinātas ar tendencēm, kuras joprojām dominē pasaulē, kāds var padomāt, ka kristieši nevar iemantot apsolījumu. Bībelisks Apsolījums nav bezrūpīga žēlastība, kas var būt vai nebūt - un kas arī pastāv. Apsolījums paliek apsolījums; laiks, kad tas tiks piepildīts, var būt atkarīgs no cilvēka brieduma un/vai no lūgšanām.
["Debesu valstībā laužas iekšā ". Mt.11:12.]

Un vairs nebija skaidrs: vai tas ir pareizi sūdzēties par citiem cilvēkiem? Vai par velnišķīgiem spēkiem, kuri, iespējams, vilinājuši cilvēkus – daži teologi ir pierādījuši pretējo-? Ir iespējams domāt, ka abiem ir bijusi daļa atbildības. Vai arī var uzsvērt domu, ka „ļaunums tika pieļauts” (dažās cilvēku domās, piemēram, „jo cilvēkiem ir jāmācās izšķirt"). Tomēr, vai tikai pats Dievs ir tas "režisors", kurš drīkst kaut ko atļaut vai neatļaut, un vai darbojas tikai viņa "noteikumi"? Tas būtu pārāk vienkārši piedēvēt šīs pasaules ļaunumu un katru „atļauju” pašam Dievam. Pirmajos gadsimtos agrīnās Baznīcas tēvi – kurus joprojām cienīja Baznīcas citu mācību dēļ - rakstīja par eņģeļu hierarhijām, kas ir starp Dievu un cilvēku (un citām radībām). Citas izzinošās mācības runāja par tā sauktajiem „Arhontiem", kuriem bieži vien bija problemātiskas īpašības. Citas kultūras ir guvušas tādu pieredzi savā veidā, piemēram, tibetiešu „mirušo grāmata" ir pilna ar ieteikumiem, kā apieties ar tādām būtnēm pēc nāves. It īpaši, ja galvenās vai visnozīmīgākās problēmas aizēno cilvēku sīkumaini abpusēji pārmetumi, cilvēks var kādu dienu atklāt, ka ir tāda ‘skatuves režija' – ne pilnīgi bez kļūdām, zem paša Dieva, taču ļoti augstu, ja to salīdzina ar cilvēku vai negatīvajiem spēkiem.

Secinājums: sūdzēties Dievam ir patiešām iespējams, kas nozīmē to, ka viņš ir pareizais sarunu biedrs; bet ir pavisam bezjēdzīgi sūdzēties par viņu. Šī sūdzība var ietvert kāda cilvēka atklāsmi saistītu ar emocijām pret Dievu, pat ja šajās jūtās ir iekļautas dusmas par netaisnību, tā vietā, lai skumtu (Mt. 5:6). Tāpēc, ka risinājums ir atstāts Dievam, šī sūdzība patiesībā ir padziļinātas lūgšanas īpašs paveids. Tomēr mīlestība un dziļa cieņa pret Dievu un/vai Jēzu Kristu ir daļa no tā: tāpēc katram cilvēkam ir kāda aizsardzība, kas nav saistīta ar negativitāti, kas novestu nevis pie Dieva, bet gan kaut kur citur.

Cits veids ir sākumā ļaut emocijām norimt, šeit kļūst iespējama klasiskā lūgšana, nesot visu kā pateicību vai lūgumu Dievam. Protams, šī ir pareizā attieksme pret Dievu - vienmēr lūgt viņam šādā veidā. Tomēr atļauta ir arī augstākminētā sūdzība, ja vien tā ir godīga (patiesa) un ir nepieciešama.

Atpakaļ uz saturu.

 

Vispārējie kristiešu viedokļi par ekonomiskiem un sociāliem jautājumiem.

Saskaņā ar pēdējo ekonomisko pētījumu*, cilvēks nav tikai egoistiska būtne, kā iepriekš pieņēma pašreizējā liberālā ekonomiskā teorija. Tikai neliels mazākums reaģēja vienīgi saskaņā ar personīgām interesēm. Lielākā daļa cilvēku, citas vērtības, kā "brīvprātīgā abpusējā sadarbība" izbaudīja vienādi vai pat nozīmīgāk. Tomēr pat ja šī "abpusējā nesavtība" – kā egoisms – automātiski nenoved pie visas sabiedrība labuma, bet var radīt kliķes, tādēļ tikai apzināti un konsekventi ētiskie lēmumi var mums palīdzēt progresēt.

Šeit ir izklāstīti psiholoģiskie un reliģiski – ētiskie viedokļi. Cilvēkam ir arī individuālā un sociālā daba. Vienkāršu pašapziņu un solidaritātes attieksmi pret citiem var iemācīt, ja cilvēks ir tam atvērts. Visur, kur mūsu egoistiskā puse ir pārāk stipra, tas ir vienkārši tāpēc, ka altruistiskai pusei nav iespējas atraisīties vai arī tā ir atrofējusies pēc spēcīgās rietumu sabiedrības "dresūras". Sociālistiskās sabiedrības ar pārāk uzsvērtu solidaritāti, kas mūsu rakstura individuālistisko pusi, ar tās vēlmi pēc brīvības, atstāj bez uzraudzības ("atrofētu"), arī ir pretrunā ar cilvēka dabu. Ja cilvēki neatrod līdzsvarotus apstākļus, ātrāk vai vēlāk tas sāk izpausties caur kritiku utt. Vai nu sabiedrība to saprot laicīgi, vai arī tā degradējas. Tas attiecas arī uz dominējošo ekonomiku, ar tās tipiskiem Globāliem spēlētājiem. Jēzus mums iesaka vispirms atrisināt savas problēmas (Mateja evaņģ. 7. nodaļa).

No vienas puses, nevar vienkārši pārveidot vispārējo vērtību skalu Kalna sprediķī (Mateja evaņģ. 5 –7. nodaļa) utt. tieši norādījumos, kā atrisināt problēmas sabiedrībā. Bet no otras puses, tas nebūtu saskaņā ar Jēzus gudrību, pielietot labdarību privātā dzīvē, pa to laiku piemērojot pretējus principus organizācijās vai politiskās funkcijās. Godīgām ētiskām vērtībām** jāpierāda to vērtība visos līmeņos, pat globālā.
Piem, labdarības vērtība un fakts, ka Jēzus kļuva nabadzīgs, bez šaubām ir svarīgs, pat pēc baznīcu sociālās labdarības, mūsdienu sociālajiem jautājumiem, ieskaitot cilvēku uzvedību kompānijās. Arī Mateja evaņģ. 22. un 21. nodaļa runā par praktiskajiem aspektiem: labdarība un arī tradicionālā "desmitā tiesa" kļūst Jēzus atzītas, tas ir – neskaitot romiešu nodokli -10% dāvinājumu no ienākuma reliģiskiem un labdarības mērķiem. Taču gatavība palīdzēt Jēzus izpratnē balstās uz brīvu gribu - nav iespējams no tā attīstīt tiešus īpašuma piespiedu sadales konceptus. Vēl joprojām ir spēkā 9. un 10. bauslis: "Tev nebūs iekārot .. sava tuvākā mantu." Neskatoties uz visiem mēģinājumiem uzlabot daudzu cilvēku sociālo stāvokli, atsevišķie likteņi paliek Dieva rokās.
Alegorija Mateja evanģ. 25. nodaļas 14 –30. punktā / Lūkas evanģ. 19. nodaļā izskata zināmus materiālus faktus. Bet konteksts (Lūkas evanģ.: Ētiskā nodokļu ievācēja uzvedība; Mateja evanģ.: iepriekšējā alegorija par jaunavu uzticības spēku) rāda, ka ar to ir domāts vairāk nekā tikai pasaulīgo preču un finanšu palielināšana. Skaidrāk, piem., Lūkas evanģ. 12. nodaļas 33. punkts rāda, ka dvēseles bagātības tiek augstāk novērtētas nekā zemes bagātības. Tomēr atbildība par apiešanos ar uzticētām precēm, attiecas arī uz materiālām vērtībām. Piem., padoms, lai palīdzētu nabadzīgiem un invalīdiem. Šeit, materiālais vai finanšu atbalsts ir vispāratzīta vērtība, tā vietā, lai materiālas lietas vispār padarītu nederīgas. Šajā gadījumā tas atkarīgs no tā, kam īpašums vai nauda tiek izmantota.
Melot un krāpt, praktizēt „uzbrukšanu” („atbrīvošanās no kolēģiem”, kolēģu izstumšana no sabiedrības”) un realizēt projektus, vispirms nenoskaidrojot to nekaitīgumu cilvēkiem, kas nav noziedznieki un nejautājot tiem, kas iesaistīti, nav atbildīgā kopības sajūta, kuru pastāvīgi rādīja Jēzus. Jēzus arī nerunā par „iedzimtām nepieciešamībām” kā attaisnojumu katrai neveiksmei.

Augļošanas aizliegums ir pazīstams no islāma; bet ebreji un kristieši arī var atrast līdzīgu padomu Bībelē (Vecajā derībā tie bija aizliegumi):
Ecēhiēla grāmata:18:8-9: Viņš, kas neaizdod naudu un neplēš augļus (cits skaidrojums: pārmērīgus augļus), kas attur savu roku no netaisnības un kas spriež taisnu tiesu pretinieku starpā, kas staigā Manos likumos un uzticīgi tur Manas tiesas, tas ir taisns, tas dzīvos, saka Dievs Tas Kungs.
Skat. arī Ezras grāmata 7:24 (Augļu, nodevu un nodokļu aizliegums īpašām profesijām);
Daži cilvēki tradicionāli izskaidro, ka Salamana pamācības 28:8 nozīmē, ka nav svarīgi, kā tiek izmantota no augļošanas nopelnītā nauda, tāpēc, ka bagātie to galu galā izmanto nabadzīgo labā vai sabiedriskai labklājībai. Bet mūsdienās liels naudas daudzums visur tiek izmantots atkarībā no tās vērtības, Bībeles panta iepriekšējais pieņēmums netiek īstenots. Lai īstenotu Bībeles panta vērtības, ir svarīgi zināt, kā nauda tiek faktiski izmantota.
Attiecībā uz augļošanu, skatīt arī Jauno derību Mateja eveņģ. 23:23 un 17:24.
Pirmais jautājums bija, kas varētu būt interesants arī ārpus konteksta, kurā Vecā derība radās. Tādēļ atšķirības 2. Laiku grāmatas 23. un 21. nodaļā šeit netiek apspriestas.

Bībelē šajā sakarā tiek ieteikts neiekļūt nevajadzīgos parādos (Salamana Pamācību grāmata 22:7), tālredzīgi plānot (Salamana Pamācību grāmata 21:5) un nepārtraukti pieņemties gudrībā un saprātā (piem. Salamana Pamācību grāmata 4:5-8). Bībelē ir atrodams ieteikums krāt naudu un katru gadu nolikt malā jau minēto "desmito tiesu", lai ar šo naudu būtu iespējams ceļot uz reliģiskajiem svētkiem un izdot to ziedojumos (5. Mozus grāmata 14:22-27). Pāvils aicināja kristiešus katru nedēļu nolikt malā kādu naudas summu, lai ar šo naudu būtu iespējams nepieciešamības gadījumā palīdzēt līdzkristiešiem, kas ir nokļuvuši grūtībās (1. vēstule korintiešiem 16:1,2) un ieteica taupīgu apieties ar pasaulīgo mantu (1. vēstule Timotejam 6:8). Jēzus iziet no tā, ka piem. pirms būvprojekta uzsākšanas ir jāaprēķina, vai šim nolūkam ir pieejams pietiekams naudas daudzums (Lukass 14:28). Arī mūsdienās būtu vairāk nepieciešama ilgtspējīga saimnieciskā darbība nekā terapija un profilakse: pārmērīgo privāto, biznesa un sabiedrisko parādu rezultātā ir radusies finansiāli nestabila situācija. Mājas lapai Kristus ceļi nav politisku mērķu, tādēļ tajā tiek sniegti tikai vispārīgi viedokļi.

*) Ernsts Fērs (Ernst Fehr), Cīrihes Universitātes "Institut für Empirische Wirtschaftsforschung" Šveicē direktors, saskaņā ar interviju "Spektrum der Wissenschaft" 2002. gada martā, "Reziproker Altruismus...".
**) Šo vērtību reliģiskie aspekti ir aprakstīti galvenā teksta par „Kristus ceļu” Kalna sprediķa nodaļā.
***) Skatīt arī mūsu papildus lapu "Ētisko vērtību pamati".

 Atpakaļ uz saturu.

 

Vispārējie kristiešu viedokļi par sabiedrību un politiku *.

Mateja evaņģ. 22, 21; Marka evaņģ. 12,13-17; Lūkas evaņģ. 20,20-26: "Dodiet Cēzaram, kas Cēzara un Dievam, kas Dieva!" ir reālistiska attieksme attiecībā uz nodokļu maksāšanu romiešiem. Tā parāda arī skaidru mākslu atšķirt valsti no reliģijas. Bet tas nenozīmē būt iztapīgam iestādēm kopumā, Apustuļu darbi 5,29: "...Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem." Jēzus nerunā par „iedzimtām nepieciešamībām” kā attaisnojumu katrai neveiksmei.

No vienas puses, nevar vienkārši pārveidot vispārējo vērtību skalu Kalna sprediķī (Mateja evaņģ. 5. – 7. nodaļa) utt. tieši norādījumos, kā atrisināt problēmas sabiedrībā. Bet no otras puses, tas nebūtu saskaņā ar Jēzus mācību, pielietot labdarību privātā dzīvē, pa to laiku piemērojot pretējus principus organizācijās vai politiskās funkcijās. Godīgām ētiskām vērtībām** jāpierāda to vērtība visos līmeņos, pat globālā.
Piem., tas būtu pretrunā ar taisnīgumu un atbildību, kuru Jēzus rāda, lai noturētu sevi pret konkurentiem ar negodīgām metodēm, maldinātu sabiedrību un realizētu projektus, vispirms nenoskaidrojot to nekaitīgumu cilvēkiem, kas nav noziedznieki un nejautājot tiem, kas iesaistīti. Tādējādi kristīgā darbošanās sekmē arī patstāvīgu domāšanu, kura stāv pāri vienpusējam „labēji-/kreisajam“ domāšanas veidam.

Mat. 7:3-5 "...izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs" acīmredzot nav domāts tā, ka cilvēkā ir jāredz tikai viņa vājības kā to uzskata daži kristīgie grupējumi. Mums vienkārši ir vienmēr jāsāk strādāt pie sevis, lai mēs no tām atbrīvoti varētu kādam citam kaut ko pārmest vai kādu kritizēt, ja tas ir vajadzīgs. Tas attiecas gan uz mūsu draugu un paziņu loku, gan uz politiķiem.

Jeremijas grāmatā 29,7 mēs atrodam pravieša padomu: "Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kur Es jūs liku aizvest... Pielūdziet To Kungu par to, jo tās labklājībā būs arī jūsu labklājība”. Tas ierosina lēmumu par vienotības sajūtu. Arī Mateja evaņģ. 5,13, Mateja evaņģ. 13,33 utt. iesaka būt sirsnīgi ieinteresētam sabiedrībā un būt "zemes sālim”.
Ir arī situācijas, kurās kristieši tika lūgti norobežoties no sliktā stāvokļa sociālajos jautājumos. Atklāsmes grāmata 18,4: "Es dzirdēju vēl citu balsi no debesīm saucam: "Izeita no viņas (Babilonas pilsēta), Mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības...”.

*) Tīmekļa lapai Ways-of-Christ.net nav politiskā mērķa. Šeit ir tikai sniegta vispārējā viela pārdomām par šo tematu.
**) Skatīt arī mūsu papildus lapas "Ētisko vērtību pamati";
un "Kristiešu viedokļi par ekonomiskiem un sociāliem jautājumiem".

Atpakaļ uz saturu.

 

Kristietība un filozofija: Komentārs par Habermasa runu “Ticība un zināšanas” (2001. gads*).
- Ar piezīmi attiecībā uz citām filozofiskām skolām -

Filozofs Prof. Dr. Jurgens Habermass, kas līdz šim tika uzskatīts par ateistu, arī atzina reliģisko ideju nozīmīgumu kā vērtību un laicīgās sabiedrības vienotības pirmsākumu. Cilvēka līdzība Dievam. kas radīts ar spējām un tiesībām uz brīvību, var pat kaut ko nozīmēt arī “reliģiski nekompetentam” (burtiski: "reliģiski nemuzikālam”) – kā viņš uz sevi raugās. Viņš saka, ka pasaule nav spējīga progresēt bez samierināšanas un piedošanas – vērtībām, kas radušās no reliģijas. Viņš atsaucas uz “tiem, kam nevainīgi darīts pāri, kas pazemoti un nogalināti, pārsniedzot visus cilvēcīgi iespējamos ļaunuma kompensēšanas pasākumus”. "Zaudēta atdzimšanas cerība atstāj aiz sevis acīmredzamu tukšumu” (sekulārā sabiedrībā).

Habermass īsteno apgaismoto kristiešu svarīgās “priekšlaicīgās piekāpšanās”, kuras sekulāriem domātājiem tagad vajadzētu demonstrēt kontaktos ar šiem mūsdienu kristiešiem.
- Reliģiskai apziņai jāstrādā garīgi “atšķirīgos” kontaktos ar citām konfesijām un reliģijām. Komentāri: vismaz rietumvalstīs šajā attiecībā ir ierobežots civilizācijas daudzums. Viedokļi, kas svarīgi ekumeniskajam vai starpreliģiju dialogam atrodas “galvenajā tekstā” un dažās papildus lapās, piem., attiecībā uz Baznīcām un Ētiku.
- Reliģiskai apziņai vajadzēja pieskaņoties zinātniskajām iestādēm. Komentāri: No mūsu viedokļa, zinātniskā galvenā tendence bieži nav vienā līmenī ar pēdējiem pētījumiem, vai to neatzīst, ietekmēta ar ekonomiskiem vai citiem iemesliem. Tādēļ attiecībā uz daudziem jautājumiem, šāda veida iestāde ir kļuvusi apstrīdama. Zinātniskajā jomā trūkst arī starpdisciplīnu sadarbības un plurālisma. Tas tikai attiecas ne tikai uz jautājumiem, kas svarīgi cilvēka tēlam, piem., gēnu inženierija; (tās problēmas ir minējis arī Habermass), bet arī uz citām zinātnēm. Mēs šādus jaunos zinātniskos pētījumus izskatām vairākās vietās galvenajā tekstā, pēc Soļiem evaņģēlijos. Patiešām ir nepieciešams dialogs starp reliģiju un zinātni. Tomēr saskaņā ar mūsu pieredzi, būtu jāiekļauj arī jaunās (dabas) zinātnes** skolas un arī “autsaideru izpēte” utt. Turklāt no reliģiskā viedokļa, jāietver atklāsmes, kas izcēlušās no apzinātas dziļas reliģisku pieredžu apgūšanas tikai teoloģisko uzskatu vietā. Tikai šādā veidā ir iespējams nerunāt par pārpratumiem. Iepriekšējie dialogi, kas balstījās uz vecām zinātniskām paradigmām (veciem pamata pieņēmumiem par pasaules dabu) un/vai aprobežotiem kristiešu viedokļiem, nebija pietiekami. Cilvēciskās disciplīnas arī varētu gūt labumu no procesa, kurā cilvēks atkal kļūst par cilvēku un viņā dvēsele kļūst atkal par dvēseli, tā vietā, lai aplūkotu tikai smadzeņu ķīmisko funkciju.
- Apgaismotajai reliģiskajai apziņai vajadzēja “pieņemt konstitucionālas valsts priekšnosacījumus...”. Viņš atzīmē, ka bez šī etapa ir iespējama sagrāve. Komentāri: Šī mūsdienu kristiešu pielāgošana brīvo pilsoņu vērtībām ir solis atpakaļ uz agrās kristietības pirmsākumiem pirms kristietības sajaukšanās ar valsts piespiedu līdzekļiem kopš 325 A.D.

Kamēr kristieši / reliģiskās aprindas saskaras ar sekulārām institūcijām, parasti pielāgojot savu valodu to pasaulīgai valodai, Habermass tagad griežas pie sekulāri domājošiem cilvēkiem, lai tie sazinoties ar reliģiskiem cilvēkiem pielāgotu savu valodu reliģiskai valodai, tā vietā, lai vienkārši "ignorētu to, kas bija domāts".  Sekulārajam vairākumam "nevajadzētu uzspiest vairākuma vēlēšanas" jautājumos, kuri ir būtiski ticīgajiem, patiesi nepārbaudot, lai redzētu, ko viņi var paši var mācīties no šī protesta. Komentāri: . Zinātniekiem, politiķiem utt. vajadzētu pieskaņoties papildu “noteikts kaut kas” konceptos, tādos kā “aizsargāt radīšanu”, “radība”, pat “cilvēks/dzīva būtne” utt., salīdzinājumā ar konceptiem kā “kosmoss”vai “biosfēra”, “ekoloģija”, “dzīva būtne”, “saprātīgie cilvēki”... .

Habermass cer būt par starpnieku - “trešo pusi”starp reliģiju un zinātni: “demokrātisks, apgaismots veselais saprāts” – pēcsekulārā sabiedrībā”, sagatavojoties ilgstošai reliģisko grupu pastāvēšanai šajā sabiedrībā. Komentāri: Piem., Vācijā šī apmaiņa pārāk labi nedarbojas, vai tikai tiktāl vismaz lielās baznīcas jāielūdz piedalīties dažās diskusijās. ASV, piemēram, indivīdu reliģiskās aktivitātes tiek turētas augstākā vispārējā cieņā, bet sekulārā sabiedrībā reliģiskās vērtības bieži pieņem neatpazīstamu formu.

*) "Glaube und Wissen", Vācijas grāmatu pārdevēju balvas par mieru uzvarētāja runa. FAZ /SZ 2001. gada 15. oktobris, 9. lpp.; vai Vācijas interneta teksts.
**) skatīt arī mūsu papildus lapu " Zinātne un ticība Dievam".

***) Anotācija: Habermass un citas filozofiskās skolas:
Jurgens Habermass – bez tam Teodors V. Adorno un Herberts Markūze– piederēja pie "Frankfurter Schule" ("Frankfurtes skolas"), - viņu "kritiskā teorija" ievērojami ietekmēja 1968. gada studentu kustību un ietvēra pārveidotas neomarksistu, apgaismošanas un ateistiskas izcelsmes idejas.
Galvenokārt Gintars Rūrmosers ar viņa konservatīvo filozofisko un teoloģisko viedokli kopš 1969. gada kritizēja 1968. gada teoriju un kustības aktivitātes. Viņš redzēja viņu utopiju kā “surogāta reliģiju” (reliģijas aizvietošana, kas konkurēja ar kristiešu glābšanas doktrīnu vai “eshataloģiju”), un mēģināja saglabāt vecās “abu karaļvalstu- reliģijas un valsts, abas Dievam vēlamās” mācības - no Augustīna. Tādēļ iepriekšējie nebija spējīgi sev pajautāt, vai kāda no konservatīvajām vērtībām jāsaglabā, un pēdējie, palaida garām iespēju pamanīt jauno sociālo kustību likumīgo motivāciju (ārpus ideoloģiskiem sagrozījumiem), kuri tika virzīta pret formālistisko autoritārismu -. Tomēr daudzi cilvēki Vācijā un citur domā par šiem jautājumiem diferencētāk , tāpēc, ka viņi vairs ilgāk nepieņem vecās 1968. gada “frontes līnijas”. Tomēr izpēte nevirzījās uz priekšu vienādi – joprojām ir grāmatas, kas attiecina katru ļaunumu pasaulē oponentiem un ignorē savu draugu kļūdas.

Atpakaļ uz saturu.

 

Vispārēji kristiešu viedokļi par ekoloģiskiem jautājumiem *.

Pirmā Mozus grāmata 1:26-28 "Tad Dievs sacīja: Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības, tie lai valda ...pār visu zemi”.** Tas nenozīmē, kā tas tika attiecināts, ka cilvēks var rīkoties apkārtējo vidi bez atbildības, tieši pretēji. Ir domāta oriģinālā cilvēces dievišķīgā vīzija kā iepriekšējo radījumu virsotnei, ar īpašībām “pēc viņa līdzības”. Šī cilvēka autoritāte ir dabiska cilvēku autoritāte, kura varēja “piešķirt vārdus” citām būtnēm un kura patiešām varēja ar viņiem apieties atbildīgi. Pirmā Mozus grāmata 2:15 nosauc šo atbildību šādā veidā: "Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu”. Dārzs ir dzīva radība, kas arvien vairāk atveras. Cilvēks vēlāk atstāja savu vienotību ar Dievu un viņa radīšanu (skatīt stāstu par Paradīzi) un kļuva egoistisks. Bāze tika atstāta un tādēļ cilvēkam viss jāmācās no jauna, tā vietā, lai sūdzētos kādai iestādei, ko varēja darīt tai laikā, kamēr “Ādams un Ieva” atradās Paradīzē. Jaunā derība augstu vērtē arī radīšanu. Romiešiem 1:20 mēs lasām, ka “Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan viņa mūžīgais spēks, gan viņa Dievišķība , ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties...”. Romiešiem 8:19: "Arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies sava godībā”(cits tulkojums: "... uz atpestītajām dzīvajām būtnēm”, būtnēm, kas kļuvušas perfektākas. Romiešiem 8:22: "Jo mums ir zināms, ka visa visa radība vēl aizvien līdz ar mums nopūšas un klusībā cieš sāpes”. Marka evaņģ. 16:15: "Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai”. (skatīt arī Kolosiešiem 1:23).
Tagad Jēzus Kristus palīdz, bet viņš nepārņem cilvēku atbildību par citiem cilvēkiem un dzīvām būtnēm. Viņš palīdz, lai cilvēki var kļūt “pilnīgi, kā jūsu Debesu tēvs ir pilnīgs” (Mateja evaņģ. 5:48), ideāli, kādi viņi bija domāti sākumā – atbildīgs “Dieva tēls”****. Tādēļ radīšana notiek vēlreiz. Bet tas atkarīgs no cilvēka, vai viņš pieņems tā palīdzību. Romiešiem 1:20 pat apgalvo, ka tam, kurš turpinās dzīvot bez Dieva “nav ar ko aizbildināties”.

Atklāsmes grāmata (attiecībā uz tās dabu skatīt mūsu galvenā teksta 2. daļu) patiešām nosauc katastrofālus notikumus, kurus cilvēce vai cilvēces daļa un daba var piedzīvot. Bet šie blakus apstākļi dievišķo labojumu laikā nevienā vietā nav definēti kā kaut kas pozitīvs vai kā ļoti dievišķi mērķi. Atklāsmes grāmata ne attaisno ne atbalsta cilvēkus, kuri veicina daudzu sugu nāvi vai citas katastrofas. Gluži pretēji, Atklāsmes grāmata raugās uz šo civilizāciju kritiski. Atklāsmes grāmata nemaina Jaunās derības pārējās daļas pozitīvo vīziju, piemēram, Kalna sprediķī (Mateja evaņģ. 5. nodaļā “Lēnprātīgie iemantos zemi”).

Attiecībā uz "kreacionismu", kas ir īpaši izplatīts angliski runājošajās valstīs: mūsu mājas lapa nepārstāv nekādus "ismus”. Cilvēka un pasaules radīšana patiešām liek nojaust dievišķo gudrību, nevis ir notikusi tīras sakritības pēc. Skat. arī mūsu mājas lapu "Zinātne un ticība Dievam". Ir pieļaujamas arī šaubas par līdz galam nepierādītiem arheoloģijas un ģeoloģijas laika hronoloģijas datiem. Taču tiem, kas Pirmajā Mozus grāmatā aprakstītās "7 pasaules radīšanas dienas” izprot kā 7 dienas ar 24 stundām mūsu šīsdienas izpratnē, būtu jāņem vērā sekojošais: tas nav ticībai izšķirošs jautājums. Mūsu tagadējās dienas priekšnoteikums ir gatavā vai attiecīgi izveidotā pasaule ar tās patreizējo rotācijas periodu, kuru sākumā jau nemaz nebija. Jau Bībelē ir teikts "Dievam tūkstoš gadi ir kā viena diena". Iespējams, ka šīs „7 dienas” nozīmē kaut ko reālu, bet tās drīzāk ir jāsaprot kā "laika periodus" vai "radīšanas ciklus" ar nenosakāmu ilgumu. Jaunākie atklājumi drīz pierādīs, ka nedrīkst uzskatīt tieši pašus apjomīgākos radīšanas procesus par visīsākajiem un arī daudzi līdzšinējie arheoloģijas koncepti tiks gāzti. Bībelē ir pietiekami daudz norādes, ka Dievs jau pirms Mozus ir atklājies tādiem cilvēkiem kā Henoha un Noas. Iespējams, ka mūsdienu pasaules radīšanas koncepts ir cēlies no seniem, sākumā mutiski pārmantotiem un vēlāk pierakstītiem stāstiem no šādiem - patiesiem – avotiem. Daļa no šīm tradīcijām ir saglabājušās arī citu kultūru mantojumā. Teoloģija ir norādījusi uz dažām vērā ņemamām līdzībām ar šumeru Eposu par Gilgamešu. Tas nenozīmē, ka Mozus Pirmā grāmata ir norakstīta no šumeriem, bet ir arī jāatceras, ka Ābrams ir cēlies no Mezopotāmijas.

*) Šī tīmekļa vietne nav politiska rakstura. Tādēļ mēs dodam tikai vispārējus viedokļus šādām dzīves jomām un nesniedzam padomus īpašām mūsdienu politiskām darba kārtībām. Dažādu novirzienu kristieši aplūko konkrētus jautājumus saistībā ar visa radītā aizsardzību, tai skaitā, piemēram, nedzimušo bērnu dzīvību un gēnu inženierijas un kodolenerģijas ļaunprātīgu izmantošanu.

**) To varētu uzskatīt par speciālu pan-en-teistiskās teorijas ("Dievu ir iespējams atrast arī viņa radītajā") formu, ko nedrīkst sajaukt ar panteismu ("Dievs ir viss"). Tomēr vistiešākā saite starp Dievu un viņa radīto notiek ar cilvēku palīdzību (skat. arī Jāņa 14:21, 14:23, 15). Pat šī saite praktiski tiek īstenota tikai tādā mērā, kādā aug cilvēka apziņa un kādā viņš kļūst aizvien līdzīgāks Kristum. Arī prieks par Dieva radīto var novest pie Dieva, bet šis „radības misticisms" var novest arī neceļos, kur Dievs ir tikai nosaukums paša cilvēka materiālajām interesēm un vēlmēm.

****) Mūsu galvenā teksta 1. daļā mēs esam aprakstījuši apziņas paplašināšanas iespējas paralēli soļiem Jēzus dzīvē. Mūsdienās cilvēks var apzināti - atšķirībā no senāka, instinktīvāka veida - piem. iemācīties, atkal vairāk apzināties sakarības ar savu tiešo un apkārtējo vidi un zemi. Viņš var atrast ceļu pie "tīklveida domāšanas" (jēdziens, kuru citādā nozīmē lietoja Frederic Vester) vai "multifaktoriālas domāšanas" (Döring lietotais jēdziens sarežģītu ekoloģisko kopsakarību studijām, kas nomaina šim nolūkam nederīgo veco "lineāro" vai "monokauzālo" domāšanu = "1 iemesls  → 1 iedarbība". Skat. arī mūsu lapu "Apziņa, smadzeņu pētniecība un brīva griba" un lapas "Ētisko vērtību pamati", "Ekonomijas un sociālo jautājumu kristīgie aspekti", "Sabiedrības un politikas vispārējie kristīgie aspekti", "Kristietība un filozofija..."

Skatīt arī mūsu lapu "Ētisko vērtību pamati".

Atpakaļ uz saturu.

 

Nedzimusi cilvēka dzīvība *.

Cilvēka dzīves sākums:
Konservatīviem un kritiskiem kristiešiem ir attiecīgs viedoklis par cilvēku, ka cilvēka dzīvība sākas ar radīšanu.
Dadzos veidos Bībele rāda cilvēka dzīvību kā vienu veselu, no tā dievišķā pirmsākuma līdz tālākai dzīvei caur paaudzēm, ieskaitot dažādas indivīda attīstības stadijas. Bībele nerunā par “dzīvi bez nozīmes vai bez cilvēka pašcieņas”neatkarīgi no tā, va tas attiecas uz nedzimušiem, veciem vai slimiem cilvēkiem.
Kristiešu ētikas vācu rokasgrāmatā "Handbuch der christlichen Ethik" profesors Böckle nosauc dažus teologus, kuri pieņēma, ka radīšanas vietā nedaudz vēlāk sākums ir "implantācija".
Modernā zinātne parasti grib būt brīva no vērtībām, bet tās pētījumu rezultāti tikai rāda “plūstošas pārejas”, piemēram, apaugļotas olšūnas stāvokli un pieaugušu personu. Vienalga cik detalizētas ir teorijas par cilvēka dzīves sākumpunktu, tās ir tikai pieņēmumi. Piemēram, embriologs Ēriks Blekšmits: agrākais “bioģenētiskais likums”, kuru pieņēma Hekele, ka embrijs atkārto dzīvnieka evolūcijas stadijas, ir novecojis. Katrs orgāns cilvēkā attīstās saskaņā ar tā mērķa plānu. Mūsdienās ambrija reakciju var nofilmēt ar ultraskaņas kamerām. Cilvēku ģenētikas speciālists, profesors L. Lejeune arī apgalvoja, ka gēni apaugļotā olšūnā jau satur pieauguša cilvēka organisma plānu. Mēs varētu teikt, ka viņi ir šī plāna fiziskā kopija. Smadzeņu pētījums, attīstības psiholoģijas neiroloģija sniedz līdzīgas atskārsmes. Holistiskā un objektīvā izpēte var atrast apziņu un atmiņu arvien agrākā un agrākā stadijā.
Tādēļ šie novērtējumi ir svarīgi arī ārpus reliģisko grupu robežām.

Tomēr cits jautājums ir, kā rīkoties ar šādiem viedokļiem. Vecās derības laikā bauslis “Tev nebūs nokaut”- Exodus jeb otrās Mozus grāmatas 20. nodaļā šaurākā nozīmē paredzēja “Tev nebūs nogalināt”, vēlāk viedokļi par to, kas ir nonāvēšana un slepkavība mainījās. Plašākā nozīmē, baušļa norma tiek piemērota visiem cilvēka dzīvībām, un veģetārieši pat to attiecina uz dzīvniekiem. Starpreliģiju “Pasaules ētikas”** modernā pieeja ietver “respekta kultūras visai dzīvībai” modeli.
Tomēr kārtīgiem maternitātes centriem - neskatoties uz palīdzību dzemdēt bērnu – jānogalina tie, kuri nopietni norūpējušies par grūtībām, bailēm, iekšējiem konfliktiem utt. – tā vietā, lai nolādētu visus tos, kuri domā par abortu. Sievietes parasti nepieņem lēmumu par bērna abortu “viegli”. Jāapsver arī kopējā vīrieša un sievietes atbildība, tā vietā, lai šo problēmu attiecinātu tikai sievietei.
Ja mērķis ir samazināt abortu kaitu, tad ir arī nepieciešams, kā sabiedrībai, atvieglot dzīvi ar bērnu sabiedrībā. Tas nozīmē vērsties pie sociālām problēmām tā vietā, lai radītu vēl vairāk slodzes trūcīgiem, jo nabadzība ir iemesls ļoti daudziem abortiem mūsdienās.

Juridiskie jautājumi *:
Jēzus Kristus veicināja ētisko uzvedību, balstotītu uz apzinātiem lēmumiem, tā vietā, lai būtu spēks tikai ar ārējā likuma vai paradumu spiedienu, kā tas bija Vecās derības laikā. Tomēr likuma standarti var atbalstīt ētiskos jautājumus, kā cilvēce to mēģināja darīt daudzās dzīves sfērās.
Salīdzinot starptautiski, krimināllikumam, striktam vai liberālam, šķiet, ka ir tikai neliela ietekme uz abortu skaitu. Tādēļ, kā minēts, ir nepieciešami citi centieni.

Aborts gēnu inženierijas un reprodukcijas medicīnas kontekstā.
Zinātniskā izpēte un mākslīgā apaugļošana arī patērē “embrijus”. Dažās valstīs tas ir aizliegts ar likumu. Pēdējā laikā pirmsimplantācijas diagnoze ir kļuvusi par jaunu vilinājumu, lai radītu papildus iemeslus abortam.

Sekas citās dzīves jomās. Kur ir paredzēta dzīvības aizsardzība, jāmin arī briesmas dzimušām vai pieaugušām personām, it īpaši riski, kuri ir bīstami dzimušām un nedzimušām dzīvībām vienlaicīgi. Apkārtējās vides problēmām ir slikta ietekme gan uz māti, gan embriju, kuri ir jutīgāki nekā pieaugušas personas. Kustības nedzimušas dzīvības aizsardzībai ne vienmēr runā par šiem jautājumiem. Tādā pašā veidā, apkārtējās vides aizsargātāji parasti izlaida aborta problēmu. Piemēram, Vācijas televīzijas žurnālists Francis Alts par šo situāciju jau bija norūpējies 1985. gadā.

*) "Kristus ceļi" nav politiska tīmekļa vietne. Mēs neesam pret nevienu un neizvirzām politiskas prasības. Šajā lapā mēs jūs vienkārši informējam par vispārējiem standartiem.
**) Skatīt arī mūsu papildus lapu "Ētisko vērtību pamati"

  Atpakaļ uz šīs daļas saturu

 

4. daļa: Vecā Derība un ieguldījums dialogā ar citām reliģijām

Vecā Derība, ebreju reliģija un Jēzus Kristus...
ar fragmentiem no pamatteksta un papildinājumiem.

Šī papildu lapa ir ieguldījums labākā Vecās Derības izpratnē un starpreliģiju dialogā, ieskaitot dziļākus garīgos aspektus. Vecās Derības grāmatas šeit nav tik sīki aprakstītas kā evaņģēliji un apustuļu darbi (Vasarsvētki) mūsu pamattekstos.

Saistība starp svētajiem rakstiem
Jēzus Kristus un Viņa mācekļi bieži atsaucās uz svētajiem rakstiem, kas viņu klausītājiem bija pazīstami. Pie tiem pieder arī Vecā Derība. Tajā ir radīšanas vēsture, grāmatas par ebreju vēsturi, likumi, pravietiski vēstījumi, apokrifi u. c. Jēzus un Viņa mācekļi skaidroja, ka viņu darbs nebija vērsts uz Vecās Derības satura noliegšanu, tomēr arī, ka viņu uzdevums nebija galvenokārt svēto rakstu skaidrošana. Svarīga ir tieša saskarsme ar Dievu un Kristu. (Skat. arī “Ētisko vērtību pamati” un “ways-of-christ.net” pamattekstu). Pateicoties tam, rodas jauns skatījums uz dzīvi, ja salīdzina ar Veco Derību.

Jaunajā Derībā ir daudzas netiešas atsauces uz citām tā laika reliģiskajām konfesijām. Piemēram, Jāņa evaņģēlijs acīmredzot uzrunā tos, kam pazīstama gnostiķu filozofija. Tas tika darīts tādēļ, lai izskaidrotu viņiem atšķirīgās kristiešu mācības, izmantojot viņu pašu “valodu”. Vienkāršs piemērs ir raksturojums “Viņš ir patiesais gaišums" Jāņa evaņģēlija 1. nodaļā. Dažās Pāvila vēstulēs u. c. vērā tika ņemtas vērā cilvēku zināšanas par senajām mistērijām, kas dažreiz bija viņiem labāk pazīstamas nekā ebreju tradīcijas. Cilvēks, kuram šīs tradīcijas nav pazīstamas, to nepamanīs. Šajos Jaunās Derības fragmentos netiek nosodīti raksti, kas nav jūdu izcelsmes. Tiešs nosodījums ir vērsts tikai pret konkrētiem ļaunprātīgiem kultiem, lai brīdinātu cilvēkus uzmanīties no šāda ceļa. Senāka un pareizāka evaņģēlistu (misionāru) metode bija runāt ar cilvēkiem viņiem saprotamā veidā, nevis pieprasīt, lai viņi aizmirst visu savu iepriekšējo dzīvi; tādējādi cerētās atpestīšanas, kas dziedē lūzumus, vietā drīzāk iespējams radīt papildu apziņas lūzumus. No citas izcelsmes cilvēkiem netika pieprasīts ievērot visas jūdu tradīcijas – pret viņiem izturējās līdzvērtīgi. Neskatoties uz to, mācekļu vidū tomēr bija strīdi par šo jautājumu, par ko tiek diskutēts arī mūsdienās.

Tajā laikā Jēzus darbi šajā formā bija iespējami tikai balstoties uz ticību Dievam un cerību uz fundamentālām pārmaiņām gan Izraēlā, gan citur pasaulē kā to bija sludinājuši profēti. Taču kopš tiem laikiem būtu bijis iespējams izstrādāt kristīgo mācību uz citu reliģisko tradīciju – un ne tikai uz Vecās Derības - pamata. Piemēram, pirmie soļi šajā virzienā tika sperti, balstoties uz monoteisko Zaratustras reliģiju. (...) Tomēr šeit mēs necentīsimies spriest par šiem mēģinājumiem.

Bez senebreju Bībeles, jūdu reliģijas ietvaros tika radīti vairāki citi svētie raksti, piemēram, Talmuds, kas sastāvēja no divām daļām – Mišnas (likumu kodeksa) un Gemaras (komentāriem) – tās tika radītas gan Babilonas, gan Jeruzalemes versijā. Ir arī speciālo skolu svētie raksti, it īpaši mistiski ezoteriskās kabalisma "Zohar" un "Sepher Jezirah" grāmatas. Domājams, ka šīs grāmatas radušās 13. gadsimtā, tomēr tās var būt arī senākas. Kaut kas tajās atgādina Seno Ēģipti. Arī mūsdienās pastāv ebreju misticisms (hasidims).

Dieva doktrīnas
"Ābrama Dievs" no vienas puses tika uzskatīts gan par personīgo ģimenes, cilts vai tautas Dievu, bet no otras puses arī par visa Visuma Dievu. Laika gaitā šis priekšstats ieguva stingru monoteisko formu, kuru aizvien sludināja profēti.* Sākumā Vecajā Derībā Dievs tiek saukts par "Elohimu" (burtiski tas nozīmē “dievišķā Radītāja gari"). Tomēr Dievs tur netiek attēlots kā materiāla būtne no citas planētas, kas veic ar cilvēkiem ģenētiskus eksperimentus vai kaut ko tamlīdzīgu, kā tas attēlots dažās mūsdienu grāmatās. (Daļēji sarežģītās ietekmes, šķiet, ir radušās vēlāk).
Semītiskajiem vārdiem „Elohims“ (ebreju valodā) un „Allahs“ (Dieva apzīmējums islama ticībā) noteikti ir viena un tā pati izcelsme, tas pats attiecās arī uz kanāniešu vārdu "El".

Vēlāk Vecajā Derībā parādās vārds Jahve/Jehova. Tādi mistiķi un garīgie pētnieki kā J. Lorbers un R. Štainers uzskata, ka laika gaitā, tuvinoties Dievam, ir radusies iespēja sajūtu līmenī uztvert Dievu Jehovas tēlā. Tikai tulkojumos parasti tiek izmantots viens vārds “Dievs”, tādēļ netiek pilnībā atspoguļots tas, kā Viņu cilvēki ir saukuši dažādos laikmetos. Patiesā Dieva kā Jehovas uztvere, iespējams, dažkārt ir aizēnota, un negatīvās būtnes, visticamāk, nav darījušas neko vairāk kā maldinājušas cilvēkus. Daudzās mūsdienu teorijās būtu rasts savs risinājums, ja vien tiktu ņemts vērā šis uzskats. Šī parādība, kad, piemēram, cilvēki ar vāju ticību un pilni ar naidu nebija gatavi mainīt savus uzskatus, ieklausoties praviešu sacītajā, bija izplatīta vairākās reliģijās. Tādējādi ne katrs Vecās Derības stāsts noteikti attiecas uz īsto "Jahvi" un uz “YWHW”, kā aprakstījis Prof. J.J. Hurtaks/ASV. Tomēr tas nenozīmē, ka katrs Vecajā Derībā aprakstītais gadījums var tikt izvērtēts ar mūsdienu cilvēka loģiku. Dievs labāk par mums zina, ko Viņš dara un kāpēc – un ko Viņš vēlas, lai darītu cilvēki un kāpēc.

Ticība mesijam un Kristus
Vārds “Kristus”, ar ko teik apzīmēts sludinātais "Mesija", jau ir sastopams "Septuagintē”, grieķu senebreju Bībeles tulkojumā, ko paši jūdi sarakstīja jūdiem aptuveni 3. - 2. gadsimtā pirms mūsu ēras. Tāpēc tas nav Sv. Pāvila sarakstīts "izdomājums", kā uzskatīja daži mūsdienu autori. Netālu no Nāves jūras (Kumrāns) esošajās alās atrastie manuskripti liecina, ka ticīgie ebreji gadu desmitus un gadsimtus pirms Kristus gaidīja mesiānisko Miera Valstību, kā tas izklāstīts Jesajas grāmatas 11. nodaļā; skat. arī Jeremijas grāmatu. 31, 31-34. Tomēr jau tajā laikā pastāvēja dažādi viedokļi par Mesijas dabu – gluži tāpat kā Jēzus mācekļiem bija grūti saprast, ka jaunā "Valstība" nebūti tikai kā nacionāla sacelšanās pret romiešiem, bet garīga attīstība, kas maina visu - "Debesu valstība". Skat. vēstules ebrejiem.

Bieži vien tiek minēts, ka Kumrāna kopiena piederējusi pie esēņu ordeņa, trešas tā laika skolas bez farizejiem un saduķejiem. Precīzāk būtu sacīt, ka tā bija neatkarīga esēņu mācībām tuva kopiena. Viņiem bija labi sakari ar dažādām skolām, ne tikai ar mierīgajiem esēņiem, bet arī ar neatkarīgajiem, kaujinieciskajiem “zelotiem”, Kā arī farizejiem Jeruzalemē (kas uzticēja viņiem tempļa dārgumu krātuves sarakstu; acīmredzot Kumrāna ļaudis tika uzskatīti par ļoti uzticamiem, neskatoties uz to, ka viņiem bija dažādi viedokļi). "Kopienas statūtos” 1QS bija rakstīts par gaidīto Mesijas atnākšanu. Viņi pat gaidīja divus Mesijas vai divus Mesijas ciltskokus. (Saskaņā ar tā laika likumiem, Jēzus ciltskoks atbilda aprakstam: Jāzeps no Dāvida nama un Marija no priestera Ārona nama, šādu uzskatu pauda arī Karstens Pēters Tīde, kas pētīja senos manuskriptus Izraēlas Antīko dokumentu padomes uzdevumā).
Šķiet, ka Mihas pravietojumu 5,1, ka Mesija nāks no Betlēmes, tā laika Mesijas kustība nebija pamanījusi vai arī neuzskatīja par pietiekami svarīgu. Neskatoties uz to, piemēram, Mateja evaņģēlijā tiek minēta tieši šī Jēzus izcelsme. Daži pārsteidzīgi to nosauca par Mateja "izgudrojumu", jo Jēzus mājas it kā esot bijušas Nācaretē, kas atrodas tālu no minētās vietas. Mistiķa Jākoba Lorbera skatījumā, kuram 19. gadsimtā nebija nekāda pamatojuma apgāzt šādus minējumus – mēs lasām, ka Jēzus nāca no Betlēmes; nevis no mūsdienu Betlēmes, bet no sena Betlēmes ciemata, kas atradās netālu no Nācaretes.

Fragments pravieša Daniēla grāmatā 9:25 bieži tiek saistīts ar Kristu: 69 "nedēļas” no brīža, kad tika dots rīkojums atjaunot Jeruzalemi - skat. Nehemijas grām. 2:18; ap 445. gadu p. m. ē. līdz otrā “iesvaidītāja” nāvei. Ja šīs "nedēļas" patiesībā ir domātas kā “gadi” (salīdzin. "sabāta gadi"), tas tiešām norādītu uz aptveni to laiku, kad Jēzus tika sists krustā.

(...)
- Ir arī mesiāniskie jūdi, kuri pieņem Jēzu kā savu Mesiju.

Teoloģija, saskaņā ar kuras uzskatiem kristietība tiek uztverta tikai saistībā ar konfesijām, diez vai atzītu par šaistošām R. Štainera idejas, tomēr, iespējams, tās vairāk ieinteresētu citas kultūras. Viņš Kristū saskatīja vienību, kas bija zināma dažām augstākajām radībām pirms kristietības rašanās, hindu Višva Karmana, farizeju Ahura Mazda, saulei līdzīga būne Ozīriss – ēģiptiešiem, ķeltu Belēms = Baldurs un Apolons. Skat. arī "Kristus ceļu" pamatteksta nodaļu “Sākumā bija Vārds”.
Varat arī sameklēt Rūdolfa Štainera kristoloģiju un viņa lekciju ciklu materiālus: (pārbaudiet, vai ir pieejami angļu valodā): "Spiritual beings in celestical bodies" ("Garīgās būtnes debesu ķermeņos”) 1912. gadā; “Preliminary stages for the mystery of Golgatha” (“Golgātas mistērijas sagatavošanās posmi”) 1914. gadā; “From Jesus to Christ”( “No Jēzus un Kristu”) 1911. gadā; “Christology” (“Kristoloģija"). *)

Vēlāk, pēc 2000 gadiem, mēs redzam Kristus reinkarnāciju uz zemes kā mērauklu pasaules evolūcijas pavērsiena punktā, ņemot šo un cilvēci uz sevis un iekļaujot viņus Viņa dzīvē atkal. Seno kultu nozīme daļēji mazinājās, bet arī kristietība kļuva virspusēja, tomēr būtu interesanti veikt pētījumus šajā virzienā. Šajos pētījumos to autori ir centušies parādīt, ka Kristus neder kāda konkrētas konfesijas garanta lomai, ko viņam cenšas piedēvēt. Viņš ir būtne, kas atspoguļo atjaunoto cilvēci, jaunais “Golgātas Ādams”.

Updates English/ Deutsch.

* Būtu svarīgi izpētīt Vecās Derības laikam, lai iegūtu noderīgus pavedienus, ja bija iedvesma, redzētā pieraksti tika ņemti vērā un saprasti to specifiskajā dabā. Šajā gadījumā bez R. Štainera var minēt arī Annas Katarinas Emerničas (Anna Katharina Emmernich) darbu "Das Geheimnis (die Geheimnisse) des Alten Bundes" (vācu val.; iespējams, arī angļu val.)
Saistībā ar laiku pirms Centrālāzijas plūdiem un Jaunās Derības laiku, skat., piemēram, mistiķa Jākoba Lorbera grāmatas. www.lorber-verlag.de (daudzas grāmatas ir tulkotas arī angļu valodā). Skat. arī R. Štainera darbus. Pieņemot kristīgā misticisma liecību, var pilnībā aizmirst dažu citu autoru teorijas,kurās tiek apgalvots, ka Jēzus nekad neeksistēja kā reāla persona vai arī ka Viņš nebija nekas vairāk kā parasts ceļojošais pravietis.

Atpakaļ uz saturu.

.

Informācija: Zoroastrisms (farizeju reliģija).

Mūsu lapas par citām reliģijām ir ieguldījums labākai izpratnei un starpreliģiju dialogā. No kristietības puses pamats ir neatkarīgs pētījums, ieskaitot seno garīgo dziļumu. Senā persiešu Zaratustras reliģija nav aprakstīta pilnībā, tomēr ir doti daži šim nolūkam svarīgi viedokļi.

Zaratustra.
Mūsdienās farizeji ar saviem svētajiem rakstiem, “Zend Avesta”, seko sākotnējām Zaratustras mācībām. Šīs reliģijas pētnieki Indijā atklāja., ka senajam grieķu historiogrāfam Herodotam bija taisnība, rakstot, ka (pirmais) Zaratustra dzīvoja tūkstošiem gadu pirms Kristus. (…)
Zaratustra apvienoja garīgo tīrību un pozitīvu attieksmi pret fizisko dzīvi (…). Tālāk tika arī atklāts, ka viņu reliģijas darbības laukā bija ne tikai mūžsenā cīņa strap tumsu un gaismu (...). Tomēr pāri kosmiskajiem spēkiem stāvēja viens personīgais Dievs, šeit dēvēts par Ahura Mazda. Ahura Mazda teik lūgta palīdzība ar vairāku eņģelisku būtņu starpniecību - tāpēc šo būtņu eskistence nenozīmē, ka tā bija politeiska ticība. Jēdziens Dieva bezpersoniskās puses apzīmēšanai bija “Ahu".
Adrese, uz kuru var sūtīt jautājumus par garīgajiem šīs reliģijas pētījumiem: Mazdayasnie Monasterie, Mustafa Bldg, Sir Pherozeshah Metha Rd., Bombay 400001, India. (www.indiayellowpages.com/zoroastrian; mazocol@hotmail.com). Viņi arī norāda,ka Rietumu Zaratustras pētnieki bieži vien izsaka viņu domas par šo kultūru. (…) Protams, šī reliģija ir zaudējusi daudz no tās sākotnējā garīgā "dziļuma", ko mūsdienās nepieciešams atklāt no jauna - gluži kā citas reliģijas. (...)

Daži islāma teologi arī pieņem farizejus, līdzīgi kā ebrejus un kristiešus kā ”svēto rakstu tautu”; tas nozīmē nevis"neticīgos", bet gan cilvēkus, kas tic tam pašam Dievam un kuriem par šī Dieva esamību atgādināja viņu pravieši. (...)

Ētika garīgajā ceļā.
Ētiskās vērtības ir līdzīgas tām, kādas ir citās pasaules reliģijās: Labas domas, labi vārdi un labi darbi. (...).

Kristiešiem Jēzus Kristus palīdz atkalapvienot ticīgos ar Dievu.
Zoroastrieši parasti pieņem to, ka citi cilvēki ir citu reliģiju pārstāvji, tāpēc viņi necenšas panākt cilvēku novēršanos no savas ticības.

Atpakaļ uz saturu.

 

Informācija: Jēzus Kristus un islāms.

Starpreliģiju dialogs

Šī raksta mērķis ir sniegt ieguldījumu labākā sapratnē starp reliģijām un uz miera ceļu virzītā "starpreliģiju dialogā", kāds tas tiek vests jau daudzus gadus. Šajā rakstā netiek mēģināts raksturot islāmu kopumā, pie kam islāmā pastāv arī dažādi teoloģiskie novirzieni.****

Korāns*) un citas „svēto rakstu reliģijas“

Islāms nozīmē "Pakļaušanās (pakļauties Dieva gribai)", kā arī "Nodošanos (Dievam)".
Tiek uzskatīts, ka islāma svētā grāmata Korāns radusies no Dieva iedvesmas, ko pravietim Muhamedam darījis zināmu eņģelis Džibrils, kas atbilst arī kristietībā pazīstamajam erceņģelim Gabrielam. Neapšaubāmi Korāns ir uzskatāms par vissvarīgāko islāma svēto rakstu. Papildus reliģijas interpretācijā svarīgu vietu ieņem arī citas tradīciju grāmatas (Sunna; burtiskā tulkojumā: "paražas"), daļa no kurām ir pārmantotas no pravieša laikiem (Hadīts). Arī pravietis savā personiskajā darbībā ir cilvēks un nevis Dievs. Jāņem vērā arī tas, ka līdzīgi kā ir kristieši, kas labi nepārzin Bībeli, ir arī musulmaņi, kas nepārzin savus svētos rakstus.

Kristieši un ebreji Korānā tiek apzīmēti gan tiešā veidā kā "Jūs rakstu cilvēki" (grāmatas cilvēki, piem. sūra 4,171*), gan kā "Jūs Izraēla bērni". Līdz ar to arī viņi drīkst studēt Korānu*) - lai gan parasti viņi to nedara. Reliģiju zinātne jebkurā gadījumā pēta visu reliģiju svētos rakstus un to interpretācijas vēsturisko gaitu. Taču jāņem vērā arī tas, ka svētie raksti ir jāstudē ar pienācīgu respektu. Viena daļa no musulmaņu Korāna komentētājiem rakstīja, ka pastāv tikai viena pirmatnējā Korāna forma, kas tiek rūpīgi uzglabāta pie Dieva un kura ir pieejama tikai nevainojamiem eņģeļiem un nevainojamiem cilvēku sūtņiem, turpretī otra daļa interpretēja, ka uz zemes esošā Korāna lasītajam ir jābūt nevainojamā stāvoklī.

Pravietis tiek uzskatīts par sūtni uz "laiku" (vai starplaiku; citi tulkojumi: pēc starplaika), kurā nav bijušu citu sūtņu (sūra 5,19*). Korānā tiek izdalīti ticīgie pravieša Muhameda mācību izpratnē, "grāmatas cilvēki" (rakstu cilvēki) un "neticīgie". Ar "rakstu cilvēkiem" tiek apzīmēti it īpaši ebreji un kristieši, kas līdzīgi kā musulmaņi balstās uz tām pašam tradīcijām, dažreiz arī zaratustrieši (sūra 22,17*). Korāns atzīst arī „praviešu“ virkni ", no kuriem visi mācīja par vienu Dievu, viņsaules tiesu un lūgšanu par viņu tautām vai attiecīgi par viņu laiku (piem. sūra 6, 83-92; sūra 7, sūra 4,136*). Ja vien šo reliģiju piekritēji tic kopējiem pamatiem, Korānā pašā tie netiek pieskaitīti pie neticīgajiem (sūra 5,48* u.c.). Pirmajos islāma pastāvēšanas gadsimtos kristieši un ebreji netika spiesti pāriet islāma ticībā (atbilstoši Korāna mācībai par to, ka "reliģijā nepastāv spaidi", skat. sūru 2, 256*).
Ibrahims tiek uzskatīts par vienu no "kalifiem", kuri kā atsevišķas personas ir atradušas tiešu ceļu uz patieso ticību vienam Dievam.
Semītiskajam vārdam „allāhs“ – pirmsislāma laikos lietotajā senajā arābu valodā al-ilah – droši vien ir tāda pati izcelsme kā vārdam "Elohims", kas ir viens no Dieva apzīmējumiem ebreju Mozus grāmatās.

Par "neticīgajiem" – burtiskā tulkojumā apmēram: "aizplīvurojošie" – šī vārda tiešajā nozīmē pravieša Muhameda laikā tika uzskatīti politeisti vai attiecīgi elku pielūdzēji, pret kuriem viņš Arābijā cīnījās un no kuriem jau tiek brīdināts arī ebreju un kristiešu Bībelē. Plašākā nozīmē mūsdienās islāmā par neticīgajiem tiek uzskatīti tie, kas netic vienam Dievam un tiesai. Dažreiz mūsdienās šis apzīmējums nepareizi tiek attiecināts uz visiem musulmaņiem kopā, dažreiz pat uz musulmaņiem, kas pieder pie cita teoloģiskā novirziena.

Jēzus Kristus Korānā

Jēzus tiek pieminēts ne tikai Bībelē, bet arī Korānā (7.gs. p. Kristus piedz.). Pie kam, tur ir atrodamas gan līdzības, gan atšķirības. Ir jānorāda uz to, ka Korānā Jēzus vairākās vietās ir atzīts par pravieti, par Dieva sūtni un arī Dieva "vārdu", kā nozīme tuvāk nav paskaidrota, un par Dieva Garu (sūra 4,171), kas ir "radīts ka Ādams" (sūras 2, 3, 5,...). Tātad viņš pareizi saprastā islāmā katrā ziņā ir vairāk nekā tajās modernajās kristiešu teoloģijās, kuras Jēzū saskata tikai un vienīgi sociālo reformatoru. Korāna tikai netika akceptēta mācība par Jēzu kā Dieva dēlu, kuru Muhameda laikā dzīvojošie kristieši jau izprata ļoti pasaulīgi, vēlākās Trīsvienības kontekstā. Tādu kristiešu, kas būtu varējuši vēl ļoti autentiski izskaidrot to, kas iesākumā ar to tika domāts, tā, lai cilvēki ar citu izejas punktu to saprastu, vairs tikpat kā nebija sastopami (piem. sūra 6,101*). Vēstulē Romiešiem 1.4 ir teikts, ka Jēzus savos svētajos gara spēkos ir „radīts kā dēls" – tātad, ka viņš ar tiem nav dzimis.
Patiesībā kristieši var piekrist musulmaņu uzskatiem, ka Dievs nav dzimis un Jēzus nav vis dzimis, bet gan ir radīts ka dēls. Papildus jēdziens (grieķiski) "logos", kas Bībelē ir lietots, lai apzīmētu tieši Jēzus Kristus dievišķo izcelsmi vai attiecīgi to, ka viņu ir sūtījis Dievs, evaņģēlijos tiek tulkots arī kā "vārds" (skat. augšā), kas Korānā tiek lietots Jēzus apzīmēšanai. Vai Korāna atklāsmēs – tāpat ka Bībelē – ir mistērijas, kuras ne musulmaņiem, ne kristiešiem līdz galam nav izdevies atklāt līdz pat šai dienai, kas padara viņu strīdu par jēdzieniem bezjēdzīgu? Arī tad, kad kristieši šīs mācības pasniedz tā, ka tās var tikt saprastas kā "daudzdievības mācības", tas neatbilst tam, kā Jēzus pats mācīja: "Lūdziet Tēvu (Dievu)" manā vārdā (tas nozīmē, iekšēji saistīti ar Jēzu)“ - Bībele, Jāņa evaņģēlijs 15:16. Centrālais punkts Jēzus dzīvē ir Dievs, ar kuru viņš bija cieši saistīts un pie kura tieši viņš cilvēkus var aizvest.

Jēdziens "logos" (grieķu valodā, Jāņa evaņģēlijā 1 "Dieva Vārds", šeit saistīts ar Kristu) Pareta Korāna tulkojumā (vācu valodā) tiek lietots neatkarīgi no Jēzus, turpretī citos Korāna izdevumos tiek interpretēts kā Dieva "lieta" vai attiecīgi Dieva "pavēle" (sūra 13,2 un 13,11*).

Korānā tiek pausts uzskats, ka Jēzus ir "kā Ādams", kuru Dievs radīja no zemes (sūra 3,59*) un ir minēts "Dieva sūtnis" no Dieva Gara, ar kura starpniecību Jaunavai Miriamai (Marijai) piedzima Jēzus (sūra 19,17-22*). Kristiešu versijā Dieva eņģelis pasludina Jēzus piedzimšanu no Svētā Gara. Arī Korānā tiek minēts, ka Jēzus tika stiprināts ar Svēto Garu / Svētības Garu (sūra 5,110*).

Saskaņā ar Korānu Jēzus jau savā jaunībā stāstīja par savu augšāmcelšanos no mirušajiem (sūra 19,33*), taču ar to var būt domāta arī viņa atnākšana „Pastardienā“ (Pastarajā tiesā, kad notiek ticīgo augšāmcelšanās), kura Korānā tiek bieži minēta, skat. zemāk., sūra 4,159* () . Korānā tiek minēts, ka Jēzus tika uznests debesīs dzīvs (sūra 4,157 -159*, sūra 3,55*).
Musulmaņu un kristiešu domas dalās jautājumā par to, vai Jēzus pirms Debesbraukšanas tika sists kustā, nomira un ar Dieva palīdzību pārvarēja nāvi – kā to apgalvo kristieši -, vai arī viņš tika pacelts debesīs bez sišanas krustā kamēr viņš vēl bija dzīvs – kā domā musulmaņi. Taču gan vieni, gan otri uzskata, ka debesīs uznešanas brīdī viņš nekādā gadījumā nebija „miris", bet gan mācīja cilvēkus.
Jau sūrā 3,55* vai attiecīgi 5,48* ir teikts, „...es viņu padarīšu tīru" un „...jūs visi atgriezīsieties pie manis un es (Dievs) lemšu par to, par ko jūsu starpā (zemes dzīves laikā ) jums ir bijušas domstarpības". Tādēļ tai vietā, lai strīdētos, kristieši un musulmaņi mierīgi varētu gaidīt dažu atlikušo mistēriju atrisinājumu.

Līdzīgi Korānā ir minēta ticīgo augšāmcelšanās Pastarās tiesas laikā (sūra 36,77-83; sūra 69,13-37; sūras 75 un 99* u.c.). Jēzus tad atgriezīsies un liecinās par ticīgajiem Rakstu cilvēkiem (sūra 4,159; salīdziniet arī sūru 16,89*). Visiem cilvēkiem, arī tiem, kas nav musulmaņi, kas tic Dievam un Pastardienai un kas darba labus darbus (), saskaņā ar Korānu nav jābaidās no Pastarās tiesas (sūra 2,62; sūra 4,123-124; sūra 7,170*). Tiesas spriešana gan Korānā, gan Bībelē viennozīmīgi ir Dieva un nevis cilvēku – vienalga, vai tie būtu kristieši, musulmaņi vai ebreji - lieta.
(Ar šāda veida reliģiju salīdzinājumi šajā rakstā nav izmantoti ar nodomu apšaubīt Korāna neatkarību).

Par islāma un kristietības ētiskajiem pamatiem

Arī šo trīs „abrahamitisko reliģiju“ ētiskie pamati ir cieši saistīti. Likumi tiek doti arī islāmā, ja arī tiek netiek tūliņ noformulēti atsevišķā sarakstā, cita starpā sūrā 17,22-39; sūrā 5,38-40; sūrā 2,188; sūrā 4,135; sūrā 2,195; un sūrā 17,70* (cilvēka cieņa). Korāns, piemēram, stingri un bez izņēmumiem aizliedz nogalināt nevainīgus (sūra 5,27-32*). Jēdziens "džihāds" (Dschihad), nozīmē tikai : "cīņa"; cita nozīme "svētais karš" nav cēlusies vis no Korāna, bet no pravieša Muhameda izteikumiem un no islāma tieslietu skolām ***). Garīgi-morālais iekšējais darbs pie savām no Dieva attālinošajām kaislībām tiek uzskatīts par "lielo džihādu", kam tiek piedēvēta daudz lielāka nozīme nekā visiem ārējiem konfliktiem (salīdziniet piem. Jēzus līdzību "vispirms izvelc baļķi no savas acs..."- ja tiktu ņemta vērā šī mācība, zustu daudzu ārējo konfliktu pamats.) "Džihāds pielietojot vārdu" ir ticības izpausme miera ceļā. "Džihāds pielietojot rokas" ir darbīgs, pamācošs ticīgā piemērs. "Džihāds pielietojot zobenu", dēvēts arī par "mazo džihādu", ir pieļaujams tikai, lai aizstāvētu ticīgos, kam tiek uzbrukts un to ir jālieto "bez pārkāpumiem" (salīdzināt. Korāna sūru 2,190*). Taču arī Korānā var atrast zināmu "aizrautību" saskarsmē ar citu reliģiju parstāvjiem (sūra 48,29*, sūra 47,4*); šādas „spēcīgas“ nodaļas var salīdzināt ar citādām sadaļām, kas tās ierobežo (piemēram, „Reliģijā nav piespiešanas“, 2. sūra, 256).
Pastāv sīki parakstīti tradicionālie likumi sakarā ar attiecībām starp dzimumiem ieskaitot aizliegumu laulāties ar citu reliģiju pārstāvjiem utt.

Pie islāma prakses pieder: "Apliecinājums, ka nav neviena cita Dieva ka vien Allāhs un ka Muhameds ir Dieva sūtnis;
ka tiek veiktas noteiktās ikdienas lūgšanas (sūra 2,177*);
ka katru gadu tiek ievērots gavēnis Ramadāna mēnesī (sūra 2,185*);
ka pēc iespējas vienreiz mūžā tiek veikts svētceļojums (sūra 2,196*);
un ka tiek maksāts „zakats“ (nodoklis sociālām vajadzībām) (sūra 2,177*)"

Mūsdienu islāmā nepastāv centrālas institūcijas, kas būtu tiesīga lemt par reliģiskajiem un ētiskajiem jautājumiem. Taču droši vien lielākā vairuma jurispudences pārstāvju paustie viedokļi tiktu akceptēti arī plašā sabiedrībā.

*) Šajā rakstā cita starpā tika izmantots " Korāns, uz vācu valodu tulkojis Rūdijs Parets (Rudi Paret)",izdevniecība Kohlhammer), kas ir piemērots zinātniskajām vajadzībām un kurā tiek skaidri izdalīti burtiskie tulkojumi un paskaidrojumi labākai valodas izpratnei. Šeit tiek izmantota islāma valstīs plaši izplatītā Ēģiptes pantu numerācija. Citos tulkojumos var tikt izmantota viena no divām atlikušajām pantu numerācijām. Šajā gadījumā Jūs minēto vietu atradīsiet īsi pirms vai pēc minētā panta numura tajā pašā sūrā. Korāna sliktā „tulkojamība“ pārsvarā neattiecas uz šeit minētajām vietām, jo tās ir viennozīmīgas. Korāna citātu nozīme tika salīdzināta arī ar "Korāns, uz vācu valodu tulkojis Adels Teodors Kourijs (Adel Theodor Khoury), 2007, kura tulkojums ir izpelnījies atzinību arī no musulmaņu zinātnieku (piem. Dr. Inamula Kāna (Dr. Inamullah Khan), toreizējā Islāma Pasaules kongresa ģenerālsekretāra) puses un kura komentāros tiek ņemta vēra islāma tieslietu skolu tradicionālā interpretācija.

***) Arī vēsturisko "kristiešu krusta gājienu" saknes nebija Bībelē, bet gan tie bija cilvēku darbi, pret kuriem daudziem mūsdienu Eiropas kristiešiem ir negatīva attieksme.

****) (Sal. islāma Korāna 164. sūras 125. pantu.) 

Atpakaļ uz saturu.

 

Informācija: Jēzus Kristus un budisms.

Šeit tiek aplūkotas budisma skolu un to kristiešu skolu, kas apzinās savu garīgo dziļumu, kopīgās un atšķirīgās iezīmes. Šim nolūkam Budas dzīve un mācības (ap 500. gadu p. m. ē.) netiks aplūkotas padziļināti. * Tomēr būtiskie jautājumi ir iztirzāti precīzi.

„Nekas" un „Es".

Oriģinālo Budas mācību būtība, uz ko joprojām balstās “hinajānas” budisms, ir arvien vairāk un vairāk atbrīvot sevi no visa, kas nepieder pie paša cilvēka būtības. Sajūtu un saprāta vēlmes, kas rada ciešanas, jāatzīst kā “nepiederošas pie “Es” (“anatta”) ; galu galā tām jāizgaist un jānoved līdz nirvānas stāvoklim. To var sasniegt, pielāgojot dzīves un treniņu veidu, ieskaitot meditāciju utt. Šo “ne Es” principu bieži vien nepareizi saprata vēlāk radies budisma “Mahajānas novirziens”, lai arī jaunais virziens nesa noteiktu progresu, piemēram, spilgti izteiktas līdzjūtības pret visām dzīvajām radībām, kas nomainīja pilnīgu norobežošanos no pasaules lietām. Viņi to skaidroja tā, it kā pēc tam, kad visas zemās, egistiskās īpašības atstātas aiz muguras, nekāds “Es” nemaz nevarētu palikt. Tāpēc viņu uztverē arī nirvāna ir “nekas”. Tomēr Buda, aprakstot viņa augstāko pieredzi (9. solis), sacīja: “Un Es…redzēju (arī) “ne uztveršanas, ne neuztveršanas” vietas niecību. Laika gaitā man kļuva skaidrs un (Es) pietuvinājos tai laimei, kad nav ne uztveres, ne sajūtu. Es to izjutu… Un kopš tā laika esmu ieguvējs – pēc pilnas “ne uztveršanas, ne neuztveršanas” atslēgšanas – sajūtu un izjūtu atcelšanas un palikšanas šādā stāvoklī ; un pēc tam , kad Es esmu to visu gudri apzinājies, zūd jebkāda ietekme” (Angutaras Nikaja suta 9, 41).
Kļūst redzams, ka Jēzus aicina cilvēkus attīrīt viņu īpašības un sākt pašiem ar sevi, nevis kritizēt citus (skat. ways-of-christ.net pamattekstu). Viņš nesaista Sevi un Savus mācekļus ar pasauli vai laicīgo darbību, bet apraksta viņus kā nepiederošus pasaulei, tomēr daudz skaidrāk kā oriģinālajā budismā uzsver to, ka viņi dzīvo un strādā pasaulē (Jāņa evaņģ. 17), pārveidojot šo pasauli.
Jebkurā gadījumā Jēzus un Budas teicienos saistībā ar jautājumiem par dzīvi ir tik daudz līdzību, ka gadu simtiem ilgi daži cilvēki domāja, ka Jēzus mācīja budismu. Šo līdzību izskaidrojums nav meklējams kādā ārējā mācību pārneses saiknē, kā daži mūsdienu pētnieki to iedomājas, lai arī ir iespējams, ka pastāvēja sava veida kontakts. 
Tomēr tas tā nav. Tikpat labi mēs varētu sacīt, ka Viņš mācīja jebkuru citu no senajām reliģijām. Mūsu pamattekstā ir paskaidrots, ka, piemēram, šādas līdzības (“daļējas sakritības”) balstās uz garīgajām realitātēm, ko loģiski var uztvert visi, kam ir pieeja, turklāt citam citu neatdarinot.***** (...)
Tā ir visu reliģiju spēcīgā puse – ja salīdzina ar materiālistisko un egoistisko sabiedrību. Tomēr reliģijas to neizmanto pietiekami. Tomēr reliģiju līdzības un to savstarpējie sakari nemaina faktu, ka tās visas tomēr ir atšķirīgas.

Kristiešu mistiķu vidū Meistara Ekharta darbi ir vistuvākie austrumu nepersoniskajam skatījumam. No dažādu budisma virzienu pārstāvjiem mūka Nihirēna (Nichiren) mācības varētu uzskatīt par sava veida tiltu. Citu indiešu gudro vidū jāmin Šrī Aurobindo (Sri Aurobindo) un viņa partnere, pazīstama kā „Māte“, kuru uzskati visvairāk atbilst Eiropas personiskajam un principiālajam skatījumam: viņš sasniedza Nirvānu un savā ziņā līdzīgi kā daži kristiešu mistiķi atzina, ka aiz „Nirvānas“ slēpjas kas pavisam cits, nevis „Nekas“. Viņš runā par „Augstāko“, un vēlas noteiktus šī „Augstākā“ aspektus nonest arī uz Zemi. Ir cilvēki, kuriem tieši Šrī Aurobindo kalpoja kā tilts, lai atrastu ceļu atpakaļ pie kristietības, uz tās patieso būtību, aptverot īsto „Jēzus pēctecību“ un spēku, ko Jēzus pats parādīja augšāmceļoties.

„Vienīgā īstenība“ un Dieva jautājums

Tomēr jūdaismā, kristietībā un islāmā īpašības, kas cilvēkam jāattīra, papildus tiek saistītas ar grēkiem attiecībā pret Dievu. Tas pirmām kārtām saistās ar reliģiski ētisko normu ievērošanu, precīzāk būtu sacīt, ka tas saistās ar to īpašību pārvarēšanu, kas šķir mūs no Dieva. Parasti valda uzskats – iespējams arī pašu budistu vidū – ka budismā Dieva nav. Tāpēc kopējās reliģiju ētiskās deklarācijas tikai atsaucas uz visās reliģijās atzīto kopējo jēdzienu “augstākā realitāte”, lai ko tas arī nozīmētu katras reliģijas izpratnē. Tomēr tas nav gluži pareizi. Buda nekad neapgalvoja, ka Dieva neesot, tomēr savā laikā viņš tikai aprobežojās ar liecību par cilvēku attīstību nodošanu. Buda atbildēja uz hindu priesteru jautājumiem par Brahmu, hindu radošo dievību: "Es labi pazīstu Brahmu un Brahmas pasauli, arī ceļu, kas ved uz Brahmas pasauli un kā Barahma sasniedza to pasauli, arī to Es zinu” – (Digha Nikaja, 13. runa – attiecas uz garīgo pieredzi, ne tikai uz vienkārši hindu grāmatu zināšanu). Hindu Brahmu nevar vienkārši pielīdzināt Jēzus Kristus “Tēvam”. Brahma drīzāk ir viena no Dieva īpašību personifikācijām, kas laika gaitā ir parādījušās dažādās kultūrās. Katrā ziņā Brahma nav negatīvo spēku apzīmējums.
Viņš runā par visa izcelsmi, pat par indiešu dievību izcelsmi. Par ko tad viņš īsti runā? (Acīmredzot, Budas izcelšanās un mērķis netika izteikts. Tomēr Nirvana vai augstākā realitāte nav „nekas". Tas vienkārši ir aiz cilvēka iztēles robežām. Piezīme: kristietība, jūdaisms un islāms līdzīgi zina, ka veidot Dieva tēlu ir bezjēdzīgi vai pat aizliegts. (...)
Evaņģēlijos un Atklāsmes grāmatā "Tēvs”tiek aprakstīts gan kā Radītājs, gan kā visa gals (Alfa un Omega). Viņš stāvot pāri pasaulei un tās īpašībām un pirms Kristus nebija sasniedzams. Kristīgie mistiķi, piemēram, Jākobs Boeme, saskaņā ar viņu pašu piedzīvoto noteica, ka šis Dievs ne tikai stāv pāri zemes pasaules radīšanai, bet arī pāri viņsaulei un virs debesu pasaulēm. ** Daudzu zinātnisko grāmatu mēģinājums salīdzināt reliģijas, neiekļaujot tajās to stāstus, kuriem šajā jomā ir dziļa pieredze, nevienam daudz nepalīdzēs.l *** Bez tā nav iespējams pat rast valodu, kas būtu saprotama abām pusēm.

Budistu ceļš ved uz nirvānu, pasauli aiz pasaules – kaut ko, kas lielākajai daļai budistu ir tik “tālu” kā mistiskā savienība ar Dievu lielākajai daļai kristiešu****. Neskatoties uz to, budisms arī māca, ka “Bodisatva”, kāds, kurš “ir atbrīvots no reinkarnācijām” var brīvprātīgi nonākt uz zemes, lai palīdzētu pārējai cilvēcei.
Kristus devās augšup pie Tēva (“Un kaps bija tukšs…”& Augšāmcelšanās & Debesbraukšana), solīdams nākt atkal. Pateicoties Kristum un Viņa ceļam, mūsdienās augstākā dievišķā nokļūšana fiziskajā līmenī ir kļuvusi iespējama.

Attiecībā uz šo tēmu pieminēšanas vērts ir Rūdolfs Šteiners (Rudolf Steiner), kurš apgalvoja, ka Buda ieviesa mācību par mīlestību, savukārt Jēzus Kristus atnesa mīlestības spēku, kas galu galā ved atpakaļ – vai labāk būtu teikt uz priekšu – uz dievišķu pilnību. „Lūdziet Tēvu manā vārdā“ – t. i. saskaņā ar viņu, caur viņu, kristiešu ceļš ved uz Dievu. Šādi Buda tiek savā ziņā redzēts kā celmlauzis. 

Tiem, kuri vēlas izprast, kā tas ir patiesībā, ir jāiet pašiem savs ceļš un jāpajautā tas Jēzum Kristum vai Budam pašam!

Buda "Kalama sutrā”. "Neļaujiet, lai jūs vada…ne baumas.…tradīcijas…tās dienas uzskati..svēto rakstu autoritāte…tikai saprāts un loģiskie secinājumi, viltus teorijas un vēlami uzskati..iespaidi par personīgiem labumiem..kāda kunga vara. Bet,.ja juš īstenojat sevi..”. (Patiesa ticība ir līdzīgāka atzīšanai un pārliecībai nekā saprāta konceptam).

*) Budas mācības var atrast apjomīgos K.E. Noimana (K.E. Neumann) tulkojumos, “Die Reden des Buddha (“Budas runas”): mittlere Sammlung" (vidējais krājums); vācu valodā, iespējams, tulkots arī angļu valodā; arī lielais krājums.

**) Cilvēkiem, kam pazīstama teosofiskā terminoloģija, der atgādināt, ka nirvāna jeb atamans atrodas zem “paranirvānas “un “mahāparanirvānas loģiskā”dievišķā līmeņa.

***) Kristīgais mistiķis Ekeharts (Ekkehart) aprakstīja savus pārdzīvojumus kā nirvānas pieredzi – neizmantojot šo vārdu, tikai atšķirība bija tā, ka viņam tas nebija saistīts ar Dieva satikšanu.

****) Atgriešanās pie Dieva ar būtību no ceļa cauri pasaulei, no vienas puses, ir atgriešanās pie kaut kā, kas jau ir bijis šeit visu laiku. No otras puses, tas ir kas papildu, kas nebija šeit pirms tam, gluži kā divi saskanīgi trijstūri. Šo paradoksu iespējams saprast caur padziļinātu mistisko pieredzi.

*****) Pastāv arī filozofiski aspektu. Mahajana budismā Nagarjuna savos Prajnaparamita vispārējos komentāros apraksta, ka kaut kas var būt patiess, nepatiess, patiess un nepatiess, ne patiess, ne nepatiess, tātad pastāv četri varianti duālistiskā vai nu / vai nu vietā. Par cik ar klasisko saprātu nepietiek, lai to līdz galam saprastu, tas var novest pie tā, ka izteikumi kā piem. paradoksie Zen budisma izteikumi (skat. augšā) noved pie tā, ka cilvēks pārvar šo duālistisko saprātu (viena no „apgaismības” formām) un tādā veidā sasniedz redzējumu no augstāka redzes punkta. Eiropas filozofijā pastāv cits ceļš domāšanas paplašināšanai, pārvarot veco duālistisko vai nu / vai nu: Hegel dialektika, kas sastāv no tēzes un antitēzes, ņem vēra no tā iegūstamo sintēzi. Tādā veidā tā var trenēt saprātu, lai tas varētu ieņemt pāri pretrunām vai šķietamajām pretrunām stāvošu redzespunktu, lai tādejādi kļūtu atvērtāks Dieva Gara augstākajai patiesībai. Neatkarīgi no tā mūsu kristīgais projekts ir izstrādājis līdzīgu ideju, no dažādiem redzes punktiem saskatot holistiski saprotamo un savietojamo (šķietamo pretrunu pārvarēšana).

*Update: Deutsch.

Atpakaļ uz saturu.

 

Informācija: Jēzus Kristus un hinduisms.

Mūsu lapas par citām reliģijām ir ieguldījums labākai izpratnei un starpreliģiju dialogā. Šeit mēs aplūkojam līdzības un atšķirības starp indiešu skolām un kristiešu skolām, kuras apzinās savu garīgo dziļumu. Tas nav mēģinājums plaši aprakstīt hindu reliģiju. Bet būtiskie jautājumi tiks apspriesti precīzi.

Jēzus Kristus.
Hindu izcelsmes mācībās jēdzienu "avatar(s)" var atrast dažādās stadijās: ar to domājot cilvēkus, kas neatrodas uz Zemes personīgās attīstības dēļ, bet gan brīvprātīgi, lai dotu ieguldījumu tautas vai cilvēces attīstībai. Viņi ir kā “dievišķās pilnības” lāses. Tomēr atšķirības starp šī veida viens aiz otra sekojošiem “avatariem” pamazām kļūst arvien blāvākas, tajā pat laikā kad ebreju un kristiešu reliģijās tiek uzsvērta Dieva kā “vēstures radītāja” loma, kā arī šajā attīstības aspektā īpašā mesijas loma (izņemot mūsu pamatteksta nodaļu “Sākumā bijā vārds...”).
Tomēr šī ir pieļaujama pieeja, lai saprastu Jēzus Kristus uzdevumu, ņemot vērā indiešu mentalitāti un terminoloģiju. Tāpēc hindu jogi (meistari) bieži apzinās Jēzus lielāko lomu nekā mūsdienu kristiešu teologi, kuri skatās uz Jēzu kā vienkāršu vīrieti un sociālo reformatoru. Bet ir arī indieši, kuri domā, ka Jēzus bija vienkārši skolotājs. Jāņem vērā, ka kristietības garīgie dziļumi bija daļēji zaudēti un tie jāpadara atkal saprotami, lai padarītu (vispār) iespējamu auglīgu dialogu ar citām reliģijām. ī tīmekļa vietne strādā pie tā pilnajos tekstos*).

Joga** un kristietība.
Apsverot teicienu "Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mateja evaņģ. 5,48) , visinteresantākais katras reliģijas jautājums ir, uz kurieni ved tās praktiskie ceļi. Hinduisma kontekstā šie ceļi ir dažāda veida joga, kuras cenšas vest uz dvēseles dievišķo pilnību, pārvaldot cilvēka ārējo un iekšējo dabu.
Šajā kontekstā ir Eiropas garīgās mācīšanās ceļi, kas ietver sevī nervu vai apziņas centrus, kas jogā zināmi kā “čakras" (...). Šīs tendences automātiski nevar aprakstīt kā nekristiešu idejas, kā baznīcas vēlētos. Idejas kā šīs bija jau zināmas kristiešu teosofistiem viduslaikos - Johans Georgs Gihtels (Johann Georg Gichtel), un tagad var atzīt, ka tās pastāv – gluži kā adatterapijas punkti, tie nav automātiski “daoiski”, jo šos punktus un līnijas tagad var izmērīt elektroniski un aplūkot histoloģiski. (Fragments no mūsu pamatteksta nodaļas “Svētās dusmas”). Ir pieejama grāmata vācu valodā. Albrehts Frencs (Albrecht Frenz) "Christlicher Yoga" (Kristiešu joga), pieņēma, ka kristietība un joga ir savienojamas.
Tomēr kristiešu attieksme ir noteikta: vai vingrinājumi tiek uzskatīti kā sagatavošanās Dieva ietekmei vai kāds nepatiesi domā, ka pilnību Dievā var īstenot ar tehnikām (ķermeņa un elpošanas vingrinājumiem, mantru dziedāšanu = skaņu, koncentrācijas, meditācijas varu,…)?
Cita kristiešu atšķirība: piem., ja koncepti, tādi kā “Kristus spēks” ir sastopami jogā, vai kāds raugās uz Kristus dziedniecisko spēku kā viņa daļu, pārmērīgi un virsēji ietekmējot visas cilvēciskās būtnes – vai tas tiek tikai izbaudīts kā izolēts kosmiskais spēks? Ja kāds nevēršas pie Kristus tieši, kā viņš var zināt, ka viņa pieredzes tiešām ir saistītas ar Kristu? (Daļēji no mūsu pamatteksta nodaļas “Jautājums par brīnumdarbiem”). *
Ir arī jauni kristiešu ceļi to metožu vietā, kas pieņemtas no citiem avotiem, bet viņi vēl ir jāizstrādā, lai tos piemērotu mūsu modernajiem laikiem. Piem. sena Atosa kalna Grieķijā pareizticīgo mūku prakse ("kyrie-eleison", "Dievs, esi žēlīgs!") būtu kristiešu elpošanas un mantras metode, ja definēta indiešu nosacījumos (skatīt pamattekstā "Klusums tuksnesī" )*. Ir arī īpaša kristiešu metode meditējot par evaņģēlijiem, jo tā ir mūsu pamatteksta pamats un ir aprakstīta
papildus lapā “...Kristīgā meditācija” *.

**) Indiešu vārds „joga“ burtiski – ”pievienot“ nozīmē meklēt sasaisti ar pirmsākumu, tāpat kā latīņu vārds “re-ligion” (reliģija). Hindu metodes par ķermeņa, prāta un gara vingrināšanu.

Kristīgā un hindu misticisma veidi.
Mūsdienās sevī no jauna piedzīvojot krustā sišanu vai "pusnakti dvēselē", "mistisko nāvi", iziešanu cauri "tuksneša noslēgtībai" bez jebkā, kam cilvēciska būtne varētu pieķerties – (kuru visiem zināmi mistiķi, piem., Meistars Ekkeharts, ir izjutuši tādā vai citādā veidā) – arī ir zināma līdzība ar jogas Nirvikalpa Samadi augstāko pieredzi vai “nirvānas” tukšuma pieredzi. Tomēr kristīgais misticisms pastiprināja faktu, ka šajā vai aiz šā tukšuma pastāv "kaut kas" vairāk, patiešām Kristus vai Dievs. Aurobindo parādīja, ka ir iespējams sasniegt “nirvānu” tajā, kas ir aiz tās- arī indiešu skatījumā. Kristiešu ceļā tomēr kaut kas no pārpilnības aiz visa var saglabāties no pirmā reliģijas ceļa brīža, jo Kristus, izgājis cauri zemes dzīvei, simbolizē tiltu.
Kad kāds kā Aurobindo saskaras ar spēkiem, kam, šķiet, ir saistība ar Kristus attīstību, bet šis pamats nav šeit, tas rada grūti līdzsvarojamas darbības iespaidu. Tomēr tas par katru cenu nav neiespējams. Daži, iespējams, atceras gadījumu ar hindu zēnu Sadu Sundaru Singu, kurš neko nezināja par kristietību, bet kurš intensīvi iekšēji meklējot Dievu, pēkšņi guva priekšstatu par dzīvu Kristu, par ko vēlāk tika aprakstīts grāmatās. Arī hindu tantras praktizēšanas laikā cilvēki, kuri bija cerējuši redzēt indiešu dievus, pēkšņi redzēja Kristus tēlu. "Gars virzās turp, kurp tas vēlas“.
Tas var tikai nedaudz attiekties uz teoloģiju, kas saistīta ar kristietību kā reliģijas kopienu bet citām kultūras jomām interesantāks būtu R. Šteinera mājiens par Kristu kā saulei līdzīgu būtni, kas zināma augstākajiem gudrajiem, pirms viņa nolaišanās uz zemes. Fragments no pamatteksta nodaļas “Krustā sišana...”)*: *
Attiecībā uz daudzajiem hindu dieviem, tiek apsvērts, ka ir kāds vēlāks pētījums, kas ierosina, ka “Dievi” daudzās vecās kultūrās – ciktāl viņi nav bijuši “īpašie cilts Dievi” vai cilvēku varoņi, kam bija vienas dievišķās būtnes izskats, vēlāk tika pielūgti kā neatkarīgi elki. Tādēļ senie teorētiskie apraksti, tādi kā “politeisms” (reliģija ar vairākiem dieviem), nav ļoti jēgpilni. Arī ebrejiem oriģinālajā senebreju tekstā bija daudzi dažādi Dieva un viņa īpašību nosaukumi. Bet viņi negāja tiktāl, lai pielūgtu viņus kā atšķirīgus Dievus. Piem., zoroastriešiem (persiešiem) arī bija monoteiska (viena Dieva) ticība. Starp hinduisma skolām, “Vaishnavites" var uzskatīt par monoteisku hinduisma skolu.

Šajā kontekstā ir interesanti atzīmēt, ka ir jaunas domas skolas, kuras vairs nepiekrīt vispārējiem pieņēmumiem par dabisko un neizbēgamo ķermeņa mirstību, kā Kristus: (...)  Piem., indiešu filozofs jogs Aurobindo un viņa garīgais partneris, “Māte” Mira Alfassa meklēja līdzīgā virzienā…. Fragments no pamatteksta nodaļas “Augšāmcelšanās”: *

Mācības par “karmu” un Dievu.
Indieši sauktu kristiešu sociālās darbības un labdarības ceļus par "Karma Yoga" (bojāejas/likteņa tīrīšanas joga) vai "Bhakti Yoga" (mīlestības joga). Apzināšanās ceļus (ieskaitot meditācijas darbu) varētu salīdzināt ar "Jnana Yoga".
Cilvēks var patiesi piedzīvot to, ka dzīve var kļūt vairāk kā daļa no organiskā kopuma, ja cilvēkam ir tāda attieksme, it kā viņu cauri dzīvei vadītu Dievs, kā to ir minējis Kristus. Ja kādam ir mehāniski spēkā esošu likteņa likumu attieksme – indiešu konceptos: "karmas" līdzsvars – dzīve vairāk noritēs saskaņā ar šiem principiem. Kristus arī runā par samierināšanos “līdz pat pēdējam penijam”, bet viņš nesaka, ka tam tomēr būtu jānotiek nozīmē “aci pret aci un zobu pret zobu” (kā rakstīts Bībeles Vecajā derībā). Jaunajam indivīda uzdevumam tiek dota galvenā prioritāte – Dievs uzņemas tikai tās iespējas, kuras var kļūt auglīgas personai un viņa/viņas apkārtējai videi, kad tās tiek izstrādātas. Tikšana skaidrībā ar pagātni vairs nav beigas pašas par sevi un vairs nav motīvs attīstībai. Mūsdienās cilvēku dažādo iespēju mijiedarbībā ir vērojama palīdzība “no augšas”. (Fragments no pamatteksta nodaļas “Krustā sišana”, ir arī papildus lapa attiecībā uz “mācībām par karmu un reinkarnāciju”) *

Ētiskās vērtības.
Pasaules reliģiju ētiskajos principos ir ļoti daudz līdzību, un tā ir joma, kurā dialogs ir bijis visprogresīvākais. Piem., pirmais veiksmes priekšnosacījums klasiskajā Patanjali jogā ir "Yama": nenodarīt ļaunumu dzīvām būtnēm domās, vārdos un darbos, nebūt mantkārīgam, būt taisnīgam, seksuāli šķīstam, nepieņemt dāvanas (būt neatkarīgam). Nākamā stadija ir "Niyama": iekšējā un ārējā attīrīšana, vienkāršība, pieticība, askētisms, cēlsirdība, gatavība ziedoties, dievības mācības un pielūgšana, dedzība un ticība. Joga māca, ka pat “kara lauks” Bhagavad-gītas grāmatā, ir attīroša cīņa ar sevi. Acīmredzot tur ir paralēles ar 10 baušļiem un Jēzus mācībām. Hindu, kristietību un daudzas citas reliģijas atbalsta projekts "Pasaules ētika”.

Svētie raksti.
Visvecākās reliģijas pamats ir Vēdas, kas piedēvētas “zelta laikmeta” "Rishis". Vēlāk, piemēram, tika pievienots Mahabharata eposs ar aprakstiem par aizvēsturiskiem notikumiem, kas bieži tiek uzskatīti par mītiem, ieskaitot karus un tādēļ no ne tik “zeltaina” laikmeta. Tam sekoja Upanishads viedā literatūra. Bhagavadgīta (Bhagavad Gita) ir viena no nozīmīgākajām hinduistu svētajām grāmatām, kas apvieno senās vēdas ar upanišādu filozofiju un jogas gudrībām, un ir saistīta ar Mahābhāratu. Šajā pamācošajā poēmā Krišnas tēlam ir cilvēka veidols – t. i. augstākās dievības avatārs.

Atpakaļ uz saturu.

 

Informācija: daoisms un konfūcisms.

Mūsu lapas par citām reliģijām ir ieguldījums labākai izpratnei un starpreliģiju dialogā. Šajā papildus lapā mēs aplūkojam līdzības un atšķirības starp tradicionālo daoismu, konfūcismu un kristīgo mācību, tiem kuri apzinās savu garīgo dziļumu. Tas nav mēģinājums plaši aprakstīt senās ķīniešu reliģijas. Bet būtiskie jautājumi tiks apspriesti precīzi.

Tradicionālajā ķīniešu garīgumā satiekas vairāki līdzīgi avoti:

1. Sākotnējā mācība par augstāko principu.
Sākotnējā mācība par augstāko principu, Dao “par kuru neko nevar pateikt”, arī ir sākotnējā vienība pirms atdalīšanas no polaritātēm Jiņ un Jang*) un pēc tam no “5 elementiem”*. , Šī sākotnējā vienība ir tā, kura atrodas aiz visuma izaugsmes.
Kristiešu misionāri, piem., jezuīti, konstatēja, ka augstākais princips atbilst Dievam, lai gan franciskāņu un benediktiešu mūki, un visbeidzot pāvests, nebija vienisprātis. No vienas puses, Dao nav vienā līmenī ar Dieva kā Tēva jauno pieredzi, ar kuru var sazināties personīgi, kā Jēzus mācīja. No otras puses ir iespējams, ka tas ir vecāks veids, lai meklētu un pieredzētu Dievu, kā tas bija iespējams senajā Ķīnā.

*) Jiņ ir izplešanās “sievietes” princips – piem., simpātiskā nervā; Jang– saspiešanas “vīrieša” princips – piem., parasimpātiskā nervā, abi darbojas kopā. "zemes, ūdens, koka, uguns un metāla 5 principi” atbilst “zemes, ūdens, gaisa, uguns = siltums 4 elementiem vai īpašībām", kā Eiropas vecās alķīmijas un ezotēriskās skolas to mācīja. (Tur bija arī kristiešu alķīmiķi). Ķīniešu 5. elements, tā sauktais “metāls” dažreiz Eiropā tika saukts par "prima Materia" (latīņu nosaukums “oriģinālā viela”) – salīdzinājumā ar mūsdienu elementārdaļiņu fiziķiem, vecie indiešu teozofijas un antropozijas avoti sauca to "ether" un apraksta to vairākos līmeņos, kas visbeidzot rada 7 agregātstāvokļus. Mūsdienās neviens neattiecinātu šādas senas idejas par reliģiju šaurākā nozīmē. Tomēr, tā nebija vienkārši tikai teorētiska filozofija, tas ir sens modernizētas kosmoloģijas veids ar gandrīz īstu zinātnisko dabu, tas nav svarīgi, ka mūsdienu metodes ir atšķirīgas.

Tas negroza faktu, ka seno ķīniešu un vēlāk daoismu meistaru prakses rāda garīgu nozīmi. Tika izskatīti senie ieskati par “elementu” lomu un spēkiem ķermenī, jo ir grūti apiet fizisko nepilnību ceļā uz garīgāku pilnību - holistiskā nozīmē. Tas ir garīguma veids, kas neparedz atteikties no zemes, kā dažas citas austrumu garīgās tradīcijas. Tiekšanās pēc pilnības kā tādas, nav pretrunā ar kristīgo mācību par izpirkšanu. Bieži tiek aizmirsts, ka Jēzus teica, ka “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mateja evaņģ. 5,48). Tomēr metodes ir dažādas. Senie kristieši zināja, ka var aktīvi sagatavoties un atvērt sevi Dieva ietekmei. Tomēr kristieši arī visu laiku zināja, ka nav iespējams uzspiest Dieva žēlsirdību ar tādām rīcībām kā šī: Dievs arī ir brīvs.

Starp debesīm, ķīniešu "T'ien", zeme un cilvēks – visi radušies no vienas sākotnējās vienības, ķīniešu skolotāji redzēja līdzības (“atbilstības”) visur. ("7 brīvās humanitārās zinātnes” no Eiropas viduslaiku vidusskolām ietvēra līdzīgas mācības). Tādēļ visa tiekšanās tika virzīta uz cilvēka dzīves harmoniju ar “debesīm” kā atklātās pasaules un zemes “augstāko varu”. Tas rāda arī šīs tiekšanās reliģisko dabu, neatkarīgi no garīgās dabas. Re-ligion (latīņu valoda) nozīmē atkalapvienošanos ar visa sākumu. Tomēr, pēc kristiešu viedokļa, Radītājs ir visa sākums un beigas un Jēzus Kristus ir saikne, kas palīdz savienot ar Dievu.

Laika gaitā cilvēki pielūdza vairākus “atsevišķus Dievus”. Debesis, zemes, vietējo garu un svēto Dievs. Jēdziens “politeisms”, kuru izmantoja šī reliģijas, nav ļoti jēgpilns, jo “Dievi” sākumā bija īpašības vārds vienam no augstākajiem principiem, kādu var arī atrast dažās citās reliģijās. (Īpašs jautājums ir svēto pielūgšana, bet tas ir līdzīgi kā dažās kristiešu baznīcās).

Šajā ceļā visu pasaules parādību iedalīšana Yin un Yang cilvēka saprātam var palīdzēt nostiprināties šajās polaritātes. Bet ja pastāv attiecīgā vēlēšanās, tā var izvest arī ārā no šī stāvokļa un novest pie mistiskaapziņas stāvokļa.

2. Daoisms.
Tas, kas līdz šim aprakstīts kā kopējais pamatojums vēlākajām Lao-tse un Con-fu-tse (Konfūcijs)  - skolām, vēsturnieki domā, ka viņi dzīvoja aptuveni 500 pirms mūsu ēras.
Daoisms (Lao-Tse: starp citu grāmata "Tao-te-ching") mācīja “Rīkoties ar meditatīvu attieksmi neko nedarot” (Woo-Wai). Tas ir, nekas tiek darīts ar cilvēka egoistisko un intelektuālo daļu, bet ar cilvēka labās būtības dabiskiem instinktiem, būt saskaņā ar dabu. Šī attieksme radītu sava veida altruisma un vienkāršības dabisko ētiku.
Šī labā būtība nav automātiski vienāda ar Jēzu Kristu, kurš var ieņemt cilvēka veidolu, un būt tajā aktīvs (Jāņa evaņģ. 15: "...Palieciet Manī un Es - jūsos”). Bet mūsdienās teologi nevar noliegt, ka personām ar atšķirīgu ticību ir laba būtība, lielākās daļas reliģiju līdzīgās ētikas rāda, ka vārds ”Dievs” tiek saprasts visur. Pat Svētais Gars “pūš kur gribēdams” (Jāņa evaņģ. 3).

Daodisti vienmēr bija praktiķi, bet ne teorētiķi. Daoisms izmanto:
- askētismu. Tā tas ir visās reliģijās. Bet ir arī prakses seksualitātes sublimācijai vai pārveidošanai (piem., Mantak Chia, "Tao Yoga" (Dao joga) un "Tao Yoga of love" (Dao mīlestības joga). Senie austrumu ceļi bieži sākas “no apakšas uz augšu”, atšķirībā no Eiropas/rietumu ceļiem, kuri mūsdienās galvenokārt sākas ”no augšas uz apakšu”, ar nozīmi “no apziņas”.
-Vingrinājumi ķermenim, elpai un koncentrācijai, lai atmodinātu un virzītu dzīvības enerģiju vai "Chi". Šīs dzīvās enerģijas eksistence ir pierādīta kopš zinātniskiem akupunktūras un elektroakupunktūras pētniecības. Tas nav svarīgi, ka šie zinātnieki vēl nav bijuši spējīgi saprast šī fenomena precīzo dabu. Nav pierādīts, ka akupunktūras “meridiāni” eksistē, pat audos kā “tukši kanāli”. Tādēļ šis dzīvības spēks nav “daoista”, kā daži kristieši domāja, bet vienkārši, cilvēka. Senajā Grieķijas un kristietības laikmetā to sauca "Pneuma", grieķu vārdā, kas nozīmē “elpa un dzīvības spēks”, kā arī – “dzīvības elpa, kuru iepūtis Dievs”, un to izmantoja arī ar nozīmi Svētais Gars. Bet Svētais Gars ir Jēzus Kristus kontekstā. Tāpēc, ja kāds nevēršas pie Jēzus Kristus, kā viņš var zināt, ka sajūt Svēto Garu, ko pasludināja Jēzus.
- Turklāt, daoisma metodes ietver, tāpat kā indiešu joga, meditatīvo nogrimšanu sākumā, došanos ārpus dzīvības robežām. Nozīme ir arī alķīmiķu meklējumiem pēc nemirstības.

3. Konfūcisms.
Con-fu-tse (Konfūcijs) līdzīgi iesaka cilvēkiem pielāgoties "kosmiskās ētikas likumam". Bet samērā individuālistiskā daoistu ceļa vietā, viņš meklēja morāles audzinošo sistēmu visai sabiedrībai. Konfūcisti strādāja pie apziņas attīstīšanas un labas cilvēka būtības pilnveides, ar ieradumiem un ņemot citus par piemēru.
Ja iemācās mīlēt un cienīt utt., būtu jārodas ētiskai sabiedrībai.
- Kopš seniem laikiem, piem., slepkavības, zādzības, prostitūcija un kulti ar tēliem, bija Ķīnā aizliegti.
- Līdzīgi kā gandrīz visas pasaules reliģijas, Con-fu-tse mācīja”…labdarību. Nedari citiem to, ko negribi, lai darītu tev" ("Dari citiem to, ko gribi, lai darītu tev")
- Tas ietver paškontroli, cilvēcīgumu un labestību;
- respektīvi, ētiskās vērtības: labā griba, likumība, atbilstoša, cieņas pilna uzvedība (arī attiecībā uz priekštečiem), cēlsirdība, gudrība, taisnīgums;
- divējādas īpašības saskaņā ar grāmatu Shu-djing: draudzīgs un cienīgs, maigs un stingrs, kārtīgs un pieklājīgs, akurāts un godbijīgs, paklausīgs un drosmīgs, godīgs un lēnprātīgs, iecietīgs un apvaldīts, stiprs un uzticams, drosmīgs un laipns.
- Tās cīnās par apmierinātības attieksmi ārpus dusmām, sarūgtinājuma un jautrības.
Senajās mācībās un vērtībās ir mūžīgas vērtības, kuras tika attīstītas impērijas laikā.

4. Tādēļ šīm divām ķīniešu skolām bija daudz kas kopējs, bet bija arī daži strīdīgi jautājumi. Neraugoties uz to, viņas viena otru papildināja savās mācībās. Tā tas bija pat to vēlākajā pieredzē ar budismu, kurš nāca no Indijas ar mācību, kas tika virzīta uz zemes ciešanu pārvarēšanu.
Mūsdienās ķīniešu tempļi, piem., Honkongā, var radīt iespaidu par vienkāršu meklēšanu pēc praviešiem un rituāliem laimei dzīvē. Tas ir vienkārši tāpēc, ka ne visi cilvēki zina par sākotnējo garīgo dziļumu, kā daudzums visu citu reliģiju.
Attiecībā uz ķīniešu tradīciju, jāmin dažas metodes, kuras nav tieši reliģiskas: pravieša grāmata I Ching; ķīniešu horoskopi; "Feng shui" – ķīniešu ģeomantijas versija un "Baubiologie-" (veselīga ēku celtniecība); un iepriekš minētā tradicionālā ķīniešu medicīna.

Atpakaļ uz saturu.

 Jaunas mājaslapas angļu un vācu valodā:
Amerikas seno civilizāciju reliģijas: maiju kalendārs un kristietība
Par grieķu reliģijas vērtējumu
Piezīmes par seno romiešu reliģiju
Seno ģermāņu reliģija
Ķeltu reliģija
Seno slāvu reliģija
Seno baltu reliģija
Seno basku reliģija
Seno somu reliģija.

 .

Vispārējie viedokļi par dabas reliģijām.

Mūsu papildus lapas par citām reliģijām ir ieguldījums starpreliģiju dialogam. No kristietības puses, pamatā ir neatkarīgs pētījums, ieskaitot seno garīgo dziļumu un moderna apziņas pētniecība. Senā japāņu Šinto reliģija (Kami no michi) nav aprakstīta vispusīgi, bet ir sniegti daži viedokļi, kuri ir svarīgi šim mērķim.

Piemēram, japāņu Šinto kults sākotnēji ir viena no dabas reliģijām, kuras ir saistītas viena ar otru visā pasaulē, un kuras ir vecākas nekā labi zināmās pasaules reliģijas, tādas kā budisms un kristietība.
Dabas reliģiju izcelsme ir laiks, kad cilvēciskām būtnēm galvenokārt bija apziņa, kas atšķīrās no intelekta, kurš dominē mūsdienās. Žans Gebsers(Jean Gebser), grāmatas "Ursprung und Gegenwart" (vācu valodā) ("Laika ielaušanās”) autors nosauktu šo apzināšanās līmeni par "mistisko apziņu". Apziņas pētnieks Džulians Džeinss (Julian Jaynes), autors grāmatai "The origin of consciousness..." (“Apziņas izcelsme”) (angļu, vācu valodā) nosauktu to par "divpalātu prātu", ar tiešāku saziņu starp abām smadzeņu puslodēm.*). Labā puslode atļāva holistisko visu veidu parādību uztveri, piemēram, dabu uztvert kā "būtni". Kreisā puslode to tulkoja, tādēļ cilvēki dzirdēja “balsis”. Visi Eiropas mīti ar sākotnējiem gariem un pasaku tēliem arī rodas šajā apziņā un nav vienkārši fantāzija. Vecā veida uztvere izzuda ar rakstības un lasīšanas izplatību, kas aizvietoja mutiskās tradīcijas. Eiropas un Tuvo Austrumu antīkā pasaulē aptuveni 500 pirms Kristus dzimšanas tā gandrīz izzuda kā sociālo sakarību fenomens.** Tā kā mītiskā laikmeta tēvu tēvi arī bieži pielūdza vietējos vai cilšu garus, Dievu priekštečus, agrā kultūru sajaukšanās bija cits iemesls faktam, ka senākā apziņa vairāk nestrādāja bez kļūdām. Pašas kļūdas, padarot šāda veida uztveri mazāk lietderīgu, paātrināja šo procesu.
Nebūtu pareizi vērtēt šos apziņas soļus, it kā jaunais intelekts būtu vērtīgāks un ka līdzekļi lietu uztveršanai vecākā veidā, būtu nelietderīgi mūsdienās. Patiešām, šajā procesā parādījās jaunas spējas, bet citas potenciālās iespējas bija zudušas, kuras nevar aizvietot ar intelektuālākām. Tomēr ir iespējams saglabāt jauno analītisko prātu un atjaunot vecākās, pazaudētās tēlainās sintēzes spējas apzināti, piemēram, meditējot. Tādā veidā var parādīties apvienotā apziņa, kas harmonizē abas smadzeņu puslodes. Mūsdienās daudzas problēmas pārsniedz prāta spēju robežas. Acīmredzot nav iespējams saprast un atrisināt patieso ekoloģisko problēmu sarežģītību intelektuālākā līmenī: Dorners (Vācija) runāja par “daudzpusējo apziņu”, kas nepieciešama savlaicīgai ekoloģisko problēmu saprašanai un atrisināšanai, bet studentiem, kurus viņš pārbaudīja, gandrīz pilnībā trūka šīs apziņas. Mūsdienu cilvēce var patiešām iegūt šādus impulsus arī no pirmsintelektuālām tradīcijām, nespējot vienkārši uztvert šīs mistiskās apziņas veco veidu. Tāpēc pasakas joprojām ir vērtīgas bērniem mūsdienās tas ir lietderīgi, lai apstādinātu labās puslodes funkciju agrīnu atrofiju.

Agrīnajā kristietībā "Svētā Gara dāvanām” bija svarīga nozīme (starp citām Jāņa evaņģ. Kor. 12, 7-11; nodaļas 2, 17-20. Skatīt arī pamattekstā nodaļu "Pirmais Vasarsvētku notikums...".) Svētais Gars ir dievišķs spēks, kas atļauj cilvēka radošumam izvērsties ārpus savām robežām. Lai gan Gars nav tikai labās smadzeņu puslodes darbība, tas izmanto arī to. Tomēr Svētais Gars ir savienots ar Jēzu Kristu. Pat ja Jēzus teica saviem mācekļiem: "Vējš (Gars) pūš kur gribēdams”, ja kāds nevēršas pie Jēzus Kristus, kā viņš var zināt, ka sajūt Svēto Garu, ko pasludināja Jēzus.

Kamēr radot mītus, daži citi cilvēki sāk ar debess un zemes radīšanu (un pazemes), japāņu mītu radīšana uzskata to pašu par sevi saprotamu. Dievs tad šajā tēlā parādās spontāni un uzturas visās trīs pasaulēs, uz zemes mitinās arī cilvēciskas būtnes, pazemē ir arī daudz mirušo un ļauno garu. Svētie tēvu tēvi arī tika pieskaitīti Japānas Dievu valstībai. (...)

Pielūgšana notiek mājās vai "Šrines" (tempļos), caur noteiktām lūgšanām (pateicībām un lūgumiem) un ziedojot dabas veltes vai simbolus. (...)

Dabas reliģijās galvenā loma parasti ir šamaņiem ar noteiktām zināšanām un medija spējām, bet Šinto kultu vada priesteri.

Ētiskās mācības: Piemēram, Šinto ir grēku saraksts, saskarē ar citām reliģijām tikai izstrādāti ētiskie principi, līdzīgi tiem visās pasaules reliģijās.
(…)

*) Džeinss pats radīja iespaidu, ka vecās, dabiskās smadzeņu funkcijas būtu pietiekams izskaidrojums pieredzēm ar dievišķīgiem vai dabas spēkiem. Mūsu iegūtie dati rāda, ka tas nav pareizi. Viņa iegūtie dati nesniedz atbildi uz jautājumu, kas uztvertās būtnes “ir”. Smadzenēs nevar atrast ne “Dievus” ne Dievu. Tas ir īpašs realitātes līmenis un smadzenes var tikai to interpretēt vienā veidā vai citā. It īpaši iepriekš minētais mītiskais uztveres veids nebija spējīgs mākslīgi radīt fantāzijas par šādām būtnēm kā modernā apziņa to var darīt. Līdzīgi, garīgie sapņi vai meditācijas pieredzes dažreiz atspoguļo kaut ko daudz atšķirīgāku no vienkāršiem ikdienas dzīves iespaidiem.
**) Piemēram, laiks Eiropā, kad tika sacerēts Homēra eposs, piederēja pie mītiskā laikmeta un vēlākais grieķu filozofu laiks jau rāda intelektuālo apziņu.

Atpakaļ uz saturu.

 

Reliģija1) kā cilvēka “atkalapvienošanās” ar Dievu – kopā ar Jēzu Kristu.

1) Vārds „reliģija“ ir celies no latīņu valodas vārda re-ligio = atkalapvienošanās ar Dievu, kas pieņem veidolu mūsos no mūsu „būtības“. Kaut kas līdzīgs notiek arī plašā mērogā, līdzīgi hologrammai.

Dziļāku cilvēku dzīves problēmu apzināšanās:

Gan attiecībā uz dziedniecību, gan citām pārmaiņām cilvēkā Jēzus pirmais jautājums bija: "Vai tu gribi kļūt vesels?" (Jāņa evaņģ. 5,6); vai Vai tu zini nepilnību, kas tev jāmaina, ja vēlies nokļūt tuvāk Dievam? Aiz vienkāršām dzīves parādībām, kas parasti netiek saistītas ar reliģiju, var atrast galveno pavedienu. Bērns līdz kļūšanai par pieaugušo gūst jaunas spējas un iemaņas; tomēr dažas īpašas spējas novirzās otrajā plānā. Vēlāk cilvēks var censties atjaunot savas dabiskās spējas. Šajā gadījumā arī pievienotās (jaunās) spējas saglabājas, bet būtības nocietināšanās kļūst vaļīgāka vai pat dzēsta. Lūzuma punkti prātā un dzīvē, kas rada lūzumu starp intelektuālo un instinktīvo dzīvi - ar vāju savienojuma tiltu "sirdī"- ir atkal labāk integrēti. Ir iespējams pierādīt, ka šis lūzums ir viena “augļa ēšana no laba un ļauna atzīšanas koka” nozīme mītā par paradīzi; un ka Jēzus teiktais:"Ja jūs nemaināties un netopat kā bērni, jūs nenonāksiet debesu valstībā” ir balstīts uz dziļām zināšanām par mainīšanos un atgriešanos – Mateja evaņģ. 18, 1-3; Marka evaņģ. 10, 15, Lūkas evaņģ. 18, 17. Tas nav saistīts tikai ar bērnu brīvajām manierēm, bet tas skar arī sākotnējos attīstības pamatus, kas ir “arhetipiski” 2) paraugi – zudusī “cilvēka lietošanas instrukcijas” daļa. Šis ceļš var vest daudz tālāk par mūsdienu ierobežoto intelektuālo apziņu.

2) "Arhetipisks" ir termins K.G. Junga un citu psihologu dzīļu psiholoģijā; galvenās cilvēka eksistences sistēmas kā dažādas formas/ veidoli, piemēram, sapņos. Taču arī "arhetipu" saturs var būt ļoti lielā mērā neviennozīmīgs un maldinošs. "Dievs" tiek attēlots kā vecs vīrs,un atsauces uz "debesīm" un "elli" kļūst par "arhetipiskiem" "kolektīvās apziņas" simboliem. Jungs precīzi nezināja, kas tas ir. Vismaz šī līmeņa apziņas pamats, šķiet, kaut kādā mērā pastāv visos cilvēkos – ar tā tēliem un idejām, kas iespiedušās cilvēku prātos. Tādējādi tā veidojas par sava veida galveno atmiņu jau no ļoti seniem laikiem cilvēces vēsturē – pat pirms šiem "mītiskās apziņas" periodiem – kā tas aplūkots mūsu nodaļā "Apziņa, smadzeņu izpēte un brīvā griba". Šādā apziņas līmenī ir arī tādi kontrasti (vairāk vai mazāk "saskatāmi" kontrasti), kādi aplūkoti mūsu lapā "Kristīga attieksme..., trešais ceļš". Aplūkojot tuvāk atklājas, ka šāda līmeņa Dieva jēdziens ir visai problemātiska karikatūra. Tāpēc, piemērām Tibetiešu mirušo grāmatā (Bardo Thödol), kuras priekšvārdu rakstījis K. G. Jungs, brīdina dzīvos, lai tie pēc nāves neatsauktos šī līmeņa viltus pilnajām dievībām un dēmoniskajiem tēliem. Līdzīgi raksti pastāvēja Senajā Ēģiptē. Pat gnostiķi kristīgajā sfērā izturējās kritiski pret šiem tēliem, jo tie nepārprotami tos piedzīvoja sapņos un meditācijas laikā. Pasakās mēģināts radoši mijiedarboties ar šo simbolisma pasauli, kas var būt noderīgi bērniem. Taču pieaugušie var mēģināt lūkoties pāri šiem simboliem – simboliem, kas attiecināti uz daudziem cilvēka dzīves aspektiem. Taču īstais izaicinājums saistīts vairāk ar tiešu Dieva meklēšanu nevis ar to, ka ļaujam Viņam izkristalizēties šajos nepatiesajos priekšstatos par Dievu.

Tas nenozīmē, ka cilvēks var viegli tikt ar to visu galā paša spēkiem. Jēzus piedāvā īstu ceļu un spēku, un žēlastību, lai ietu pa to. Kristiešu patiesības meklētāji, kristiešu mistiķi, kristiešu alķīmiķi atrada savu ceļu uz (lielāku) pilnību (piemēram, skat. Mateja evaņģ. 5,48; Jāņa evaņģ. 10,34;…). Daudzi citi kristieši apzināti vai neapzināti ir pieredzējuši ko līdzīgu; nav svarīgi, vai viņi meklē sevī vai izrāda savu ticību sabiedriskajā dzīvē, vai viņi apvieno abus, ko mēs dēvējam par “pilnu kristietību”. Gadu tūkstošiem daudzas citas kultūras ir meklējušas risinājumus arī iekšējiem konfliktiem; piemēram, taoistu alķīmiķi un dažas jogas skolas 3).

3) Indiešu vārds „joga" burtiski – "pievienot" nozīmē meklēt sasaisti ar pirmsākumu un arī mūžību. Tas nen ozīmē, ka šiem citiem ceļiem jāved pie tiem pašiem mērķiem, kurp kristiešu ceļiem.

"Dievs-cilvēks" Jēzus Kristus, "jaunais ''Ādams" ir zīme, ka kopš tā laika cilvēciskās būtnes var atgūt apslēptās sākotnējās īpašības un ka ir laiks labot nelāgās īpašības, kas tikmēr ir kļuvušas bīstamas. Kā “laimīga iespēja” zemei, Jēzus Kristus sevī iemiesoja abus – saistību ar sākotnējo dzīves jēgas avotu - Dievu un augsti attīstītu cilvēcisko apziņu. Viņš pārvarēja deģenerācijas spēkus. Neskatoties uz to, ka viņš atšķīrās no cilvēkiem, viņš bija arī cilvēciska būtne, kas to parādīja. Tāpēc arī cilvēki var to darīt, it īpaši, ja viņi to dara apzināti. Bet pat tie, kas nezina par vēsturisko Jēzu, viņa dzīvi, ieskaitot augšāmcelšanos, var izjust sekas – līdzīgi kā dzīvnieki, kas kaut ko uz savas salas iemācās ātrāk kā tā paša veida dzīvnieki, kas to ir iemācījušies uz citas salas, ietekmējoties no abpusējā spēka lauka, ko atklājis R. Šeldreiks (R. Sheldrake).

Sākotnēji iekšējās attiecības ar Kristu un Dievu ir iespējamas bez baznīcas; tomēr atbilstoša kristiešu kopiena var palīdzēt. Pretrunīgas teoloģijas, kas Kristu apraksta tikai kā garīgo padomdevēju vai sociālo reformatoru, vairs nav noteicošais, bet tās var kādam dot atrisinājumu, it īpaši ja tādi ir zināmi vairāk kā viens. Katrs var vērsties pie Kristus tieši savā istabā, kā arī visbeidzot arī tirgus laukumā. Šim nolūkam var atcerēties viņa īpašības, kas izklāstītas evaņģēlijos. Kurš ir atvērts Kristum, kurš mira un augšāmcēlās, var vērsties pie Kristus kā būtnes, kas ir dzīva mūsu dienās, (Ir daudzas liecības par cilvēkiem, kuri arī ir pārdzīvojuši nāvi; parasti gan citādā stāvoklī nekā Kristus). Cilvēks var justies tā, lai lūgtu “viņa vārdā”, ar viņu kā katra vecāko brāli saistībā ar Dievu, kas ieskauj visus. (skat. Jāņa evaņģ. 15,16; Mateja evaņģ. 6, 7-15; 18, 19-20). Piemēram:

Dievs, mans Radītāj, palīg un cerība!
Jēzū Kristū* es pateicos Tev par visu Tevis doto un lūdzu Tev piedot man visu, kas mani no Tevis šķīris**;šai klusumā, lūdzu, ļauj man kļūt radošam Tava gara dēļ***;cel mani augšup

*) Kas radis lietot vārdu Marija, var to darīt. Šādā veidā var tikt kritizētas arī cilvēka vīrišķās un sievišķās īpašības.
**) Papildus darbības varētu būt šādas: Vispirms aplūkojiet emociju, ko izjūtat kā negatīvu vai ko tamlīdzīgu, kā tā radusies (piemēram, bailes, naids, dusmas, vienaldzība un iedomība, ārkārtīgi lielas šaubas- vai problēmu; pat ja tas notiek tikai prātā vai tikai vārdos, skat. Mateja evaņģ. 5,22). Otrkārt, tā vietā, lai to apcerētu, gaidiet brīdi, kad apzināsieties, kas tas īsti ir. Treškārt, uzticiet šo nu jau jūtamo problēmu Dievam savā lūgšanā. (Turklāt līdzīgi ir iespējams nodot visu savu dzīvi Dieva vai Kristus rokās). Ceturtkārt, mierīgi gaidiet, līdz jūtat kādu atvieglojumu.
***)Klusums liek notikušajām lietām norimt un tādējādi labāk sagatavo darbam pie tā vai lūgšanas. Pēc tam atkal ir sīka atvērtība jaunām lietām.

Ētikas svarīgums šajā ceļā:

Viens līmenis šajā ceļā ir "mīlestība pret Dievu”, kurš ir pāri visam, "un mīli savu tuvāko kā sevi pašu”(Mateja evaņģ. 19,19). Sevis mīlēšana arī var  būt daļa no pūlēm sava uzdevuma attiecībā pret citiem atrašanā. Mīlestība var sevi vienot ar Kristu, jo tā ir viņa galvenā daba, kopā ar gudrību. Arī labo darbu ceļš ar tā sekām dod skaidru priekšstatu par kristietības ceļu. Jēzus ievēroja senos ētikas pamatprincipus; jo (parasti) “cilvēks ko sēj, to pļauj” (Gal. 6,7); bet viņš uzsvēra indivīda atbildību vairāk kā ārēju likumu. Šeit var redzēt, ka mūsos kaut kas ir, - piemēram, izjusts kā apziņa- kas ir harmonijā ar garu, kā piemērs bija Kristus un viņa paša dzīve. Šo aspektu var individuāli izjust sirdī vai dvēselē, vai garā. Ir noderīgi, pieņemt sevī zināmās Kristus īpašības, cik bieži vien iespējams; lai nodibinātu tiešāku kontaktu - nekas, ja pašreizējajā brīdī nav lielu manāmu rezultātu.

Spēks, kas mūsos ar viņa žēlastību attīstās, var piesaistīt universālu dziedniecisko spēku, kas atkal nāk no „ārējā“ Kristus un Dieva. Šeit arī katra indivīda piedzīvotais var atšķirties; tomēr šajā gadījumā sekas pašam sevī un konteksts var būt spraigas. Šīs izjūtas, ko agrāk izdevās sasniegt tikai dažiem "mistiķiem" un "svētajiem", mūsdienu apokaliptiskajā laikmetā var izplatīties vienkāršo cilvēku vidū - cilvēks var uzreiz neizjust tā nozīmi, tāpēc tā šeit jāpiemin. Ieinteresētie var pieņemt šo pārveidojošo spēku, jo citādi tas var sāpīgi skart to barjeras, kas nav attīstījuši pietiekami daudz īpašību harmonijā ar to - tādējādi to varētu izjust kā sava veida "nosodījumu".

Vadi mani, lai es nenodarītu ļaunu citiem viņu ceļā pie Tevis*.
Vadi mani, lai es palīdzētu citiem saskaņā ar Tavu gribu.
Sargi mani manā ceļā. **
Palīdzi man iet kopā ar Tavu mīlestību.

*) skat. „Ētisko vērtību pamati”.
**) Šeit var iekļaut arī citus.

Līdzīga attīstība plašā mērogā kultūrās kopš aizvēsturiskiem laikiem:

Kā jau minētās attīstības stadijas no bērnības līdz brieduma gadiem, arī cilvēku kultūras ir gājušas cauri līdzīgām apziņas stadijām. No vienas puses tā rezultāts bija jaunas spējas (griba, jūtas un domas brīvākas kā agrāk). No otras puses sākotnējā tuvība ar visu “radīšanu” mazinās, un tam ir problemātiskas sekas. (Piemēram skat. Žana Gebsera “Rašanās un tagadne”(Jean Gebser, "Ursprung und Gegenwart”) vācu valodā-: viena pēc otras savādāk kā “arhaiskā”, “maģiskā”, “mītiskā” un intelektuālā apziņa; tālu aiz integrētā veselā saprāta attīstības robežām. Ļoti spējīgas būtnes ir palīdzējušas savām kultūrām šos soļus padarīt ražīgus. Tas notika par spīti visiem šķēršļiem, bet – kā jau minēts – graujot iepriekšējās spējas. Jaunākajā vēsturē cilvēcei un tautām būs jāpieņem izaicinājums, ja viņi vēlas izdzīvot, būs jāizstrādā lielāki vai mazāki evolucionārie soļi. 4). Šīs iespējas pastāv jau aptuveni 2000 gadu. Šai attīstībai vairs nevajadzētu mazināt iepriekšējās vērtības, piemēram, saprātu. Ja pietiekams skaits indivīdu attīsta arvien holistiskāku veselo saprātu un atjauno saikni ar savu dievišķo pirmsākumu 1) cilvēce ar palīdzību no “augšas” var uzvarēt sacensībā ar apokaliptiskajām katastrofām”. Ir arī saistība ar pasaules aktīvistiem, piemēram, miera kustību utt. – šajā “spēlē” sava loma ir visiem cilvēkiem ar labo gribu. Daudzi cilvēki – tieši pie nodibinātajām reliģiskajām skolām - acīmredzami meklē. Viņi dodas nākotnē un palīdz aizmirst pagātni – lai arī var būt kāda “viduvējība”. Nav svarīgi, vai cilvēks domā, ka mērķis ir cilvēces “glābšana" vai apziņas progress. Ir jāmaina pašreizējā vērtību skala, jo ir skaidrs, kurp novedīs vecā “programma". Viss ir daļa no kaut kā vesela, tāpēc labie darbi palīdz pasaulei.

4) Mēs nepiekrītam pesimistiskajai attieksmei, piemēram, Herberta Grula (Herbert Gruhl) pēdējā grāmatā "Himmelfahrt ins Nichts" (vācu val. "Debesbraukšana nekurienē"), tikai tāpēc, ka var just līdzi aizmirstajam attīstības un spēka avotam - kas tomēr ir tikai iespēja: Dievs.

Iedvesmo cilvēkus nodot dzīves un nāves jautājumus Tavās rokās*.
Palīdzi tiem, kas strādā Tevis radīšanai.
Ved šo pasauli uz ieeju Tavā apsolītajā jaunajā pasaulē.**

*) Šeit varētu vēl pievienot detaļas vai arī apsvērtas meditatīvā ceļā pēc lūgšanas kā šī: „apturēt vardarbības izplatību“, „atrisināt problēmas, iznīcinot vienu vardarbības cēloni", "sākt mierīgu dialogu ar citu reliģiju labo gribu",... .
**) Lūkas evaņģ. 11:2;. Atklāsmes grāmata 11:16. Dievs var izdalīt viņam doto mīlestību.

Tāpēc „pavērsiens” pret Dievu iespējams gan lielā, gan mazā mērogā.

Jēzus tiek pieminēts ne tikai Bībelē, bet arī Korānā (7.gs. p. Kristus piedz.). Pie kam, tur ir atrodamas gan līdzības, gan atšķirības.

Jāņa evaņģ. 16,12-13: „Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. 13: Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas.

Atpakaļ uz šīs daļas saturu

 

Palīgs 
patstāvīgajā kontrolē strādājot ar galvenajiem "Kristus ceļu" tekstiem

- savā iekšienē - un realizācijā dzīvē.

Vispārīgi:

Vai es esmu izlasījis"Ievads šī teksta jēgā un lietošanā"? (Ja ne: lūdzam to izdarīt īpaši tad, ja ir daudzas neskaidrības.)

Vai es esmu tiktāl izstudējis šī komentāra nodaļas to secībā? (Ja ne, nopietni vēloties sekot Jēzum pēc iespējas izlasīt arī iepriekšējās nodaļas.)

Vai es līdz šim brīdim esmu studējis bez mokošās sajūtas, ka es esmu pārlecis iepriekšējai vietai, to pietiekami nesaprotot? (Ja nē, vēlreiz mierīgi apskatiet attiecīgo vietu, ciktāl iespējams bez aizspriedumiem.)

Vai dziļākai izpratnei, piedzīvošanai un studēšanai esmu izlasījis lapu "Metodiskie norādījumi, kristīgā mediācija.."un ciktāl iespējams mēģinājis to pielietot?

Vai es apzinos savas patreizējās spējas, rakstura iezīmes un dzīvesveida pieradumus? (Ja nē, pārdomājiet šos jautājumus un veiciet pierakstus).
Ja jā: vai attiecībā uz nupat studēto pastāv viena tāda īpašība, par kuras uzlabošanu es vēlētos lūgt un kuru es vēlētos panākt?

Vai es esmu atcerējies izmantot manas aktuālākās dzīves atziņas? 

Vai es jau vados pēc savas sirdsapziņas

Vai es esmu centies vai sasniedzis to, ka manā dzīves ceļā mani tiešā veidā vada Dievs caur Jēzu Kristu?

Kādā stadijā atrodas manas attiecības ar Dievu?

Atpakaļ uz šīs daļas saturu

.

Autortiesības (“Kristus ceļu” izdevniecības ziņas), e-pasts.

Jūs drīkstat šo mājas lapu izdrukāt un kopijas, neizdarot izmaiņas saturā, izplatīt tālāk; autortiesības paliek mūsu rīcībā.

Izveidota 1991.-2015. gadā, pirmo reizi publicēta internetā 2001. gada 31. janvārī, šī ir latviešu versija. (ar vēlākiem labojumiem).
Šeit pieejama pilna pamatteksta versija, ieskaitot lielāko daļu papildus lapu: kā pdf datne (657 kB; tas ir aptuveni 112 lapas), nepieciešama bezmaksas programma Acrobat Reader. Mājaslapa var būt jaunāka versija nekā visas šīs lejupielādes datnes.

Autors: Projekts "Kristus ceļi” (Christuswege/ Ways of Christ™).

Šīs interneta versijas izdevējs ir Helmuts Zīglers (Helmut Ziegleŗ).

Šī mājaslapa “Kristus ceļi” ir studiju un pētniecības projekts. Mājaslapa “Kristus ceļi” atbalsta mierīgas attiecības un dziļāku izpratni starp reliģijām. Ticības būtība saglabājas bez dogmatiski-fundamentālas metodes pielietošanas. "Kristus ceļi” ir neatkarīga no baznīcām un citām organizācijām un nav izveidota nedz peļņas, nedz politiskas ietekmes gūšanas nolūkos. "Kristus ceļi” neveic misionāru darbu un necenšas piesaistīt jaunus biedrus.

Darbs ir Kristietības visu tematu pamats un savstarpēji reliģisks dialogs ar kādu citu reliģiju. Galvenā joma ir pilnīgs bieži vien neievērotās garīgās Kristietības puses apraksts. Tomēr citas Kristietības puses – kas attiecas uz sociāliem jautājumiem – tiek izskatītas tikpat īpaši, no šī atšķirīgā skatu punkta. (Skatīt galvenā teksta ievaddaļu un metodiskos norādījumus.)

Tulkojumi citās valodās, izņemot angļu un vācu valodu, ne vienmēr tiek pārbaudīti.
Noteiktās valstīs tulkojums nenozīmē kādas situācijas vērtējumu.

Rakstiet  e-pastus:  "Kristus ceļiem” / ways-of-christ.com:  Lūdzu, ja iespējams, rakstiet angļu vai vācu valodā.

Drukātā pamatteksta versija ir pieejama tikai vācu valodā – skat. vācu atsauci (2001). Šī drukātā bukleta autortiesības pieder izdevējam O. Bomam.

uz mājaslapu  (windows-1257 baltic)